ZENA GREJS - RIETUMU LIKUMS

Pēkšņi viņa sakustējās. Kals sarāvās, bet viņa griezās pie Tuka.

«Es vēl neesmu jums pateikusies par to bruņniecis- kumu, ar kādu jūs aizstāvējāt mani un austrumu sievietes, mister Merrij,» viņa teica.

«Ak, mis, tas taču nav pat pieminēšanas vērsts,» Tuks galanti atteica. «To darot atcerējos arī savu mazo māsu — viņa ir tieši tāda kā jūs, tikai ne tik daiļa.»

«Liekas, ka jūs protat tikpat labi glaimot kā boksēties! Vai arī jums tā nešķiet, mister Kal?»

«Dieva dēļ, neuzrunājiet taču mani par misteru!» viņš atteica un nosarka.

Viņš bija greizsirdīgs, ka ceļā tās pirmie vārdi netika veltīti viņam. Nu viņš lauzīja galvu par piemērotu saru­nas tematu. Droši vien arī greizsirdībai — sajūtai, kuru tas līdz šim nebija pazinis — bija sava daļa vainas, ka tam neienāca prātā nekas labāks, kā jautājums:

«Liekas, Hetfīlds jums ļoti patika?»

«Tā tiešām bija,» viņa neapjūkot atbildēja. «Viņš man atgādina kādu skaistu filmaktieri, kurā es reiz neprātīgi biju iemīlējusies.»

Kals juta neizmērojamu kaunu. Viņš varētu sevi izpļau­kāt savas neveiklības dēļ… vai labāk Bidu Hetfīldu, pre­tīgo

«šaja sakarība damam austrumos un rietumos ir vie­nāda gaume,» viņš rūgti sacīja, «jo arī mūsu jaunās mei­tenes ap viņu vien lido.»

«Tātad viņš ir savā veidā vīrieša — vampīra tips,» viņa pasmaidot ieminējās.

Uz to viņš neatbildēja. Seit, Tonto apvidū vēl nezināja, ka ar jēdzienu «vampīrs» mēdz apzīmēt vīriešus, kas pazu­dina sievietes. Un viņš taču nebija tāds plānprātiņš, lai atzītu savu nezināšanu. Saīdzis viņš uzmina gāzes pedāli tā, ka vecuma nespēka māktais Fords sasniedza fantas­tisku ātrumu.

«Tā ir pareizi, puisīt,» Džordžija starojot sauca. «Āt­rāk, ātrāk — pie šāda tempa jau varam sākt just, ka dzī­vojam!»

Tagad ātrums kļuva tik baigs, ka Merrijs jutās aici­nāts uzsist Kaļam uz pleca un teikt:

«Droši vien tu vēlies savam brālēnam sagādāt to prieku, lai viņš varētu salasīt mūsu salauztos kaulus?»

Vairāk neko nevajadzēja Kaļam teikt, lai tas atkal uz­sāktu prātīgu braukšanu.

«Zēl — tieši tagad kļuva jauki,» Džordžija teica, savil­kusi tumšsarkanās lūpas.

«Vai jums nemaz šāda steiga neiedveš bailes?» viņš pārsteigts jautāja.

«Un to jūs saucat par steigu? Un kāpēc man būtu jā­baidās?»

«Ka kaut kas neatgadās!»

«Smieklīgi! Ja būs lemts lauzt kaklu, tad to nolauzīs tāpat!»

Kals mēmi lūkojās viņā. Sī jaunā meiteņu šķira tam bija kaut kas pilnīgi jauns. Viņš jutās galīgi apjucis.

Pašlaik tie sasniedza augstieni, no kura atklājās plašs līdzenums un vēl tālāk kalni, aiz kuriem saule starodama devās pie miera. Džordžija lūkojās apkārt.

«Bet šis taču ir gluži jauks apvidus,» viņa pēkšņi teica.

«Jauks, tas nav pareizi teikts, mis Džordžija,» Kals atteica. «Tas ir vienkārši lielisks …»

«Ak nieki!» viņa to strupi pārtrauca.

Kals bija sašutis. Viņa sašutums tik skaidri bija re­dzams tā sejā, ka Džordžija uzskatīja par vajadzīgu tam pateikt mazus, laipnus melus.

«Protams,» viņa teica, «ar «nieki» es nedomāju apzī­mēt to sajūsmu, ar kādu jūs runājāt par dabas ainavas skaistumu un kurā es ar jums dalos. To sacīju tikai tādēļ, ka jūs dēvējat mani par «mis». Jūs drīkstat mani mierīgi uzrunāt tikai Džordžija. Man ir tikko septiņpadsmit, tā­tad es vēl neesmu pēc godinājumiem izsalkusi vecmeita.»

«Ja jūs atļaujat — labprāt,» Kals apjucis murmināja. Tomēr viņš jutās laimīgs, ka viņa atklāti un godīgi at­zīst tā dzimtenes skaistumu.

