ZENA GREJS - RIETUMU LIKUMS

Mērija staroja — viņš tomēr bija lielisks zēns, tik sa­valdīgs un pieklājīgs, gluži kā viņas Enoks. Tas slepenā sajūsmā slepus spieda viņas roku.

Džordžijas seja pārāk skaidri rādīja, ka tā nemaz nav bijusi droša, ka saņems tādu atbildi. Kad tas piedāvāja savu elkoni, viņa, mazliet nokaunējusies, nolieca galvu. Tomēr tad viņa atkal saņēmās un ar augsti paceltu galvu soļoja cauri pūlim, kas atbrīvoja viņiem ceļu.

«Hē, Kal!» Enoks sauca tam nopakaļ, «neaizmirsti at­sūtīt mums auto!»

Lai gan bija decembra dienas vidus, pie «Klints avota» saule spīdēja tik silti, ka vīri varēja ēst, izmetušies krek­los. Augšā, kalnāja mugurā, gulēja sniegs un mežainās augstienēs, starp koku tumšo zaļumu, vizēja balti plan­kumi. Tomēr šeit, dienvidu nogāzē, tas neturējās ilgi, tā­dēļ brieži un meža tītari tur ierīkoja savas ziemas mītnes.

Pēc visu vienprātīgām domām, Kals Termens savai apmetnei bija izmeklējis skaistāko vietu Tonto apvidū. Tā bija augstiene, no kuras skatiens uz vienu pusi aizslīdēja pāri mežainām ieplakām, bet otrā pusē atdūrās kalnāja masīva izslietās smailēs. Te auga ciedri un egles, un tās malā pacēlās spēji slīpa, mežonīgi saplaisājusi klints. Pa to urdzēja avota straume, kas deva visai apkaimei vārdu. Kopš gadiem Termeni uzskatīja sevi par šī garšīgā ūdens īpašniekiem. Tas neizsīka pat viskarstākajā vasarā. Tomēr tikai tagad, kad šeit apmetās Kals, viņiem bija neapšau­bāmas īpašuma tiesības uz avotu.

Ar apvienotiem spēkiem jau novembra mēnesī bija iz­cirsti piecdesmit morgenu meža. Tie veidoja lielu četr­stūri ar labu, smagu, gandrīz tīru no akmeņiem un iesar­kanu zemi. Tas atradās augstienes priekšējā malā, un viņa rietumu un dienvidu pusēs, kā sargus pret vējiem, atstāja meža strēmeles.

«Ne katram laimējās uz vietas atrast savas mājas cel­šanai derīgus kokus,» Gards Termens smaidīdams sacīja.

«Par to arī būs sasodīti smalka, solīda celtne — vai ne, Kal?» vecais Henrijs lepni jautāja.

«Ko tas viss dod, ja uzcelsim viņam tik izturīgu būdu? Viņam, šim labajam zēnam taču trūkst galvenās līdum­nieka mantas!» Vess zobgalīgi sauca. «Un to, diemžēl, ne­viens nevar viņam apgādāt!»

«Ak, tu domā labu sievu?» Henrijs atjautāja. «Katrā ziņā, kāda jau viņam būs jāatrod. Bet tas vēl nevienam Termenam nav sagādājis grūtības.»

«Un tad, šai lietai vēl ir laiks,» Kals īgni atteica. «Mana māja jau nebūs tik drīz gatava. Jūs taču augu dienu nedarāt neko citu, kā tikai ēdat un tenkojat.»

«Neesi tik nepacietīgs, manu zēn,» vecais laipni sa­cīja. «Tagad taču tev nav nekāda steiga; katrā ziņā, tavu zemi neviens vairs nevar prasīt sev.»

Kals saprata piezīmi. Viņš lēnām piecēlās un gāja pāri izcirtumam, cauri atstātajai meža joslai, pie augstienes malas.

No šīs vietas redzamo ainavu viņš pazina, cik vien tālu sniedzās atmiņa — jau kā desmitgadīgs zēns viņš domās cerēja kādreiz šeit uzcelt savu mājokli. No šejienes varēja ielūkoties bezgala tālu zemē. Tie pelēkie, kailie plankumi bija tēvoča Garda ferma; tur lejā, starp pakalniem atradās «Zaļā ieleja», kur dzīvoja viņa vecāki; gaišās svītras pa kreisi bija Boida kviešu druvas un baltā, šaurā josta — ceļš uz Rijsonu. Tālu, pie apvāršņa, redzes lauku noslē­dza roboti, debesīs rēgojošies kalni. Pa labi, cik tālu vien sniedza skatiens, pletās biezs lielmežs, kurā mudžēja meža kustoņi. Tas — viņa mīļākais medību apvidus.

Cik krāšņa šī ainava arī nebija skaidrās ziemas sau­les gaismā, savu pirmatnējo ietekmi tā likās zaudējusi. Jā, viņam visa līdumnieka dzīve jau sāka kļūt par īstām mo­kām. Tomēr par to viņš vēl nebija ne ar vienu runājis. Pat ar Enoku nē, no kura viņš parasti neko neslēpa.

