ZENA GREJS - RIETUMU LIKUMS

«Lieliski,» viņa nobaudot teica. «Meitēn, tu taču vēl vari kļūt ļoti laba namamāte.»

«Katrā ziņā labāka par visām vecmodīgajām Tonto tantēm, kuras, šķiet, ir tavs ideāls,» Džordžija atbildēja kā no liela augstuma.

«Tātad tu tomēr domā kādreiz apprecēties?» Mērija smīnēja.

«Protams — bez vīra taču jauna meitene netiek ne pie savas saimniecības, ne bērniem.»

Ārā pa cieto ceļu tuvojās rikšotāja zirga pakavu klau­dzieni. Džordžija ieklausījās un tad teica:

«Tas ir Kals … Esmu ziņkārīga, kādēļ tas nāk mājās?»

«Paredzams, ka tevis dēļ.»

«Izslēgts, mēs esam sagājuši ragos. Bet ja viņš pa­liks mums visiem par spīti, tad būs jālūdz arī pusdienās. Un proti, tev tas būs jādara.»

«Labprāt,» Mērija smaidīdama atteica. «Starp citu, kā tu zini, ka tas ir tieši viņš?»

«Pazīstu viņa zirga soļus.»

Skolotāja izbrīnījusies piegāja logam. Pašreiz kāds jāt­nieks atvēra aploka vārtus — tas tiešām bija Kals. Kad tas apgriezās, viņa redzēja, ka jaunekļa seja asiņo un ne­vilšus iesaucās:

«Visuvarenais! …»

Džordžija satraukta piesteidzās logam, bet Kals jau atkal bija pagriezis muguru. Viņa neredzēja, kas būtu va­rējis izsaukt māsas kliedzienu.

«Kas te bija?» viņa jautāja.

«Kaļam visa seja vienās asinīs!»

«Ak, tikai tas vien,» paraustīdama plecus, Džordžija atgriezās pie sava darba. Bet pēc brīža viņa sacīja, pa pusei sev:

«Tomēr esmu ziņkāra, vai viņš nāks iekšā?»

«Noteikti nē,» Mērija atbildēja. «Tik daudz gan tev būtu šis zēns jāpazīst.»

. «Es viņu pazīstu no iekš- un ārpuses, — par to vari būt pārliecināta, dārgā māsa.»

Uz to Mērija Stokvela neatbildēja, bet smaidot vēroja, kā Džordžija kļūst arvien nervozāka un nemierīgāka. Bei­dzot viņa piegāja vaļējām nama durvīm un sauca pāri pa­galmam:

«Kal! Hē. Kal, kas tev noticis?»

«Nekas … Kādēļ? .. .»

«Tu taču esi vienās asinīs!»

«Ak, muļķības — tas ir tikai Tonto sarkanais māls!»

«Mani tu neapvedīsi ap stūri — es ļoti labi zinu, kā ir.»

«Nu, ko tad jautā?»

«Dēls, neesi tik rupjš — labāk panāc mazliet šurp.»

«Kas man tur jādara?» Kals norūca, bet nāca tuvāk.

«Skaists gan tu izskaties,» Džordžija teica, uzmez­dama vērtējošu skatienu viņa putekļu un dubļu notriep­tajam apģērbam. «Protams, tu atkal esi kāvies!»

«Vai tev kas cits arī man sakāms?»

«Iespējams,» viņa atbildēja un atvilka tā roku, ar kuru viņš spieda jau ar asinīm piesūkušos kabatas lakatiņu pie vaiga. Parādījās stipri asiņojoša brūce. «Bet tas taču ir šausmīgi! Un tik tuvu acij!… Tā tūlīt jāizmazgā un jā­pārsien!»

Un viņa skrēja atpakaļ vartuvē tik uzbudināta, kādu to Mērija nekad vēl nebija redzējusi.

«Vai jūs tiešām kāvāties?» viņa jautāja Kaļam. «Ar ko gan?»

«Ak, tas ir vienalga,» viņš pūlējās smaidīt. «Katrā ziņā arī viņš tika vaļā no saviem taukiem!»

Pirms viņa paguva uzzināt kaut ko vairāk, iznāca Džordžija ar pārsienamiem, trauku ar ūdeni un dvieli. Viņa rūpīgi izmazgāja tā brūci, kas bija sāpīga, bet ne dziļa, un gribēja uzlikt pārsēju pēc visiem noteikumiem. Kals protestēja, bet uz viņas neatlaidīgu lūgumu, bija ar mieru, ka brūci apsedz ar asinis apturošu vati. Piestip­rinādama to ar plākstera strēmelēm, viņa jautāja:

«Vai tu savu pretinieku tāpat apstrādāji?»

«Parādā es viņam nepaliku — tagad lietas stāvoklis ir viens pret vienu!»

«Un kas tas bija?»

«Kādēļ tas tevi tā interesē?»

«Nu, es jau zinu arī tā … man tu neko nenoslēpsi.»

«Ja tas tiesa, tad tev jābūt ļoti patīkami aizkustinā­tai,» viņš zobgalīgi teica.

