ZENA GREJS - RIETUMU LIKUMS

Tā bija ārkārtīgi bīstama rotaļa, ko tā veda ar šiem tiešām vīrišķīgajiem, jaunajiem ļaudīm, kas bija audzināti pavisam ar citādiem uzskatiem par sievietes vērtību. Tādēļ līdz šim viņā bija iemīlējies tikai viens, bet tieši labākais un iekšēji cēlākais no visiem — Kals Termens. Nedaudz nedēļu pēc Džordžijas ierašanās viņš kļuva daudz noteik­tāks. Nemaz nevarēja paredzēt, kas notiks, ja viņš kād­reiz uzzinās, ka Džordžija arī ar viņu, tāpat kā ar pārē­jiem, ir tikai koķetējusi.

Bet galu galā — viņa taču vēl bija tik jauna! Laiks un jaunie dzīves apstākļi varēja arī viņu pārveidot. Lai kā mis Stokvela pūlējās, viņa nespēja atrast māsas rak­sturā nevienu ļaunu vilcienu.

Tā visu pārdomājot, viņa manāmi nomierinājās un ķē­rās pie darba. Viņa rakstīja mātei garu, izsmeļošu vēstuli, kurā ziņoja visu.

Nolikusi spalvu, Mērija ļāva skatienam klīst caur logu, pāri augļu dārzam, kura koki bija pilni sārtiem āboliem. Tālāk pletās zaļas pļavas un dzelteni lauki, kas brieda pretim pļaujai. Tad pāri mežainiem pakalniem, purpura tālē pazuda asi šķautņainu kalnu varsotnes. Šai skarba­jai, vientuļajai un reti apdzīvotajai zemei piederēja visa viņas sirds. Šai zemei tā arī vienmēr piederēs, vienalga, vai viņas mīlas romāns, kuru tā klusībā sapņoja, kļūs īs­tenība vai nē. Ja tas paliks tikai sapnis, tad jau viņai bija savs darbs. Ja viņai jāaprok cerības iegūt pašai bērnus, tad šeit bija pietiekami daudz svešu, kuriem viņa varēja būt ne tikai skolotāja, bet arī biedrene un mātei līdzīga draudzene.

No domām to pēkšņi iztraucēja miegaina, gurdena balss.

«Mērij, mīļā, vai tu arī šodien, svētā svētdienā, uzcēlies atkal tūlīt pēc pusnakts?» skanēja no blakus istabas, kuru Džordžija bija īsti mājīgi izklājusi zvērādām un indiāņu segām.

«Labrīt, izgulētāja!» Mērija smiedamās atteica, «esmu jau veselu mūžību augšā, un pusdiena ir daudz tuvāka, nekā pusnakts!»

«Ja tu mani mīli, atnes glāzi svaiga ūdens. Man ir mil­zīgs karstums un mutē riebīga garša,» Džordžija sauca. «Tai sulā, ko viņi šeit dēvē par «kakla skalojamo», visa tā bija sasodīti daudz!»

Mērija ātri piepildīja lielu glāzi ar ūdeni un ienesa Džordžijai, kura žāvādamās piecēlās no spilveniem un kāri to izdzēra.

«Vai tu tiešām dzēri to briesmīgo degvīnu?» Mērija jautāja, apsēdusies uz gultas malas.

«To var gan apgalvot,» Džordžija smaidīdama atteica, «bet tas noteikti nav īstais manas mātes jaunākajai mei­tai!»

«Kur tu vēl biji aizgājusi pēc dejošanas vakar Rij- sonā?»

«Mēs gribējām mazliet ieturēt vakariņas un iegājām restorānā, kas vēl bija atvērts. Bidam Hetfīldam bija pu­dele un viņš deva mums, meitenēm, nogaršot. Citas tik paoda; es, kā tu zini, neciešu tādu kautrēšanos un ieņēmu kārtīgu malku. Tfu — velns! Vienreiz un vairs nekad!»

«Vai tu man to apsoli?»

«Nē-ē! Solījumus neciešu, lai gan šoreiz es tādu no­teikti turētu, jo to draņķi…»

«Bet, Džordžija, kas tas par izteicienu?» Mērija uz­traukta viņu pārtrauca.

«Ak, atvaino, mīļā. Es aizmirsu, ka šeit nedrīkst saukt lietas īstā vārdā.»

To sacīdama, viņa savilka tik šķelmīgu, vainas pilnu sejas izteiksmi, ka vecākajai māsai ļoti grūti izdevās pa­likt nopietnai.

«Arī ar apkārtējiem tev jābūt uzmanīgākai, bērns,» viņa teica norūpējusies. «Starp citu, brīnos par to, ka šis Hetfīlds tev uzdrošinājās tuvoties, ja uz sarīkojumu tu ieradies kopā ar Termeniem!»

«Tādēļ jau arī Boids spļāva žulti. Patiesībā, Mērij, es paša velna dēļ neielaistos ar šo uzpūtīgo Hetfīldu, ja ne­zinātu, ka tā varu kaitināt Tonto zostiņas.»