Jau veselu mēnesi viņš dzīvoja te, augšā, savā teltī un ne reizi pa šo laiku nebija aizgājis līdz «Zaļai ielejai». Lai gan viņš ļoti vēlējās redzēt atkal Džordžiju, zināms lepnums viņu atturēja.

Kopš deju svētkiem, oktobra pēdējā sestdienā, kad viņš atveda to mājās, tas vairs nebija sastapies ar mei­teni vienatnē. Toreiz, kad tā jutās apkaunota, viņš bija atmetis visu juteklību un dusmas, bet cerēja, ka tā kaut kā mēģinās izlabot netaisnību, ar kādu bija pret viņu iz­turējusies. Tomēr visā brauciena laikā caur naksnīgo mežu, viņa neteica ne vārda. Jau pie mājām viņa bija iz­lēkusi no auto un teikusi:

«Iekšā tev nav jānāk … Pateicos, Kal Termen, laikam būšu nepareizi spriedusi par tevi. Patiesībā tevis dēļ man nevajadzēja atgriezties šeit, jo neesmu ne tavas uzmanī­bas, ne arī… kaut kā cita vērta. Ar labu nakti! . . .»

«Bet Džordžij, kā tu tā vari runāt? … Uzgaidi taču,» viņš bija saucis tai nopakaļ, bet meitene tomēr aizskrēja. Pēc tam viņš nebija to redzējis veselu nedēļu.

Kad viņš to atkal ieraudzīja, viņam šķita, ka tā vairs nav agrākā Džordžija. Kad viņš mēģināja izmantot gadī­jumu kādai sarunai, tā izvairījās vai arī runāja vienal­dzīgas lietas. Bet viņš juta, ka nekad nespēs uzsākt runāt par notikušo. Pēc viņa domām, Džordžijai pašai bija jā­rāda, ka tai ir svarīgi atkal atjaunot viņu draudzīgās at­tiecības.

Tā kā viņa to nedarīja, abu starpā iestājās atsvešinā­šanās. Kals no tās pārāk necieta, kamēr Džordžija arī pret citiem izrādīja zināmu atturību. Tikai tad, kad viņa satiksmē ar citiem jauniešiem atkal uzsāka savu veco ko­ķeto toni — ja arī ne tik uzkrītoši kā agrāk — Kaļam šāds stāvoklis kļuva neciešams. Tādēļ viņš bija lūdzis tē­vam atļauju, tūlīt apmesties savrup. Tas deva atļauju, un jo ātrāk tādēļ, ka Enokam ar tā ļaudīm pašlaik bija laiks palīdzēt cirst un apstrādāt kokus. No tiem jau tuvākajās dienās būs uzcelta viņa māja, vislabāk novietotais un skaistākais bluķu nams visā apvidū.

Kals apsēdās uz klints bluķa un raudzījās plašajā ap­gabalā, kas kādreiz bija lepno, brīvo apaču medību lauks. Tagad to grūtās cīņās ar dabu bija iekarojusi viņa ģi­mene un padarījusi par savu dzimteni. Tagad viņa bērnī­bas sapņi bija piepildījušies. Bija sasniegts viss, pēc kā viņš bija ilgojies un tomēr Kals jutās ļoti nelaimīgs. Vi­ņam jau sen vairs nebija sev jāmelo — viņa trūka tā laimei, viņa, Džordžija Stokvela! …

Vienalga ko viņa bija darījusi, viņam tā jāiegūst! Un vai tas bija neiespējami? Vai viņa nebija izrādījusi pie­tiekami skaidri savas simpātijas pret viņu? Un vai vie­nas dienas atgadījums spēja viņu tik ļoti pārveidot? Nē, tieši otrādi, viņa toreizējās izturēšanās dēļ tai vajadzēja cienīt Kalu vēl vairāk nekā iepriekš. Bet viņa jau bija tāda, ka labāk nomirtu, nekā to atzītu.

Kas tad viņam tagad bija darāms?

Likās, ka veco, zaraino koku lapotņu galotnes virs viņa sūta atbildi savā šalkoņā: celt galvu augšā, cīnīties

par to, ko vēlas sasniegt un iegūt!

Šo darbu visi veica jokojot, tā ka sestdienā pirms Zie­massvētkiem, vecais Henrijs ap pusdienas laiku varēja noraust pierei sviedrus un apmierināti paskaidrot:

«Tā, ļaudis, to nu mēs atkal reiz būtu veikuši — un tas ir iznācis sasodīti smalki!»

Tiešām, Kala mājai nebija līdzinieces visā Tonto ap­vidū. Cik tā bija liela un telpīga; pat augšstāvs bija at­rodams virs palieveņa. Uz to veda kāpnes, jo bija domāts tur novietot rezerves krājumus. Tomēr Henrija Termena sevišķais lepnums bija lielais, vaļējais kamīns un paša pagatavota gulta, krēsli un galds.