ZENA GREJS - RIETUMU LIKUMS

Tuks lūdza Mēriju parādīt viņam to godu un apdējot pāris reižu ap zāli,» un viņa, nevēlēdamās būt nepieklā­jīga, neatteicās. Par laimi, drīz garais cilvēks, velti iz­mēģinājies pieskaņoties viņas solim, pats pārtrauca deju un smiedamies veda to atpakaļ uz tās vietu. Viņa izman­toja gadījumu, lai pajautātu.

«Vai taisnība, ko Enoks Termens man stāstīja — jums iznākusi kaušanās?»

«Tā to gandrīz nevarētu saukt,» viņš vīpsnādams at­bildēja. «Tur tikai daži kovboji uzdūrās manu dūru kauli­ņiem. Tā bija skaidra bērnu mocīšana — trīs džentlmeņi, kas gribēja aizliegt, ka dejoju pēc savas patikas, vēl ta­gad guļ ārā — mežā.»

«Bet tas taču šausmīgi!»

«Tik slikti jau nav! Līdz darba sākumam viņi jau sen būs tikuši kājās.»

Labsirdīgi smaidīdams viņš atvainojās. Bet tagad Mē­rija nodevās dejas vērošanai, kura pamazām kļuva vien­mēr mežonīgāka. Abu dzimumu cīņa ap izturības palmas zaru kļuva vienmēr dedzīgāka.

Vecais Henrijs Termens nepazina noguruma. Gandrīz bez pārtraukuma viņš spēlēja un piedziedāja dejas ritmam pašsacerētas dziesmiņas. Vienkāršie klausītāji tās katr­reiz uzņēma ar gavilējošu piekrišanu. Vispirms viņš grie­zās pie dāmām:

«Stingri, meitenes, nepalaidieties, Nodejojiet viņus, ar kaunu, zem galda! Stipros radības kungus, Kuri jau gurdumā elso.»

Noliecis sirmo galvu sāņus, viņš smaidīdams pateicās par dārdošiem aplausiem. Tad, brīdi pārdomājis, dziedāja: «Klausieties, zēni, kas sakāms man,

Tuks Merrijs nogāza trīs no jums,

Raugieties, ka nekrītiet visi,

Ka Ieva neuzvar Ādamu! …»

Ap trijiem rītā deja bija kļuvusi neapvaldīta, tomēr skatītāji sāka nogurt. Apklusa sarunas, skanēja tikai me­žonīgā rīboņa un švīksti, vijoles melodija un ritmu sitējas nūjiņas. Pie tām kovboji mainījās.

Mēriju bija pārņēmis miers. Viņa noteikti cerēja, ka svētku atlikusī daļa aizritēs bez starpgadījumiem, jo nu Džordžija izturējās — vismaz pret saviem pielūdzējiem — pietiekami atturīgi. Te pienāca Enoks un viņai teica:

«Paskaties, ko tava māsa tur dara.»

Mērijai nebija ilgi jāmeklē. Džordžija un Diks Ter­mens, vecā Henrija jaunākais dēls, dejoja fokstrotu. To kā Mērija zināja, viņa bija iemācījusi daudziem jauniešiem.

Cik šausmīgi nepiemērots šeit, aizmežnieku skolā, bija šis fokstrots! Mērija bija sadusmota, tomēr arī apburta no Džordžijas kustību grācijas un piemīlības. Tā droši vien ļoti labi manīja, kādu ievērību sacēlusi, bet izlikās, ka redz tikai savu partneri.

«Tas jau nemaz nebūtu tik ļauni, ja viņa neievilktu tur arī citus,» Enoks iečukstēja savai saderinātajai. «Bet visi izsakās ļoti ļauni par to, ka viņa pavedusi arī citus jaunos nelgas.»

Pa to laiku no Džordžijas cītīgākajiem skolniekiem bija izveidojušies trīs pāri. Viņu mēģinājumi atdarināt savu skolotāju, tiešām bija uzjautrinoši un skatītājos sacēla jautrību.

Mērija sēdēja kā uz oglēm un atviegloti uzelpoja, kad deja beidzās. Viņa klusu jautāja Enokam, vai nebūtu la­bāk dot Džordžijai mājienu, lai tā nedejo. Tomēr viņš deva padomu to nedarīt.

«Tu padarīsi lietu vēl ļaunāku,» viņš teica, «jo izsauksi viņas spītību. Un bez tam, viņa pati arī drīz sapratīs, cik mazu atbalsi tā atradīs pie mums ar savu ķēmošanos.»

Kad īsais starpbrīdis beidzās, Bids Hetfīlds šķērsoja zāli, dodamies pie Džordžijas. Acīmredzot viņš domāja to uzlūgt uz nākamo deju. Tagad arī apdomīgais Enoks kļuva nemierīgs. Turklāt jo vairāk, kad uzlūkoja tuvumā sēdošā Kala drūmo seju, ar kādu tas vēroja abus — Bidu un Džordžiju.

«Tas izskatās kā izaicinājums, kas domāts mums, Ter- meniem,» viņš uztraukti čukstēja Mērijai. «Ja tie abi ta­gad dejos to nēģeru deju, tad būs tracis.»

