ZENA GREJS - RIETUMU LIKUMS

«Tā jau ir tava galvenā kļūda, Kal. No tās tev jāatra­dinās! Bez tam, protams, ir īstais ārprāts saķerties ar tādu vīru, kā Hetfīlds, ja tik maz sagatavots kā tu. Un viņš ir vismaz divdesmit piecas mārciņas smagāks, lie­lāks un vecāks par tevi. Viņam tavs roku sniegšanas attā­lums par īsu un tad tavam kāju darbam arī jākļūst daudz veiklākam. Pagaidām pieturies pie ļaudīm kā Vess un Tims, bet skrandaini Hetfīldu atstāj man. Pie gadījuma es parūpēšos par viņu.»

Kals dziļi uzelpoja un, sakodis zobus, sāka atkal ik­dienas vingrinājumus ar smilšu maisu. Saruna notika kādā krūmu noslēptā vietā, kurā Tuks Merrijs iepazīsti­nāja Kalu ar pašaizsardzības cēlo mākslu.

Pēc pabeigtām mācībām skolotājs un skolnieks šķīrās. Pasitis padusē labi iesaiņotos boksa cimdus, Tuks laiski čā­poja uz zāģētavu — savu darba vietu. Kals devās pāri uz ganībām, dabūt vienu no saviem zirgiem. Pirmais, ko viņš nejauši uzgāja, bija tā mazais, bet ļoti mežonīgais indiāņu zirgs «Zibens». Varbūt te nebija nekāda nejaušība, bet gan tieša rīcība, kuras iemesls bija tas, ka Džordžija Stokvela no visiem Termenu zirgiem tieši šim deva priekš­roku?

Patiesībā «Zibens» nebija nekāds dāmu zirgs. Tam viņš bija par daudz bīstams. Bet Džordžija tieši tādēļ pa­stāvēja pie tā izvēles. Viņa bija ar to jājusi divas rei­zes — pirmo reizi tas bija gājis pavisam labi, tomēr otr­reiz «Zibens» bija Džordžiju nometis. Kals tad paskaid­roja, ka trešo mēģinājumu viņš nepieļaus. Pie tā viņš arī palika, mazāk baidīdamies par to, ka Džordžijai kaut kas nenotiek, kā glaimu dēj, ar kuriem viņa centās izdabūt no tā atļauju. Tie viņu dīvaini aplaimoja, turklāt vēl nāca klāt tas, ka viņa «Zibens» pēkšņi bija ieguvis milzīgu vēr­tību biedru acīs. Ja pirms Džordžijas ierašanās neviens ne­būtu zirgu izvēlējies, tad nu par to tika izdarīti visvilino­šākie piedāvājumi.

Kad Kals tuvojās aploka vārtiem, viņš, par lielu iz­brīnu redzēja Džordžiju sēdus uz aploka žoga virsējās kārts. Viņa bija savā jājamuzvalkā — bez šaubām tā bija viņam uzglūnējusi.

«O, tas ir jauki, ka gribi ņemt mani līdzi,» viņa tam uzsauca. «Tu taču «Zibeni» sagūstīji man, vai ne?»

«Nē — kādēļ tu tā domā!»

«Vai tu nejāsi uz Tonto kanjonu?»

«Tomēr.»

«Nu tad tā! Tavs vectēvs sacīja, ka es varot doties tev līdzi.»

«Neskatoties uz to, diemžēl, nekas neiznāks.»

«Kādēļ ne?»

«Tas ir tālu un apgrūtinoši — zaļradzim tas katrā ziņā nav iespējams.»

«Bet es taču visu mūžu palikšu zaļradzis, ja tu man nekā nerādīsi,» viņa žēlodamās sacīja.

«Ak, tas jau nav manis dēļ, tev tikai «Zibens» prātā … ja tas piederētu kādam citam, tu būtu priecīga.»

«Būtu arī!» Tagad jau viņas balss skanēja asi: «Tu vienmēr esi tik nopietns, nevari panest nevienu joku, bet es nu reiz gribu būt jautra.»

Nevis viņas balss maiņa, bet gan Tima Matjūza tuvo­šanās bija tā, kas Kaļam lika piekāpties.

Tims nāca klāt, dziļi nolieca sombrēro un smaidot jau­tāja:

«Nu, ka bus, mis Džordžija, vai mes šodien kopīgi ne- izjāsim?»

«Mis Stokvela dosies man līdzi,» Kals strupi atteica. «Tu taču zini, ka viņa izmanto tikai «Zibeni» — tādēļ tas arī man te ir.»

Džordžija tam mīļi uzsmaidīja. Bet likās arī, pret Timu Matjūzu viņa nebija noskaņota slikti. Kamēr Kals atveda otru zirgu un abus kustoņus apsegloja, viņš dzirdēja abus dažas reizes skaļi un sirsnīgi smejamies. Turklāt viņš ne­tika vaļā no nepatīkamās sajūtas, ka pats ir abu trokšņai­nās jautrības iemesls. Tomēr viņš likās neko nemanām un, atvezdams apseglotos zirgus, prata tā sevi pārvarēt, ka Tims pēkšņi piezīmēja:

«Tev jau staro visa seja, it kā tu būtu ieguvis strēl­nieka karaļa godu!»

