ZENA GREJS - RIETUMU LIKUMS

«Vai nevari mazliet tuvāk paskaidrot, kādēļ būtu par vēlu?» viņa jautāja.

Tagad sabruka viņa pacietība.

«Jo tad es ņemšu tevi bez mācītāja svētības!» Kals vi­ņai uzkliedza. «Tagad izvēlies, kas tev patīkamāk! Bet, lūdzu, izšķiries ātri!»

Viņa sabruka sevī un labprāt raudātu, bet to liedza lepnums. Norāvusi pierei Kala kaklautu, viņa devās ar noliektu galvu tumšajā, dūmainajā būdā.

Mācītājs, garš sirmgalvis, nāca viņiem pretī.

«Priecājos ar jums iepazīties, mis,» viņš sacīja nepār­protamā teksasiešu izloksnē un spieda viņas roku.

«Pateicos,» viņa atbildēja klusi un raudulīgi.

«Dievs palīdz, mister garīdzniek,» Kals toties kliedza pēc iespējas skaļāk. «Ko — tā ir pēkšņa ierašanās, bet jūs sapratīsiet: līdumniekam nu reiz vajadzīga saimniece.»

«Protams, protams — nav labi, kad cilvēks ir viens — stāv rakstīts,» mācītājs smaidīdams atbildēja. «Nu tad sa- dodieties rokās.»

Kaļam likās, ka būda sāk griezties tam apkārt arvien ātrāk. Kā sapnī tas dzirdēja mācītāja balsi un Džordžijas čukstēto «jā».

Tad pienāca Tuks Merrijs, kas visu laiku bija turējies sāņus. Viņš uzsita Kaļam pa plecu un teica:

«Visu labu, manu zēn! Lai Dievs svētī tevi un tavus bērnus! Arī jums, mazā misis, no sirds vēlu laimi. Jūs ap­precējāt īstu vīrieti!»

Mācītājs spieda abu rokas un izteica savus laimes vē­lējumus. Tomēr tagad jau viņa lomai bija beigas un Tuks Merrijs pārvaldīja scēnu.

«Nu, vecais zēn,» viņš teica Kaļam, «taisies, ka aizved savu sievu uz jūsu jauno māju. Jums, Džordžij, tā kļūs mīļa, tur augšā ir tiešām lieliski. Un es došos tieši ielejā — protams, «Zaļajā» — lai paziņotu lielo jaunumu. Tie tik ieplētis acis un priecāsies. Rīt likšu, lai mis Mērija sa­kravā visu, kas pieder tavai sievai un atvedīšu to jums. Uz redzēšanos, laimes putni!»

Kals bija kā apdullis. Tikai pēc Tuka un mācītāja pa­zušanas viņš atgriezās īstenībā. Atsējis zirgu, viņš sasik- snoja īsāk kāpšļu siksnas.

«Vai tu iesi kājām?» Džordžija jautāja. Lai gan pret viņu atradās Kala mugura, viņš juta meitenes skatienu.

«Jā, ceļš par stāvu,» viņš atteica. Kaļam uzreiz kļuva neomulīgi.

«Tātad tu tiešām gribi mani nogādāt savā jaunajā mājoklī?»

«Nejautā tik daudz, bet nogaidi,» viņš sacīja. Tam at­kal bija ienācis prātā, ka sekojot Tuka padomam, vēl ilgu laiku jāspēlē brutālā loma. Tā kā līdz šim padoms bija iedarbojies, būtu muļķīgi un nepateicīgi tam nesekot arī turpmāk. Ja viņa zinātu, cik tam grūti nācās to darīt! Daudz mīļāk viņš to ņemtu savās rokās, noskūpstītu na­baga uztūkušo pieri un pateiktu, kā radies šis neglītais puns.

Dusmās sakostiem zobiem Džordžija kāpa augstajā zirgā, kas kleitā tērptai nebija viegli. Bet kad viņa neko neteica, Kals neuzdrošinājās tai palīdzēt. Jā, ievīstot viņas kājas segā, lai tās pasargātu no dzeloņiem un zaru ievai­nojumiem, viņam tikko pietika drosmes to uzlūkot. Tad viņš ņēma pavadas un ātri devās ceļā.

Kals priecājās, ka nav jāuzlūko Džordžija, ka atrodas drošībā no viņas pētošajiem skatieniem. Tagad uzreiz visa viņa rīcība tam likās nelietīga. Neskatoties uz to, viņš nekā nenožēloja. Nu viņa bija tā sieva un šis fakts, kas īsā laikā būs zināms visā Tonto apvidū, to pasargāja no citu vīriešu uzmanības arī tad, ja viņa to atstātu. Tā noteica kāds nerakstīts, tomēr visu stingri ievērots likums. Un, ka viņa aizies, tas ir saprotams. Varbūt jau rīt, kad at­nāks tās māsa. Nezin', kā tā uzņems šo notikumu? Var­būt Mērija Stokvela bija vienīgais cilvēks, kas Kalu sa­prastu un nenosodītu. Jā, nav pat izslēgts, ka viņa pie­kristu tā rīcībai.