Pašlaik sāka spēlēt vecā Henrija vijole, pāri nostājās, bet vilcinājās sākt. Visi lūkojās uz Hetfīldu un Džordžiju. Acīmredzot tie abi nemaz nekautrējās atrasties vispārējās uzmanības centrā, bet uzņēma to kā joku. Tad viņi cieši apskāvušies, uzsāka tādu deju, kādu šīs telpas nekad vēl nebija redzējušas.

Mērija satraukti tos uzlūkoja. Vai nu Hetfīlds jau prata šādu dejas stilu vai tam bija iedzimtas dāvanas, bet katrā ziņā viņš bija Džordžijai apbrīnošanas cienīgs partneris. Aizrāvusies dejā, viņa nemaz nenojauta, ka ved bīstamu rotaļu. Turklāt Bids Hetfīlds to apzinājās ļoti labi, jo lūkojās apkārt zobgalīgiem un nekautriem ska­tieniem.

Mērija pašķielēja pāri uz Termeniem. Nekas nenodeva, kā viņi uzņem šo izaicinājumu. Tomēr pēkšņi piecēlās ve­cais Termens, Enoka tēvocis un, piegājis pie sava brāļa Henrija, iečukstēja tam ausī.

Mūzika tūlīt apklusa. Gards uzrāpās uz kādas kastes. Viņa saules nobrūninātā, pelēku bārdu apaugušajā sejā bija manāmas lielas iekšējas dusmas. Par spīti tām viņš teica mierīgā, bet dārdošā basā:

«Dāmas un kungi, mīļie draugi! Man sakāmi tikai daži vārdi. Mēs esam šajā skolā jau daudzus svētkus svinē­juši, esam bijuši jautri, dejojuši un trakojuši. Mēs nebi­jām nekādi murkšķi un ļāvām jaunatnei, kas tai pienā­cās — viņai jāiztrakojas! Mūsu dejas nekad nebija ļoti mākslinieciskas, bet tās bija pieklājīgas. Taču, ja šeit iespiežas sveši elementi, lai mūs aplaimotu ar nepieklājī­gām dejām, tad sakām tiem tieši acīs: paldies, kaut ko tādu mēs nevēlamies! — Tā, to es, vecs vīrs un jūsu draugs, gribēju teikt jauniešiem.»

Sai runai sekoja dziļš klusums. Gards Termens vēl brīdi palika stāvot, paraustīja varenos plecus un uzmeta abiem dejotājiem savu acu zibeņus. Tie negribot nolieca galvas. Tad vecais nokāpa no kastes. Henrijs sāka atkal čīgāt un tik mežonīgi, it kā vēlētos atgūt zaudēto laiku. Patiesībā tas notika līdzjūtībā pret apkaunotajiem vaini­niekiem. Viņš gribēja tiem dot izdevību pazust dejotāju burzmā. Tomēr Džordžija pat nedomāja to darīt. Viņa steidzās telpas kaktā, kur karājās novilktie mēteļi un ce­pures. Hetfīlds tai sekoja un žestikulēdams rokām, pūlē­jās kaut ko iestāstīt, taču bez manāmām sekmēm.

Mērija ātri piecēlās un palūkojās apkārt — Enoks bija pazudis. Cik ātri iespējams, viņa spiedās cauri dejotāju pāriem uz durvīm. Tur bija viņas saderinātais, kas nopietni sarunājās ar Kalu, kura seja bija tikpat balta kā krekla krūtis.

Pa to laiku Džordžija bija skarbi atraidījusi Hetfīldu un kad tas vilcinoties vēl kavējās viņas tuvumā, meitene viņam neuzmeta ne skatiena. Uzvilkusi mēteli, viņa ap­ņēma ar vieglu šalli matus un gāja uz durvīm. Mērija devās tai pretī un jautāja:

«Kurp tu gribi iet?»

Džordžija neatbildēja. Varbūt viņa uztraukumā nemaz nebija dzirdējusi jautājumu. Viņa gāja tālāk .. .

Ap Kalu un Enoku jau bija sastājusies ziņkārīgo grupa, un kad Džordžija apstājās pie Kala, visi skatījās.

«Vai tu būsi tik labs,» viņa teica, «un aizvedīsi mani mājās? Tims ir piedzēries, par Hetfīldu nevar būt runa, tādēļ varu griezties tikai pie tevis. Vai tu izdarīsi man šo pakalpojumu, Kal?»

Mērija juta viņai līdzi, jo tā bija tuvu sabrukumam. Bet nevilšus viņai radās izbrīns, ka pēc visa notikušā mā­sai vēl bija drosme runāt ar Kalu. Lai arī kā, viņš varēja to atraidīt.

Kā tagad izturēsies Kals? Augstsirdīgi vai zemiski? Vai viņš izmantos gadījumu, lai atriebtos?

Mērija vēl nebija visus jautājumus izdomājusi, kad Kals mierīgi atbildēja:

«Pats par sevi saprotams, ka es aizvedīšu tevi mājās — tikai tādēļ es ierados.»