ZENA GREJS - RIETUMU LIKUMS

Ārā uz ceļa stāvēja lielais auto, kā piekrauts jautri ča­lojošiem cilvēkiem. Enoks tās sagaidīja starodams.

«Tātad tomēr!» viņš sauca. «Bet nu gan ātri! Džor- džij, jums jākāpj iekšā, mis Mērija nāks pie mani kabīnē.»

Acīmredzot Džordžija baidījās, ka drūzmā var saburzīt viņas kleitiņu un lūdza, lai arī tai ļauj sēsties priekšējā nodalījumā. Taču Enoks savā sausajā, nepiekāpīgajā balsī viņai atteica:

«Tur nav vietas. Mērijai arī būs jāuzmanās, ja viņa negribēs saspiest tur noliktās kūkas un tortes. Tātad — ātri! Kāpiet iekšā, tā jau ir pietiekami vēls!»

«Bet tur taču ne pēda nav brīva,» Džordžija tiepās.

«Nāciet vien augšā, mis,» Tims sauca, «ļaunākajā ga­dījumā ņemšu jūs klēpī.»

Visi smējās.

«Nē, paldies,» viņa saniknota atcirta, bet beidzot to­mēr bija spiesta padoties. Viņa atrada gluži ciešamu vietu blakus misis Termenei, kas to mīļi pieņēma.

Mērija sēdēja diezgan neērti, iespiesta starp Enoku un lielajiem kūku saiņiem, bet pateicoties savai humora izjū­tai, jutās omulīgi.

«Nu, vai tagad visi laimīgi sakāpuši?» Enoks jautāja.

«Trūkst tikai Kals,» viņa tēvs atteica, «bet tas nevēlē­jās braukt.»

«Gan viņš vēl pārdomās,» Enoks teica mierinādams. «Katrā gadījumā viņš ceļu atradīs pats.»

Lai atgūtu zaudēto laiku, Enoks tagad brauca ātri. Sā­kumā Mēriju pārņēma bailes, bet drīz tā nomierinājās. Starmetēju spilgtajos gaismas konos iznira kojoti un truši, satrūkušies lēkdami atpakaļ. Smilgu un zemu nokārušos koku zaru galos, līdzīgas dimantiem, pazibēja rasas lā­ses. Nakts bija jūtami vēsa; no samta melnām debesīm staroja zvaigžņu miriādes.

Kamēr pasažieri nepārtraukti pļāpāja, abi vadītāja ka­bīnē klusēja. Kad auto izbrauca uz grumbainā ceļa, Enoks bija spiests samazināt ātrumu un tagad uzsāka sarunu ar savu kaimiņieni.

«Vai jūs zināt, kas noticis ar Kalu?» viņš klusi jau­tāja. «Tādu kā šovakar, es to vēl nekad nebiju redzējis.»

Viņa īsi tam izstāstīja, ko zināja, turklāt netaupīja Džordžiju.

«Mazai nebūs viegli pie mums iedzīvoties,» Enoks teica, kad viņa bija beigusi, «katrā ziņā grūtāk nekā jums. Nu jau mēs visi uzlūkojam jūs kā vienu no mūsu saimes.»

«Man par to prieks.»

«Arī jūsu skolnieki jūs iemīlējuši. Vai paliksiet arī tur­pmāk pie mums par skolotāju?»

«Protams, cik ilgi mans darbs apmierinās …»

«Vai jums nebūs ilgas pēc austrumiem, pēc dzimtenes un visa, kas tur ir skaists?»

«Nē, noteikti nē!»

«Tātad jūs varētu vienmēr šeit dzīvot, Tonto apvidū, starp mums, skarbiem un neizglītotiem ļaudīm?»

«Šeit jūtos ļoti labi un esmu laimīga, vairāk neko ne­vēlos.»

«Tas taču ir lieliski! Jūs tātad neniciniet mūs, Tonto ļaudis?»

«Kā gan es to varētu? Pret visiem šiem vīriem un sie­vām, kas tik drosmīgi cīnās un pilda savu pienākumu, jūtu lielu cienību. Nemaz nerunājot par laipno un mīļo gādību, ar kādu es tiku sagaidīta.»

«O, mēs zinām, ko esam jums parādā — nav viegli audzināt svešu ļaužu bērnus.»

«Jūs man neko neesat parādā — arī es pildu tikai savu pienākumu.»

Enoka savādā, gandrīz svinīgā runa darīja viņu ne­mierīgu. Uz kurieni tas īsti tēmēja?

Viņa slepus pašķielēja uz Enoku — tā sejas vaibstus viņa gan skaidri neizšķīra, bet tā likās tikpat nopietna un vienaldzīga, kā vienmēr.

Ilgu laiku abi klusēja, tad pēkšņi viņš pieliecās tuvāk tās ausij un teica:

«Mērij, kopš tā laika, kad tu esi pie mums, es mīlu tevi, bet nekad neiedrošinājos cerēt… Tomēr tagad es tev jautāju: vai gribi kļūt mana sieva?»

Viņa taisnais, godīgais raksturs jau sen bija to iegu­vis. Tūlītējai atbildei Mērijai nevajadzēja pārdomu.

«Jā, Enok, es labprāt gribu kļūt tava sieva!» viņa vien­kārši atbildēja.