Pašlaik Džordžija bija tikusi galā ar pēdējo plākstera strēmeli un Mērija gaidīja kādu no tām izlaidīgajām at­bildēm, kuras ne vienu reizi vien jau bija dzirdējusi. Taču viņai par pārsteigumu, Džordžija laipni sacīja:

«Tomēr šai lietai ir savs labums — šoreiz tu mācīsies mani pazīt no citas puses. Tev būs jādalās ar mums kara­liskā mielastā, kuru no A līdz Z esmu gatavojusi perso­nīgi un pašrocīgi! Ko tu brīnies? O! — es protu visu — ja vien vēlos!»

Neteikdama vairs ne vārda, viņa to vienkārši ņēma zem rokas un ieveda istabā, kur pirms tam Mērija jau bija uzklājusi galdu. Tad steidzās atpakaļ virtuvē pabeigt ēdiena gatavošanu.

Kamēr skolotāja, purinādama galvu, uzlika trešos ēdampiederumus, Kals pēkšņi tai jautāja:

«Domāju, Džordžija ir noteikti jums visu izstāstījusi… vai jūs nosodāt manu rīcību, mis Stokvela?»

Nesaprazdama viņa to uzlūkoja, tad tai atausa gaisma.

«Jūs domājat savu… kas nesen notika starp jums un Džordžiju?»

«Jā,» viņš teica nosarkdams. «Jums neko neteicu, jo domāju, ka tas viss pāries. Bet tieši otrādi — ar mani kļūst arvien ļaunāk. Un kad šodien kāds nelietis izteicās slikti par Džordžiju, zaudēju savaldīšanos un uzbruku.»

«Vai jūs mūsu mazo neņemat mazliet par daudz no­pietni, Kal?»

«Tas iespējams, bet citādi nevaru! Vai gribat man pa­līdzēt, mis Stokvela?»

«Labprāt… bet kas man jādara?»

«Jā, kaut es to zinātu! Varbūt jūs varētu dot viņai kādu mājienu, lai tā neapietas ar jaunekļiem tik vieglprā­tīgi.»

«To jau darīju, un nupat pavisam neilgi atpakaļ,» sko­lotāja ātri atteica. «Bet viņa izsmēja mani un nosauca par vecmodīgu personu. Šajā sakarībā esmu tikpat neva­rīga kā jūs.»

Kals nopūtās.

«Tad varbūt jūs varat dot man padomu, kā lai iztu­ros?» viņš jautāja.

«Jums jāmēģina iegūt Džordžijas simpātijas.»

«Es patīku viņai, to jūtu un zinu un tieši tādēļ neko nesaprotu. Starp citu, šodien no tēva dabūju atļauju ap­mesties atsevišķi. Kad sastapšu Džordžiju vienu, es viņai to pastāstīšu. Esmu ziņkārs, ko viņa par to teiks.»

, «Viņa, protams, to visu nostādīs smieklīgā gaismā un sarunās visādas nejēdzības. Bet par to jūs nedrīkstat uz­traukties, Kal.»

«Par to es neko neiztaisu, bet es baidos no viena: ja viņa nebeigs, kā saka, flirtēt ar visiem vīriešiem, notiks nelaime! Agri vai vēlu, bet asinis plūdīs. Šajā ziņā pārāk labi pazīstu mūsu Tonto zēnus!»

Mis Stokvela uztraukusies gribēja kaut ko atbildēt, to­mēr atvērās durvis. Virtuves tveicē sasarkusi, starojošu seju, Džordžija ienesa «karalisko» maltīti.

Pacietīgi un ar nolaistu skatienu Kals Termens noklau­sījās soda sprediķī, kuru viņam noturēja tā boksa trene­ris Tuks Merrijs. Tas notika pēc tam, kad Kals uzskatāmi un ar visiem sīkumiem bija pastāstījis par savu svētdie­nas cīņu ar Bidu Hetfīldu. Viņš pats juta, ka bijis pārāk godkārs un par agru uzticējies tām zināšanām, kuras bra­šais treneris mēģināja tam iemācīt ikdienas treniņos.

«Tu būtu to puišeli sakāvis lupatās, ja neizdarītu visu iesācēju kļūdu — nepazaudējis mieru,» Tuks sacīja ar no­pietnu seju. «Tikko viņš iesit tev reiz pa degunu un maz­liet ievaino, tu kļūsti nikns un sāc trakot. Bet niknumā aizmirsti visus iemācītos sitienus un bungo vaļā kā akls. Protams, tā jau neko nevar panākt. Esmu ļoti neapmieri­nāts ar tevi, dēls. Par visām lietām tev jāmācās saņemt sitienus, saņemt pasmaidot — un lai arī viņi ir cik cieti.»

«To es vienkārši nevaru,» Kals atbildēja. «Arī tad, kad tu man iebelz ar kādu no saviem brīnišķīgajiem sitie­niem — kādu «degunslauķi», kādu «zobusuku» vai kādu «vēderlieci», kā tu tos sauc — es katrreiz varētu dusmās kliegt un tevi nosist uz līdzenas vietas.»