ZENA GREJS - RIETUMU LIKUMS

«Tu viņu pārdevi?» tā asi jautāja.

«Nē — atdāvināju!»

«Un kam viņš tagad pieder?»

«Tev!»

Kā mēma viņa lūkojās Kalā.

«Man? Tu gribi viņu dāvināt man?» viņa nesavaldīgi jautāja.

«Protams, kā viņš te stāv, ar segliem, segu un iemauk­tiem. Kopš šīs dienas «Zibens» ir tavs īpašums.»

Viņa gavilējot metās tam ap kaklu.

«Tu esi zelta puisis!» viņa sauca un to sirsnīgi noskūp­stīja.

Kad Kals juta viņas lūpas sev pieskārāmies, tam likās, ka tūlīt būs jāsaļimst. Viņš gribēja to satvert — tomēr viņa jau lepni lēca — pirmo reizi bez cita palīdzības — sava zirga seglos.

* * *

Pagaidām no Džordžijas ierosinātajiem kopējiem izjā- jieniem nekas neiznāca. Nākamajā vakarā, īsi pirms gulēt­iešanas, Henrijs Termens sapulcēja savus kovbojus un sacīja:

«Zēni, jānopļauj Boida kviešu druva. Tēvocis Gards rīt sūtīs turp savus ļaudis, un arī jums atkal reiz jāspļauj delnās, kaut arī nebūtu nekādas patikas.»

«Gluži pretēji, tēvoci Henrij,» Vess sauca. Viņš, kā pļāvējs, bija klase pats par sevi un pārspēja citus. «Man šķiet, tā ir gluži jauka pārmaiņa!»

«Jo labāk,» vecais smaidīdams atbildēja, «bez tam, ar tik daudz darbaspēka visa lieta būs nokārtota, vēlākais, trīs dienās. Tad visiem vīriem būs jāsāk cirst kokus un jātēš baļķi — Kals grib apmesties pie «Klints avota».»

«Na nu, kādēļ tad uzreiz tāda steiga?» Vess jautāja, griezdamies pie Kala.

«Tēvocis Gards padzirdējis, ka Hetfīldam arī nolūks tur apmesties. Un, protams, tēvam negribas, ka Saunders šādā veidā iedzītu ķīli mūsu ganību apgabalos.»

«Jā, bērni, lieta steidzama, «vecais fermeris apstipri­nāja. «Tādēļ rīt arī Tuks Merrijs ies pļaut kviešus.»

«Tas smieklīgais klauns?» Vess ieminējās nievājošā balsī. «Ko viņš varēs mums palīdzēt ar saviem izgrabēju- šiem kauliem?»

«Tu vērtē viņu pārāk zemu, tāpat kā visi pārējie,» Henrijs Termens atteica. «Katrā ziņā viņš ir krietnākais spēks, kāds man bijis dzirnavās. Arī kā pļāvējs viņš darīs savu.»

«Es pat deru, ka viņš izdarīs vairāk nekā mūsu rekor­dists,» Kals sacīja. «Ves, vai nevēlies derēt? Viens no maniem zirgiem pret tavu veco āzi!»

«Man šķiet, tu rīkojies mazliet vieglprātīgi ar saviem zirgiem,» Vess teica kā no augšas. «Pirmkārt, tu saderi ar Timu Matjūzu uz savu labāko zirgu, tad atdod «Zibeni»

mis Džordžijai, droši vien, ari derības dēļ, un nu tas! Pa­tiesībā nevēlos izmantot kāda cilvēka neprātību, bet ja vēlies, pieņemu derības.»

«Norunāts!» Kals sacīja. «Turklāt vēl deru atsevišķi, ka laimēšu visas trīs derības.»

«Uz ko?» Vess ņirdza.

Kals sāka skaitīt, kas tam vēl piederēja: divi zirgi, auto­mātiskā Vinčestra šautene, laso, sudraba pieši, kuru dēļ Vess viņu apskauda un segli. Pašlaik viņš gribēja pievie­not piecdesmit dolārus skaidrā naudā, kad iejaucās tēvs.

«To tu, cerams, nedarīsi dēls,» viņš teica. «Un vispār, šī muļķīgā derēšana jāatmet — ja gribi nomesties atse­višķi, tev jāpietur savas mantas.»

Pirmās derības Kals vinnēja nākošajā rītā, pateicoties brāļa Enoka rīcībai. Tas, kā grupas vadonis, noteica, ka sacīkstei jānotiek īsi pirms pusdienas pārtraukuma, nevis, kā Vess prasīja, tūlīt, ierodoties druvā. Viņš teica, Vess jau no bērna dienām pazīst šo darbu, tādēļ esot gluži tais­nīgi ļaut, lai Tuks Merrijs, kas vēl nekad nav turējis ro­kās izkapti, mazliet iestrādātos.

Arī Enoks, kā īsts amerikānis, mīlēja visa veida derī­bas, tādēļ viņš labprāt uzņēmās lietas vadību. Tika no­spraustas divas, vienādi platas un garas strēmeles. Kurš pirmais nopļaus un saliks statiņos savā strēmelē augošo labību, tas būs uzvarētājs.

