ZENA GREJS - RIETUMU LIKUMS

«Tas nē, bet viņa ir kļuvusi tievāka un bālāka. Es ļoti baidos viņas dēļ. Bet tu izskaties brašs un, man šķiet, esi visam garām.»

«Kam garām?»

«Garām savai jūsmošanai par Džordžiju.»

Kals mirkli vilcinājās.

«Vai drīkstu būt atklāts?» viņš jautāja.

«Protams, to taču tu pats zini.»

«Nu labi — es milu viņu vairāk kā jebkad!»

Draudzīgs smaids pārslīdēja Mērijas sejai un tikai tagad Kals pamanīja, cik tā bāla un izmocīta. Tātad viņš nebija vienīgais, kuram Džordžija radīja sirdēstus.

Pēc Kala lūguma Tuks Merrijs nākošo dienu dabūja brīvu. Jau pavisam agri viņi abi sēdēja auto un brauca uz Rijsonu iepirkties: pārtikas krājumus, dažādus rīkus Kala jaunajai saimniecībai un — Ziemassvētku dāvanas. Tuka zobgalība neatturēja Kalu izpirkt veikalus gandrīz tukšus. Viņš norimās tikai tad, kad auto vairs nebija vie­tas jauniem pirkumiem un tā ietaupījumi bija pilnīgi iz­sīkuši.

Pārbraucot mājās, viņi sakrāva visu, kas piederēja Ka­ļam un ko bija noteicis tēvs, deviņpadsmit mūļu mugu­rās un nogādāja uz jauno māju. Dienas pārējo daļu tie pavadīja visu novietojot pēc iespējas gaumīgi un atbilstoši lietu nolūkam.

Svētvakarā plašajā dzīvojamā istabā bija sapulcējušies vairāk kā divdesmit Termenu. Kopā ar māsām Stokvelām un pie ģimenes nepiederošiem kovbojiem, sastādīja īsti kuplu sabiedrību. Kals bija katram paredzējis lielāku vai mazāku dāvanu, šie bija pēdējie Ziemassvētki, kurus viņš te pavadīja kā vecāku pajumtē dzīvojošs dēls un tos, pro­tams, vajadzēja atbilstoši nosvinēt.

Visu prieks bija aizkustinošs. Vecais tēvs ilgi aplūkoja savu dāvanu un tad, galvu kratot, teica:

«Zēn, zēn, ja būsi tik izšķērdīgs ar naudu, tad paies ilgs laiks, kamēr no līduma iznāks īsta ferma!»

Enoks apmulsis rotaļājās ar revolveri, ko nesen bija iekārojot apbrīnojis kādā Rijsonas skatlogā.

«Tiešām, Kal,» viņš ieminējās, «tas bija ļoti mīļi no tavas puses.»

Timām Matjūzam līdz ar vēlējumu:

«Priecīgus svētkus, Tim!» rokā tika iespiests krāšņs un milzīgs bebrādas sombrēro. Viņš sākumā nemaz neap­jēdza savu laimi.

«Ko — šī smalkā cepurīte ir mana?» viņš pavisam ap­jucis stostījās. «Nu, cerams, varēšu to drīz nēsāt tavās kāzās!»

Beidzot bija atlikusi tikai viena dāvana. Tā bija Džor­džijai, kas līdz šim turējās aizmugurē un vispārējā līk­smībā gandrīz nepiedalījās. Kala sirds sita strauji, kad viņš, paslēpis kādu kārbiņu aiz muguras, devās tai klāt un jautāja:

«Vai drīkstu ari tev kaut ko dāvināt?»

«Tu jau esi īsts Svētais Nikolajs!» viņa smaidīdama atteica.

«Uzmini, kas tas ir?»

«Kā lai to zinu? Man nav ne jausmas.»

«Ceru, ka būšu uzminējis tavu gaumi,» viņš teica un vilcinoties sniedza meitenei ar zīda lentu pārsietu kārbiņu.

«Konfektes — no Ņujorkas.»

«Liels paldies, tas tiešām ir jauki un uzmanīgi,» viņa vēsi sacīja. Bet saņemot no Kala dāvanu, tās acis mir­dzēja.

«Tātad: priecīgus svētkus, Džordžija, un daudz laimes jaunajā gadā vecajā Tonto apvidū!» viņš teica, nosark­dams līdz matu saknītēm.

Abas svētku dienas Kaļam bija īstas mokas. Viņš gan spēja parādīt attiecīgo godu ļoti bagātam svētku mielas­tam un neiztrūkstošajam tītaram, bet pārējo laiku tas pavadīja kā pa smagu sapni. No tā viņš atmodās otrās svētku dienas pēcpusdienā, kad Tuks Merrijs tiešām kāpa zirgā, lai apmeklētu minēto mācītāju. Šajā naktī nabaga zēns tikpat kā negulēja.

Nākamajā rītā asinssarkana saule uzlēca bezmākoņai- nās debesīs, vēstot gaišu dienu. Kad Kals izbāza galvu pa

logu, viņā radās sajūta, it kā pati daba piekrīt un atvieglo tā pasākumu.