Viņa kreisā roka cieši apņēma stūres ratu, labā tvēra pēc viņas rokas, kura stiepās tam pretī. Mērija juta cauri cimdam, cik cieta un sastrādāta bija šī roka, kurā viņa ielika savu tālāko likteni.

«Man pat sapņos nerādījās, ka šodien kļūšu tik lai­mīgs,» viņš sacīja.

No šiem vārdiem Mērijai sirdī ieplūda siltums. Arī viņa jutās laimīga par šo virzienu, kurā tagad bija iegriezusies tās dzīve. Tagad viņa varēja atzīties, ka jau sen mīlējusi šo brašo vīrieti, ka bieži klusībā vēlējusies kļūt viņa sieva, biedrs un palīgs.

Auto pasažieriem nebija ne jausmas par to, kas notika vadītāja kabīnē. Tie jautri pļāpāja, tikai Džordžija bija klusa un sliktā omā. Tā kā Enoka labā roka vēl arvien nebija atradusi ceļu atpakaļ pie stūres, tad tie brauca ne visai ātri un tas nemaz neiederējās Džordžijas gaumē.

«Tas jau ir īstais bēru gājiens,» viņa sauca tik skaļi, ka Enokam to vajadzēja dzirdēt.

«Nu tad saturieties,» tas smiedamies iesaucās un uz­ņēma ātrumu, ka ūdens šaltis no ceļa peļķēm šķīda auto­mobiļa iekšienē. Bet tas tikai palielināja jautrību, tikai Džordžija, rūpēs par kleitu, nebija apmierināta.

«Tūliņ jau nevajadzēja sarīkot šļakstīšanos ar ūdeni,» viņa saīgusi teica.

Tālumā parādījās gaiša blāzma. Tuvojoties, izrādījās ka tas ir liels ugunskurs. Ap to gleznainās grupās sēdēja jaunieši un mielojās ar ledus vafelēm, jo balle vēl neva­rēja sākties, kamēr nebija ieradušies Termeni. Trūka mū­zikas, sirmā Henrija Termena un viņa vijoles. Tādēļ nav brīnums, ka viņa ierašanos apsveica vētrainās gavilēs. Tos visus sagaidīja tik spēcīgs «hallo!», ka zirgi satrūkās un sāka slieties pakaļkājās. Kāds pat norāvās un stieptos auļos aizbrāzās pa ceļu.

Jaunieši aplenca veco kungu, kas tikai ar pūlēm spēja nosargāt vijoles kasti no viņu uzbrukuma, un triumfa gā­jienā ieveda skolā. Kad Mērija, palīdzējusi Enokam iz­kravāt kūkas un tortes, skatījās pēc Džordžijas, tā jau bija pazudusi.

Lielā, mis Stokvelas tik pazīstamā klases istaba, bija pamatīgi pārveidota un, cik vien labi varēts, izgreznota. Soli bija iznesti, gar sienām stāvēja vienkārši krēsli un pat kastes aizvietoja sēdekļus. Balti apmestās sienas bija izrotātas karodziņiem un raibām, no avīzēm izgrieztām ainavām. Mazāk piemērots svētkiem bija apgaismojums. Augšējā un apakšējā telpas galā novietotās divas spul­dzes izplatīja tik maz gaismu, ka sākumā nevarēja ne­vienu labi pazīt. Pie krāsns kaktā sēdēja sievas ar zīdai­ņiem rokās. Visur mudžēja smejoši, ķērcoši vai kliedzoši bērni. Pat visjaunākais netika atrauts ballei, uz kuru viņi visu gadu bija gaidījuši.

«Nu tad ņemiet savu mūzikas rīku un raujiet vaļā!» kāds kovbojs, kas vairs nespēja nociesties, uzsauca Hen­rijam Termenam. Viņa nepacietīgo saucienu atbalstīja no visām pusēm.

Henrija Termena laipnā seja staroja. Viņš labi zināja, cik tam svarīga loma svētku sekmēšanā. Lepni un ar cieņu ieņēmis vietu sagatavotajā krēslā, viņš satvēra vijoli un sāka vilkt lociņu pāri stīgām. Blakus viņam uz kastes sē­dēja Leks Termens un ar divām nūjiņām sita takti.

Tūlīt sastājās pāri un drīz vien četrdesmit vīriešu un sieviešu virpuļoja pa zāli. To pašu darīja bērni. Lielākie griezās valša ritmā, jaunākie paši izgudroja savu deju. Pat Mērija Stokvela lidoja Enoka stiprajās rokās — viņa aizvēra acis, jo redzēt taču tāpat neko nevarēja, — drūzma bija pārāk liela. Laiku pa laikam kāds bērns iepi­nās viņai kājās vai rāva aiz tērpa malas. Bet visumā deja veicās labāk, nekā viņa bija cerējusi. Enoks dejoja diez­gan labi, kā jau vairums kovboju. Mēriju tikai pārsteidza tas, ka viņa nejuta nekādu nogurumu. Nepārtraukti ste­nēja un gaudoja vijole, visi griezās virpuļojošā dejā. Mē­rija baudīja deju ar klusu prieku. Tā taču arī piederēja viņas dzīvei, ja viņa to bija izvēlējusies.