Pēc starta šāviena Vess metās trakā tempā uz priekšu un būtu uzvarējis Tuku Merriju, lai gan tas, kā iesācējs, turējās ļoti labi. Bet sienot un kraujot statiņus, savu garo roku neticamā sniegšanas tāluma atbalstīts, Tuks tomēr kļuva ātrāk gatavs. Enoks paskaidroja, ka tas uzvarē­tājs — «ar trīs garumiem»!»

Acīmredzot, Kala gaviles, stipri bojāja Vesa nervus. Arī ēšanas laikā viņš bija ārkārtīgi sliktā omā. Vēl ne­bija sākti pēcpusdienas darbi, kad to redzēja dzīvā sarunā ar Timu Matjūzu. Kas abiem bija pārrunājams, parādījās pēc darba beigām. Proti, tikko bija savākti rīki un man­tas, Tims piegāja Kaļam un teica:

«Patiesībā arī mēs tūlīt varētu izšķirt savas derības. Ir jau oktobra otrā puse un līdz Silvestrim tu taču nekļūsi daudz stiprāks. Es pašlaik ļoti labi varētu lietot tavu de­rību zirgu.»

Jo vairāk tādēļ Kals steidzās piekrist šim priekšliku­mam, ka pāri, uz ceļa bija ieraudzījis Džordžiju un tās māsu. Acīmredzot jauko vakaru viņas izmantoja pastaigai.

Par savu lietu viņš jutās pilnīgi drošs — tikai nedrīkstēja zaudēt drosmi. Turklāt viņam bija jāuzmana savu «kāju darbība», kā Tuks vienmēr kala tā atmiņā.

«Jauki, kad jau tu tā vēlies pērienu,» viņš sacīja.

«Tikai ne tik uzpūtīgi,» Tims Matjūzs pašapzinīgi at­teica. «Esmu tevi jau četras reizes iepēris — kādēļ lai piekto reizi notiktu otrādi?»

Viņi nostājās zem liela valriekstu koka, kur zeme bija līdzena. Ka no ceļa viņus tur varēja labi novērot. Kaļam bija tieši pa prātam.

Viņš uzvilka vecos cimdus, kurus izmantoja jājot un, skatītājiem par lielu izbrīnu, sāka lēkāt ap savu preti­nieku.

«Kāju darbs!» viņš sev teica.

Tims, mežonīgs, bet nepratējs kauslis, brāzās viņam virsū, bet sākumā neatklāja nevienu vietu, kuru -Kals va­rētu izmantot. Tomēr drīz vien viņš maldinot un izvairo­ties, sakaitināja Timu tiktāl, ka tas zaudēja pašsavaldīša­nos un kļuva nepiesardzīgs.

«Uzmaniet, zēni!» Kals uzsauca skatītājiem. «Jūs taču ziniet, cik labais Tims lepns uz savu klasisko degunu?»

Te viņš sita ar kreiso roku maldinātāja sitienu, kuru Tims mēģināja atvairīt. Tai pašā mirklī Kala labā dūre varēja atrast ceļu uz Tima degunu, kas nemaz nebija kla­sisks. Iespaids bija satriecošs un pēc tā vairs neatlika ne­kas, ko vēlēties.

«To sauc par iepazīšanos ar mani,» Kals ironiski teica.

«Es tev izslaucīšu degunu,» Tims kliedza. «Es tev pa­rādīšu!»

Kā satraukts vērsis viņš bruka tam virsū, tomēr vai­rums tā sitienu ķēra gaisu, kamēr Kals trāpīja gandrīz bez izņēmuma.

«Tā atkal iepazīšanās ar mani,» Kals sauca. «Uzma­nies, dabūsi vēl!»

Tims nepaspēja izgrūst dusmu kliedzienu, kas tam jau bija uz lūpām — viņš stāvēja saviebtu seju un ieplestām acīm, cīnīdamies pēc elpas. Kals bija tam iesitis to pašu sitienu, ar kuru Tuks Merrijs izsita resno Blūmu no cīņas. Cik smieklīgi vienkārši tas bija, ja nezaudēja aukstasi­nību!

Labi tēmēts, spēcīgs sitiens darīja nežēlīgajai cīņai galu. Tims sagura, nokrita zemē un palika guļot.

«Piecelies,» Kals sauca, «esmu pašlaik tik labi iegājis cīņā!»

Tomēr nabaga Tims vairs netika augšā, lai kā arī pū­lējās. Viņš tikai plātīja muti, kā zivs sausumā un turēja rūcošo galvu.

Izlauzās milzīgas gaviles, visi tā kliedza cits caur citu Kaļam, ka viņš sākumā nesaprata ne vārda. Kad pirmā sajūsma aprima, Enoks mierīgi un lietišķi paskaidroja:

«Varat mani saukt par sasodītu lopu un zirgu zagli, ja Kals nav pēc visiem likumiem nopēris Timu Matjūzu!»

Visi piebalsoja. Bet par šā apgalvojuma patiesumu vis­vairāk bija pārliecināts pats Tims.