Viņš nepagodināja Timu ar atbildi, bet klusēdams pa­līdzēja Džordžijai tikt seglos. Kad arī viņš gribēja kāpt zirgā, tā pēkšņi iesaucās:

«Ak, manas brokastis! Gandrīz būtu aizmirsusi… Tur pāri, uz vārtu staba tās karājas!»

Viņš steidzās pēc mazās mugursomas. Viņa jau jāja uz priekšu. Kad viņš gribēja tai pasniegt somu, tā pavirši atteica:

«Paturi vien tu!»

«Ko — tu uztici man savas brokastis?»

«Tev uzticētu visu,» viņa koķeti atbildēja.

«Pati sevi arī?»

«Tas ir cits jautājums. Tu esi untumains un, galvenais, greizsirdīgs. Bet par spīti tam — jā, kad manī radīsies ideja kādam uzticēties, tad, man šķiet, izvēlēšos tevi.»

«Tas jau skanēja gandrīz kā kompliments.»

«Kaut tu varētu nojaust, kāds milzīgs kompliments tas ir, ja skan no manas mutes!»

Gandrīz divas stundas viņi klusēdami jāja blakus. Bieži vien šaura taka tos spieda jāt vienam aiz otra. Kals bija nodarbināts ar savām domām, Džordžija ar savu zirgu. Tas līdz šim visā visumā izturējās ļoti krietni un tikai pā­ris reižu sāpīgi ietrieca viņas ceļgalu kokā. Pamazām vi­ņai radās drošības sajūta, viņa vairs nevēroja sava kus­toņa saslietās ausis, bet varēja pievērsties pavadonim.

«Par ko tu domā, Kal?» viņa jautāja.

«Vai tu to tiešām gribi zināt?»

«Vai citādi es vispār to jautātu?» viņa vīzdegunīgi at­trauca. «Bet ja tavas domas ir tikpat drūmas, kā tavas sejas vaibsti, tad vari tās paturēt pie sevis.»

«Tādas tās gan nav — tieši otrādi! Domāju, ka nu drīkstu pats apmesties savrup, radīt pats savu namu un darbības aploku!»

«Nu, un? Vai tas ir kaut kas lielisks?» viņa nesapro­tot jautāja.

«Zināms — man tas ir tāds!»

«Vai tu ņemsi tur arī ļaudis līdzi?»

«Ak ko, man viss būs jādara vienam; vajadzēs vārīt un mazgāt, cirst kokus un slaukt, art, sēt un novākt ražu!»

«Na, veseli ēduši, pateicos — man tas nav nekas un,

starp citu, arī tev tas nav nekas! Par to vari būt drošs! Šādai lietai tu neesi pietiekami liels aizmežnieks. Tāds pui­sis kā tu, izglītots un mācījies, arī pilsētā tiek uz priekšu. Kādēļ tu to nevēlies?»

«Tādēļ, ka mīlu zemi un vientulību; ka manās acīs vie­nīgi tas ir īsts vīrietis, kas apstrādā savas dzimtenes zemi!»

«Tas jau skan visai svinīgi, gandrīz pārliecina — bet baidos, manī tas viss gājis zudumā. Pagaidām šādas lie­tas mani nesajūsmina.»

«Kas zina, varbūt tu reiz atgriezīsies.»

Viņa smējās un cirtām lidojot, purināja galvu. Tad viņi atkal klusēdami jāja tālāk, līdz pēkšņi Džordžija sa­juta izsalkumu un vēlējās brokastot.

Kals meklēja noderīgu vietu un to atrada zem ēnainas sikomores, kādā paugurā, no kura viņi varēja pārredzēt plašo ieleju ar tās rudens rotā greznotiem mežiem. Džor­džija ēda ar labu ēstgribu, bet viņam kakls likās kā aiz­siets.

Pēc ēšanas viņa lūdza tam cigareti, ko Kals uztina trīcošiem pirkstiem. Tomēr pamazām tās omulīgais no­skaņojums pārņēma arī viņu. Cik krāšņi te bija — pie vi­ņas sāniem!

«Vai tu esi apmierināts ar mani kā jātnieci?» viņa iejautājās, kad Kals savilka ciešāk, pirmīt atlaistās seglu siksnas.

«Ļoti! Tu turējies lieliski! Katrā ziņā — grūtākais vēl tikai nāks.»

«Mums būtu biežāk jāizdara šādi jājieni,» viņa iemi­nējās. «Zini ko? Rakstīšu tēvam, lai viņš atsūta man naudu. Tad atpirkšu tev «Zibeni» — tas taču ir ļoti jauks.»

«Diemžēl, tas nebūs iespējams.»

«Kādēļ ne?»

«Tādēļ, ka «Zibens» vairs nepieder man!»

Ļauni spīdīgām acīm viņa ieurbās Kalā.