«Vai Kals arī tur bija?»

«Jā, bet viņš atnāca vēlāk. Kad viņš ienāca, es pašlaik centos zēniem un meitenēm iemācīt fokstrotu. Tev vaja­dzēja redzēt viņa seju! It kā tas gribētu mani apēst — vai tu to vari saprast?»

«Protams, ka varu,» Mērija nopietni atbildēja, «un lab­prāt tev paskaidrošu. Tā kā tā reiz gribēju ar tevi runāt — ne tikai par Kalu, bet vispār …»

«Ak vai, tagad tu gribi mani mācīt!» Džordžija viņu pārtrauca, «un no tā man, atklāti sakot, jau līdz degunam! Tava māte to darījusi ļoti bagātīgā mērā — kādas ir sek­mes, to tu pati redzi! Mērij, mana sirds, līdz šim tu iztu­rējies pret mani vienkārši pasakaini. Bet ja nu tu arī sāksi sprediķot morāli, tad es vienkārši pazūdu. To es neciešu — sevišķi, ja tukšs vēders!»

«Protams, ka negribu aizskart ne tavas jūtas, ne māgu,» skolotāja atbildēja. «Es tikai domāju, ka būtu labi, ja mēs mēģinātu saprasties, kad tā kopā gribam dzīvot.»

«Izslēgts — jūs visi te nesaprotat jaunatni!»

«Bērns, arī man reiz bija septiņpadsmit un tas nemaz nav tik sen, lai mēs nesaprastos …»

«Tomēr, tomēr, tas ir pilnīgi neiespējami; starp jums un jauno paaudzi ir nepārejama plaisa. Vismazāk tā pārejama skaistiem vārdiem. Jums jāļauj, lai mēs pašas pēc saviem ieskatiem kļūstam svētas. Tāpat jums būs jā­pierod, ka mēs vairs negribam — kā mūsu mātes un vecās­mātes — tikt apspiestas un kalpinātas no radības kun­giem! …»

Viņa runājot bija iekaisusi. Mērija, mēmā pārsteigumā un izbrīnā to vēroja.

«Jauniem kumeļiem jāiztrakojas,» Džordžija mierīgāk turpināja. «Un kad es būšu iztrakojusies, kas zina, pa­ņemšu arī sev par vīru kādu jaunu aizmežnieku, apmēram, kā tavu Enoku …»

«Džordžij, kā tu drīksti tā runāt! …»

«Papperlapapp,» mazā to rupji pārtrauca, «tikai bez morāliska sašutuma! Paldies Dievam, man ir acis pierē. Redzēju, kā brašais Enoks tevi rija saviem skatieniem. Ja vien tu neiztaisītos par muļķi un ietu mazliet palīgā viņa zemnieka kautrībai, tas ēstu no tavas rokas! Uz to tu vari paļauties!»

«Tu esi šausmīgs radījums!»

«Tādēļ, ka dodu padomus, kādi patiesībā tev nemaz nav vajadzīgi? Esmu tevi novērojusi, godājamā, un — nu, es neesmu nekā teikusi!»

«Tas arī ir vispareizākais,» Mērija Stokvela atteica un gribēja piecelties. Tomēr Džordžija viņu atturēja.

«Vai tu esi dusmīga?» viņa jautāja, šķelmīgi noliekusi galvu.

«Nē, bērns, un ja tu izdarītu man kādu patikšanu, tur­pmāk izturoties mazliet atturīgāk pret jaunajiem vīrie­šiem …»

«Tas būtu vismuļķīgākais, ko vispār varētu darīt! Tad es vairs neglābtos no precību piedāvājumiem. Tikai pirms trīs dienām, tavs mīlulis Kalvins Termens, vienu tādu jau izdarīja.»

«Par to jau es baidījos! Un tu?»

«Protams, ka es noraidīju!»

«Un kādēļ?»

«Komisks jautājums — es viņu nemīlu!»

«Droši vien tu esi devusi viņam cerības, jo citādi tāds nopietns cilvēks …»

Džordžija aizspieda ausis.

«Pareizi, pareizi — es jau zinu, ko tu gribi teikt! Starp citu: tagad beidz, mans dārgumiņ, pamazām atnācis laiks, kad arī man jāceļas!»

* * *

Svētdienās Termenus bieži ielūdza pusdienās draugi un radi. Tad skolotāja mēdza pati pagatavot kādu nieku. Šodien Džordžija paskaidroja, ka viņa gribot uzņemties šo pienākumu, kurš māsu tikai apgrūtinot. Šim nolūkam viņa vispirms apsēja baltu priekšautiņu.

«Tu redzi, dārgā māsa,» viņa smejot teica, «arī ar šādu iespējamību esmu rēķinājusies. Ak, ja vien vajag, es varu būt sasodīti rūpīga mājasmāte.»

Pēc pusstundas, iegājusi virtuvē, mis Mērija varēja konstatēt, ka Džordžijas ēdiena pagatavošanas apmācības kurss, kuru tā ņēma pēc mātes vēlēšanās, tai tomēr nav bijis nesekmīgs.