Pēc brokastīm viņš apsegloja zirgu un pa aizmugures vārtiem atstāja pagalmu. Metot līkumu, viņš sasniedza tuvo mežu un tur, labi noslēptā vietā piesējis zirgu, at­griezās mājās.

Visi vīrieši bija aizgājuši pie svētku pārtrauktā darba. Māte un māsas, kā vēstīja no virtuves plūstošā trauku šķindoņa, bija iesākušas priekšdarbus pusdienas maltītes gatavošanai. Mērija Stokvela sēdēja pie sava rakstām­galda un rakstīja vēstules. Tātad ārējie apstākļi bija lab­vēlīgi plāna izvešanai. Bez tam viņš varēja derēt ar simtu pret vienu, ka Džordžija noteikti izmantos pastaigai krāšņo priekšpusdienu.

Tad Kals atkal izzagās ārā un uzmeklēja jau agrāk iz­vēlēto slēptuvi meža malā. Pēkšņi viņš iedomājās: kas tad, ja Tuks nesastop mācītāju mājās vai arī, ja tas atsakās nākt? Un kad nu Džordžija nemaz neiet pastaigāties?

Domājot par šīm iespējām, auksti sviedri izspiedās uz viņa pieres. Viņam likās, ka vēro jau stundām ilgi. Viņš jau gribēja doties atpakaļ, lai palūkotos vai Džordžija ir savās istabās — gan jau tam iešautos prātā kāds iemesls, lai to izvilinātu laukā. Te viņš pamanīja pa ceļu tuvoja­mies kādu jātnieku.

«Kas tas varētu būt?» viņš nikni rūca. «Ka tikai tas man nesabojā visu lietu! Bet cerams, viņš jās garām.»

Tā arī notika. Nesasniedzis fermu, viņš nogriezās pa kreisi meža virzienā, gandrīz tieši tajā vietā, kur Kals bija noslēpis zirgu. Kals nespēja ticēt savām acīm — tagad viņš pazina jātnieku — Bidu Hetfīldu!

Vai tā bija nejaušība? .. . Droši, ka nē. Tātad arī šis domāja uzglūnēt Džordžijai? Vai ar viņas piekrišanu?

Kamēr viņš prātoja un pārlika, ko darīt, no mājas iz­nāca Džordžija. Viņa kā meklējot lūkojās pa ceļu šurp un turp, bet tad steidzās — uz mežu!

Kals apspieda lāstu — tas taču bija par traku. Nu viņš aplūkos šo lietu no tuvuma un tad lai labais bērns izvē­las … Ja vispār vēl varēs būt runa par kādu izvēli.

Kad meitene bija pazudusi, viņš sekoja. Klusi kā in­diānis, viņš slīdēja starp krūmiem un drīz atradās viņas tuvumā. Nu viņam bija jāuzmanās, jo netālajā klajumiņā tas pamanīja Hetfīldu sēžam uz koka stumbeņa. Un viņš taču vispirms gribēja uzzināt, kādas ir šo abu attiecības. Džordžija, līdz šim iedama raitā gaitā, iedama tuvāk, pamazām palēnināja sojus. Kad viņu pamanīja Hetfīlds, tas piecēlās, steidzās viņai pretī un gribēja apskaut. To­mēr Džordžija to atgrūda. Ko viņa teica un ko Bids at­bildēja, to Kals nedzirdēja. Katrā ziņā viņš redzēja diez­gan daudz: tie noteikti nebija ļaudis, kurus saistīja sav­starpēja mīla. Tātad viņš vēl varēja cerēt.

Piesardzīgi viņš zagās klāt un izvilka revolveri. Het­fīlds savu nebija apjozis. Ja nu viņam ari kabatās nav ieroča, tad varbūt izdosies visu nokārtot bez asinīm.

«Bet, Džordžij, nav iespējams, ka tā tava nopietnība!» Kals tagad dzirdēja Hetfīlda balsi.

«Tomēr, tomēr,» viņa ļoti noteikti atbildēja, «tas bija ārprāts, ka es uz to ielaidos… pat jūs mīlot, šis nebūtu pareizais ceļš. Es jūs nekad vairs…»

Viņa nepaguva nobeigt teikumu, jo Kals pielēca klāt un rīkoja:

«Rokas augšā, Hetfīld! Bet ātri!»

Tā kā Kala stobrs bija vērsts tieši pret viņu, Bids ne­kavējās ne mirkli — vienā rāvienā abas rokas uzlidoja augšup.

Džordžija izbailēs iekliedzās.

«Stāvi klusu!» Kals, sākdams savu lomu, bargi viņai uzkliedza, «vai arī, Dieva vārdā! . ..»

«Nepadari sevi nelaimīgu, Kal; nenonāvē viņu!» tā klusi lūdzās.

«Kādēļ lai es nenogalinu vīrieti, ar kuru tu slepeni sa­ejies?» viņš tai uzsauca. «Vai zini, ka tādi apvaino visu manu ģimeni un iedzen negodā tavu māsu?»