Vēl vairākkārt viņu dziļi aizskāra tās neparastais iz­teikšanās veids. Viņš taču nezināja, ka Džordžijas dīvainā valoda nav tās garīgais īpašums, bet gan tikai tukšas frā­zes. Tieši tāpat viņa bija runājusi dienu no dienas Ņujor­kas deju lokālos.

Pēc saules rieta kļuva jūtami aukstāks.

«Diemžēl neiedomājos paņemt līdzi ko siltu jūsu va­jadzībām,» Kals teica. «Bet vai jūsu mantās nav kāds mē­telis?»

«Protams, bet tagad man taču nav iespējams to atrast, tad jau labāk salt!»

«Jūsu tērps, vispār nav piemērots.»

«Kā tā? Jums nepatīk?»

«Ja man jābūt atklātam: nē!»

«Bet tas ir ļoti moderns,» viņa atbildēja mazliet aiz­kaitināta. «Visi zēni teica, ka nekāds cits tērps nepadarot tik apaļu.»

«Kas tie par zēniem?» viņš pārsteigts jautāja.

«Mani draugi, protams! Kas tad jums ir iebilstams pret manu apģērbu?»

«Es gan neko nesaprotu no modes un kupliem tērpiem,» Kals lēnām sacīja, «bet, ka jūsu kleita nav piemērota mūsu kalniem, to jūs tagad izjutīsiet pati. Pašlaik mēs jau esam sešus tūkstošus pēdu virs jūras līmeņa un brauksim vēl augstāk. Saki, Tuk, vai tavā sainī nav kāda sega, kuru tu varētu aizdot necienīgiem cienīgajiem?»

«Es jau izkravāju savas panckas,» Merrijs atbildēja. Viņš visu laiku smīnēdams bija klausījies sarunā.

Kals apturēja auto, lai paņemtu no Tuka segu. Taču laikam liecoties atpakaļ, viņš nejauši bija pagriezis stūri pa labi, vai arī nebija pietiekami stingri pievilcis bremzi. Tieši tad, kad viņš gribēja aplikt Džordžijas pleciem segu, auto sāka ripot un pirms Kals paspēja to nobremzēt, diez­gan lielā ātrumā tā iebrauca klints sienā.

«Te mums ir salāti!» Tuks Merrijs teica un izkāpa no auto.

Džordžija ne visai maigi bija triekta pret Kala plecu un kādu brīdi ļāva galvai uz tā atdusēties.

«Dieva dēļ, vai jūs esat ievainota?» viņš baiļpilnā balsī jautāja.

«Nedomāju,» viņa atbildēja, koķeti pasmaidījusi. «Ti­kai pakausis vareni rūc un liekas, ka skausts drusku sa­liekts.»

«Tad jums klājas tāpat kā šim vecajam Fordam,« Tuks Merrijs teica. Viņš tagad pūlējās pacelt saspiesto un iedau­zīto motora vāku. «Šoreiz, dēls, lieta ir bez cerībām.»

«Ko tagad iesāksim?» Kals pavisam satriekts jautāja.

šai pašā mirklī taurēdams tuvojās smagais auto. Tas elsodams rāpās augšup kalnā un pie tā stūres sēdēja Kala brālēns Vess.

«Tagad mēs atriebsimies izjokojot jūsu mīļos draugus un radus,» Džordžija teica. «Viņi krietni jāsabiedē. Mēs izliksimies, ka esam cietuši tādēļ, ka tie sabojājuši motoru. Smagi cietušās lomu, protams, uzņemos es!»

Kals gan kļuva domīgs, bet kad tās priekšlikums tik ļoti sajūsmināja Tuku, tad nevēlējās būt spēles traucētājs.

Pārējie jau bija viņus ieraudzījuši. Vess apturēja auto un skaļi smejoties sauca:

«Nu, Kal, vai tavai siļķu kārbai tomēr beidzot aptrū- kusi elpa?»

«Tas ir īsts brīnumdarbs, ka tu esi viņu dabūjis līdz šai vietai,» Tims Matjūzs zobgalīgi piebilda.

«Drīz vien jums pāries vēlēšanās zoboties,» Kals sauca atpakaļ. «Mēs cietām nelaimi tādēļ, ka jūs kaut ko izda­rījāt ar motoru. Mis Stokvela ir smagi ievainota. Ja ar viņu kas notiks, jūs būsiet vainīgi!»

«Nopietni?» Vess satrūcies jautāja.

«Palūkojies taču pats.»

«Protams, ka viņš tikai muļķojas,» Arizona ieminējās.

«Klusē!» Vess tam uzsauca. «Es pazīstu savu brālēnu! Es jau jūs brīdināju, ka nevajag blēņoties. Bet tagad, kad nelaime notikusi, esiet vismaz noderīgi — sabīdiet kastes un miltu maisus kopā, lai varam ievainoto ērti noguldīt!»

Tad viņš izkāpa no šofera kabīnes un piegāja pie Forda. Jaunā meitene ievīstīta segā bija atslīgusi stūrī ar aizvēr­tām acīm. Vess gribēja to uzcelt, bet Kals aizsteidzās vi­ņam priekšā.