ZENA GREJS - RIETUMU LIKUMS

Noseglojis un apkopis zirgu, viņš gāja istabā, aizde­dzināja arī šeit spuldzi un iekūra uguni atklātajā kamīnā.

Kals lepni apskatījās apkārt: šeit bija skaisti, gandrīz mazliet pārāk labi vienkāršam līdumniekam, kam vispirms jāiedzīvojas, te bija pat liels spogulis un porcelāna maz­gāšanās trauki. Vai ar spīdīgi sarkano gultas segu būs atminēta Džordžijas gaume? Tomēr te viņam pēkšņi iešā­vās prātā, ka viņa nekad nedalīs ar to šo māju, nekad nekļūs viņa īstā dzīvesbiedre un, ka tagad beidzās skais- stais sapnis.

Atgriežoties virtuvē, Džordžija sēdēja pie galda un iz­baiļu pilnām acīm palūkojās ienācējā. Viņš tiešām bija to pamatīgi iebaidījis, tagad, protams, visam jākļūst citādi! Cik vien maigi varēdams, Kals jautāja:

«Vai es, varbūt, varētu dabūt mazliet silta ūdens?»

Viņa klusēdama piecēlās un ielēja traukā no tējas katla verdošu ūdeni. Trauku tā nolika uz krēsla, bet dvieli pār­kāra atzveltnei. Kals nomazgāja seju un rokas, tad jau­tāja:

«Nu, kā sastāv ar vakariņām?»

«Tās ir gatavas,» viņa atteica, «cik labas jau es varēju pagatavot ar saviem stīvajiem pirkstiem.»

Viņš piegāja pie galda un abi apsēdās.

«Tās taču izskatās īsti vilinoši,» Kals ieminējās. «Ja viss būs tik labs, kā liekas …»

Viņš bija ļoti izsalcis un ēda klusēdams, tikai reiz iejautājās, kādēļ viņa neēdot.

«Ar labāko gribu es nevaru,» tā atteica.

Pēc pēdējā kumosa viņš piecēlās.

«Kas ir, tas ir, Džordžij,» viņš laipni teica, «ēdiens bija priekšzīmīgs! — Lai paliek, es jau vēlāk nokopšu un no­mazgāšu traukus.»

«Paldies Dievam, ka tu atkal esi vecais,» viņa atvieg­loti sacīja.

Viņš pasmaidīja.

«Nu tad nāc, parādīšu tev otru istabu.»

«Vai tad otra arī vēl ir?»

«Protams, šī taču ir tikai virtuve — nāc!»

Tomēr viņa palika kā pieaugusi stāvot. Kals satvēra Džordžiju aiz elkoņa un vilka sev līdzi. Tur valdīja tīkams siltums, gaiss smaržoja no liesmaino pagaļu sveķiem.

«Nu, vai šeit nav gluži omulīgi?» viņš jautāja.

Viņa neko neatbildēja, tās ķermenis drebēja kā drudzī.

«Vispirms sasildies,» viņš teica, «tad tev būs jāaiz- grūž tā bulta. Tēvocis Gards apgalvoja, tā esot tik stipra, ka neviens to nespējot salauzt.»

Vēl vienmēr viņa neteica ne vārda. Kals izvilka revol­veri no kabura un nolika blakus spuldzei uz galda.

«Droši vien tev nebūs tas jālieto, bet varbūt tas derēs kā apmierinājums. Ar labu nakti!»

To teicis, viņš apgriezās un izgāja ārā. Šoreiz viņš aiz­vēra aiz sevis durvis pavisam klusu un lēnām.

Džordžija stāvēja nekustīgi un klausījās. Izdzirdusi šķīvju un trauku šķindoņu, viņa strauji metās pie durvīm un aizgrūda smago bultu.

Viņas smadzenes bija nogurušas, ceļgali ļodzījās — tā iemetās gultā un brīdi gulēja nekustoties, bez kādām domām. Pamazām izzuda sastingums, kurā viņa bija atra­dusies. Tā piecēlās sēdus, deniņi dega, galva neizsakāmi sāpēja.

Izbrīnījusies viņa lūkojās apkārt. Viņas acis klejoja pa gaiši mirdzošās grīdas zvērādu paklājiem, cēlās augšup pie bluķu sienām. Starp stumbriem viņa redzēja sarkanīgo mālu, ar ko bija aiztrieptas spraugas. Tad tā ielūkojās dē­līšu griestos, pētīja mazo logu, vaļējo, no baltiem akme­ņiem mūrēto kamīnu un vienkāršās, rupji apdarinātās mē­beles. Un beidzot skatiens krita uz pašas dzeloņu saplēsto tērpu.

Pēkšņi viņa uzskatīja koltu, ko Kals nolika uz galda. Tas bija tas pats ierocis, ar kuru šodien tēmēts Hetfīldam, kas būtu bez maza nieka padarījis Kalu Termenu par slep­kavu!

Viņa šausmās pievēra acis, nespēja atcerēties viņa seju. Vienmēr tā redzēja savā priekšā viņa draudošās acis.