Bija jau vēla pēcpusdiena. īsā ziemas diena gāja uz beigām, laiks kļuva jūtami vēss. Saules pēdējie stari vēl kavējās tikai ēnainās eglēs.

«Vai tev nesalst?» viņš jautāja, nepagriezis galvu.

«Jā, man ir auksti.»

Viņai tiešām klabēja zobi; viņš apgriezās — kā nelai­mes kaudzīte, meitene sēdēja zirgā, trīcot sarāvusies, it kā saplakusi. Kals novilka svārkus un sniedza viņai.

«šeit, velc mugurā!»

«Nē,» viņa spītīgi atteica.

«Vai tev bailes notraipīties, jo tie ir mani svārki?»

«Nē, bet tev pašam vajag!»

Viņš bija saviļņots, tomēr atbildēja zobgalīgi un skarbi:

«Kā nu uzreiz tu rūpējies par mani! Klusi, velc tūliņ to mugurā! Es nemēdzu savas pavēles trīs reizes atkār­tot!»

Satrūkusies viņa paņēma svārkus un tajos cieši ieti­nās. Tad klusējot virzījās uz priekšu.

Kals kļuva vienmēr neapmierinātāks ar sevi, viņš ju­tās tieši nožēlojams. Viņš bija klintscietā pārliecībā, ka visa iznākumā ir panācis tikai to, ka no Džordžijas tagad izzudusi visa mīla un simpātijas pret to — ja vien tai tā­das bija. Tagad viņa juta pret to vienīgi naidu un rie­bumu. Bet palikt pusceļā, būtu neprāts. Tuka Merrija plāns bija jāizved tieši pēc priekšrakstiem. Zaudēt viņš neko ne­varēja, lielākais — tikai iegūt — ja Tuks tiešām tā pa­zina sievietes, kā apgalvoja.

Kad tie bija galā, viņš atviegloti uzelpoja. Vēl tikai lielais beigu efekts un tad, lai slavēts Dievs, smieklīgā ko­mēdija būs garām.

Kals pieturēja, atlaida pavadu un, pievērsies Džordži­jai, teica;

«Kāp nost un ej iekšā!»

Sis vecais, sirsnīgais apsveikums, ar kuru rietumnieki saņem katru viesi, arī svešinieku, šeit skanēja neīsti un piespiesti.

Viņa nepaskatījās un neteica ne vārda.

«Nu, būs drīz?» viņš bargi sauca un izstiepa pēc tās roku. Bet te viņa ar visu spēku iesita Kaļam sejā.

Viņš bija tā pārsteigts, ka streipuļoja. Viņam vaigi kvēloja un zuda pašsavaldīšanās. Ar rāvienu viņš to no­rāva no segliem; nevarīga un bezpalīdzīga viņa gulēja tā rokās un cieta zem mežonīgu, skūpstu brāzmas.

Tad, ar elkoni atgrūdis virtuves durvis, viņš ienesa meiteni tumšajā telpā un nolika stūrī ierīkotā guļvietā.

Tuks bija sagatavojis visu — taustot Kals atrada sēr­kociņu un aizdedzināja jauno spuldzi, kas deva spilgtu gaismu. Pat nepaskatījies uz Džordžiju, viņš devās pie pavarda un iekūra uguni; tā jautri iesprakšķējās. Lielu pa­gali viņš paturēja rokā, jo tā bija licis Merrijs, lai beigu efekts būtu dramatiskāks. «Viņā jāiedzen tādas bailes, ku­ras pietiek vismaz trim dienām,» tas sacīja.

Džordžija piecēlās sēdus un noņēma Kala svārkus. Sa­vilkušies viņa plaši ieplestām acīm lūkojās Kalā . Tas juta viņai no visas sirds līdzi, bet traģiskomisko beigu scēnu nevarēja viņai aiztaupīt.

«Tā, misis Termene,» viņš uzsauca tai pērkonīgā balsī, «tagad es vēlos ēst vakariņas, bet mazliet ātrāk, ja drīkstu lūgt. .. tas ir, es nelūdzu, es pavēlu to!»

Slava Dievam, tas būtu garām!

Un iespaids?

Nu, tas bija pārsteidzošāks, nekā Kals uzdrošinātos sapņot. Džordžija piecēlās un nāca tam klāt. Ne ska­tiens, ne kustības neatgādināja agrāko, pašapzinīgo, «mo­derno» meiteni!

«Labprāt, mans mīļais,» viņa drebēdama sacīja, «vai kaut kas atrodams?»

«Palūkojies un tu atradīsi visu, kas vajadzīgs,» viņš skarbi atbildēja. «Tikmēr novietošu zirgu stallī.»

Te viņš izdimdināja ārā un ar troksni aizcirta durvis.

Vēsais nakts vējš, kas plūda tam pretī, darīja labu, jo viņa seja kvēloja. Ja viņš tagad dabūtu Tuku Merriju, — tas kautos, neskatoties uz briesmām, ka pats var tikt sa­sists putrā. Kā Džordžija drebēja! Galu galā viņa taču vēl bija pa pusei bērns!