Kādēļ viņš atstāja revolveri? «Tev droši vien tas nebūs jālieto,» viņš bija teicis. Vispār, kādā nolūkā viņa to va­rētu lietot? Lai aizstāvētos pret viņu, lai nogalinātu, ja tas …

Meitene nodrebēja.

«Un viņš nebija piedzēries,» viņa murmināja. «Tam va­jadzēja būt velna apsēstam!»

Kā viņa ienīda šo brutālo aizmežnieku! Bet rīt, tiklīdz kļūs gaišs, viņa aizies. Gan jau satiks kādu cilvēku, iz­stāstīs tam visu un lūgs, lai noved pie māsas.

Bet ja nu viņš to aizkavē, ja viņam atkal uznāk tra­kuma lēkme kā šodien? Tādā garastāvoklī viņš bija spē­jīgs uz visu! . . .

Kas gan viņu tik pēkšņi bija pārvērtis par veco Kalu, kurš viņai tā patika? Kad tas norādīja uz bultu un nodeva viņai revolveri, tad Kals taču bija gluži tas pats, agrā­kais. Vai vienā un tai pašā cilvēkā varēja mājot divas, tik nevienādas būtnes? . ..

Ārā bija sacēlies vējš, tālumā gaudoja kāds meža zvērs. Cik šausminoši tas skanēja, cik bezgala vientuļi un atstāti bija jājūtas šajā postažā.

Viņa devās aiztaisīt logu. No kalnāja lejup plūstošs gaiss apdvesa viņas seju ar ledus saltumu. Mirkli tā lūko­jās augšup zvaigznēs, kuras salti zvīļoja samta melnās debesīs, tad nodzēsa spuldzi un iegūlusies gultā, apsedzās ar sarkano vilnas segu.

Lēni izdziestošās uguns atspīdums viesa istabā kaut ko baigu. Dzirkstis, kas sprēgāja, sabrūkot kādai pagalei, iedvesa viņai bailes. Pēkšņi tā sarāvās — tās ausīs iesitās dobjš vaids. Šausmu pārņemta viņa uzcēlās sēdus un klau­sījās. Bet tas bija tikai vējš, kas gaudoja ap māju — drausmīgi, kā milža nāves krācieni, šie gaudi spiedās vi­ņas ausīs.

Viņa ciešāk satinās segā un mēģināja aizmigt. Tomēr, lai cik nogurusi tā bija, miegs nenāca.

Ko gan šis elles cilvēks darīja tur, ārpusē.

Lai arī kā viņa nopūlējās domāt kaut ko citu, domas atkal atgriezās pie Kala Termena, kurā viņa bija tik bries­mīgi vīlusies.

«Dievs, Kungs! es esmu šī cilvēka sieva!» viņa pēkšņi iesaucās pavisam skaļi un piecēlās sēdus. Tagad telpa bija tumša, tikai šad un tad kamīnā iemirdzējās dzirkstele. Džordžijai šausmīgi sala un drebēdama tā līda atpakaļ zem segas.

«Esmu viņu apprecējusi,» viņa stenēja, «esmu teikusi «jā»! Mācītājs nekad neticēs, ka to darīju piespiesta! Cik viltīgi visu bija nokārtojis Tuks Merrijs! Nekas nepalīdz — kurp arī nevēršos, ko nedaru: Dieva un cilvēku priekšā esmu Kala Termena sieva!»

Kādēļ viņu tik ļoti nomocīja šī atziņa? Patiesībā taču Kals, neņemot vērā viņa šīs dienas izturēšanos, bija ļoti jauks zēns, kurš visiem patika. «Kals noteikti ir smalks zēns,» nesen bija teicis pats Bids Hetfīlds un tā kā viņš juta pret Kalu traku greizsirdību, tad tas kaut ko nozī­mēja.

Protams, tas nespēja mainīt Džordžijas lēmumu, ka piespiedu kārtā noslēgtā laulība jāatzīst par nenotikušu. Ja viņš liegsies, tā liks šo blēdi iebāzt cietumā!

Ar stingru apņemšanos, jebkuros apstākļos atrast atri­sinājumu, viņa beidzot tomēr aizmiga.

Džordžiju uzmodināja savāds troksnis, ko viņa tūlīt neprata izskaidrot. Viņas locekļi bija kā sastinguši, acu plakstiņus nāca atplest ar varu. Istabā plūda gaiša saules gaisma; viņa ar pūlēm uzslējās sēdus, pārsteigta lūkojās apkārt — tad viņa atkal visu atcerējās. Pavisam dīvaini, ka tā vispār bija varējusi aizmigt!

Tagad viņa pamanīja, ka troksni rada nepārtraukta klauvēšana pie durvīm. Kā sapnī viņa dzirdēja ārā Kalu jautājam:

«Džordžij, vai tu neesi slima?»

Ko viņš gribēja no viņas? Vai sacīt, ka tā ir slima?

Kals iestenējās: