ZENA GREJS - RIETUMU LIKUMS

Viņš pamāja ar galvu un diezgan garās sarunas laikā jutās, ka stāv it kā uz oglēm. Cauri kabīnes sienām viņš nevarēja sadzirdēt nevienu vārdu, bet ka no skolotājas puses nācis rājiens, bija redzams, kad Džordžija iznāca no kabīnes. Ne tikai viņas vaigi bija piesarkuši, bet likās, ka tā būtu pavisam pārvērtusies un kļuvusi citāda.

«Jums daudzkārt jāatvaino mani,» viņa sacīja. «Māsa man visu paskaidroja. Redzot, ka esmu tik bezpalīdzīgi pamesta, es mazliet saskaitos un gribēju jums mazliet at­maksāt — es taču nezināju, kas par lietu. Bet tagad jūs vairs nedrīkstat uz mani dusmoties, vai ne?»

Viņa lūdzoši sniedza tam pretī mazo roku, kuru viņš piesardzīgi satvēra. Kals nodrebēja zem tās tumši zilo acu skatiena. Sirds likās pukstam kaklā un ne vārds ne­nāca pār viņa lūpām. Mēmi viņš piedāvāja viņai savu el­koni. Šis bija viņa līdzšinējās dzīves lielākais notikums, kad tas veda to lejā pa kāpnēm uz auto.

«Vai es drīkstu braukt priekšējā sēdeklī, līdzās jums?» viņa jautāja, koķeti noliekusi galvu.

«Bet, protams,» viņš starodams atbildēja. Kaut kas pa­tīkamāks nemaz nevarēja būt.

Kā likās, Tuks Merrijs bija paredzējis tieši tādu noti­kuma nobeigumu, jo viņš pašlaik beidza kraut automobilī Džordžijas mantas. Uzmetis saini plecā, viņš pienāca klāt un jautāja:

«Nu, kā būs, draugs? Vai paliek kā norunāts? Tu ņemsi mani sev līdzi?»

«Protams, vecais zēn,» Kals atbildēja. «Kāp tik iekšā!»

Iepazīstinājis Merriju ar tikko iegūto draudzeni, Kals iedarbināja motoru. Tas sāka darboties ar dīvaini dobju troksni, bet strādāja. Taču, kad tas ieslēdza ātrumu, auto nekustējās ne no vietas.

«Varbūt jūs neesat nospiedis sajūgu,» Džordžija teica, lai parādītu, ka arī viņa kaut ko saprot no auto.

«Ak, tomēr… tātad mans brālēns, misters Vess un viņa biedri droši vien atļāvušies izdarīt kādu joku. Viņi zina, ka esmu slikts mehāniķis,» Kals nopūtās.

Izmisis viņš darbojās ap ātruma kārbu un slepus šķie­lēja uz kovbojiem. Tie, savilkuši līdzcietīgas sejas, nāca tuvāk.

«Nu, mans dēls, vai tev kāds aizgriezis gāzi?» Tims Matjūzs painteresējās. «Vai man būs tev jāpagādā dažu četrkājainu zirgu spēks?»

«Vai tu mūs neiepazīstināsi ar savu dāmu, mazais?» Vess Termens dzīvi jautāja.

Kals norausa sviedrus un diezgan neveikli izpildīja šo prasību. Džordžija veltīja katram, ar ko tika iepazīstināta, kādu slavinošu vārdu. Tas viss viņai sagādāja acīmredzot lielu jautrību.

«Droši vien būs labāk, mis Stokvela, ja brauksiet kopā ar mums,» beidzot Vess ieminējās. «Izskatās, ka Kals ne­tiks galā ar šo veco grabažu. Mūsu jaunais auto atrodas tur pāri, garāžā.»

«Tiešām, cits nekas neatliks,» Kals nopūtās. Viņš ar­vien vēl nespēja saņemties un izkāpt, lai pārbaudītu mo­toru.

Pārējiem to nevajadzēja divreiz teikt. Viņi visi četri metās prom, pāri uz garāžu, lai nodrošinātu sev vietu pie stūres.

Tagad piecēlās Tuks Merrijs, kas līdz šim visu notie­košo bija vērojis ar smaidu un teica:

«Ja atļauj, es paskatīšos, kas tev ar to auto ir noticis?»

Kals cerību pārņemts, pamāja. Tuks nokāpa un atvēra motora vāku.

«Tūlīt viss būs kārtībā,» varens bass sauca. «Kaulu Kārlis jau sasmērēs!»

Daudzie skatītāji smējās, bet Merrijs nepiegrieza ne mazāko vērību vispārējai jautrībai. Viņš paņēma skrūvat- slēgu no auto darbarīku somas un sāka izlabot vainu.

«Visai veikli šie kungi nav spējuši to izdarīt,» viņš teica, palūkojies augšup, «mēs tūlīt varēsim drāzties pro­jām mans draugs!»

«Zēl,» kāds klātesošais bilda. «Tik drīz atkal vis ne­dabūs aplūkot tādu kailu kājiņu pārīti!»

Džordžija paraustīja plecus un pavilka lejup kleitu, kas bija mazliet atsegusi ceļgalus.

«Tā vispār liekas gluži savāda skuķe, kuru tie Ter­meni ataicinājuši,» Blūms sauca, stāvēdams uz pasta nama augšējā pakāpiena.

Kals pielēca kājās, tomēr Džordžija lūdzot satvēra viņa roku.

«Dieva dēļ, netaisiet nekādu skandālu,» viņa čukstēja. «Manas māsas dēļ…»

«Bet viņš taču jūs apvainoja!» Kals atteica un gribēja atbrīvoties. Tomēr pa to laiku Tuks Merrijs bija ņēmis lietu savās rokās un tagad jau stāvēja pretī Blūmam.

«Vai tāds šeit ir parastais runas veids, kādā var izteik­ties par sievietēm?» viņš mierīgi jautāja. «Es to vēlētos zināt, jo neesmu vietējais.»

«Parastais, ja runā par skuķiem, kas rāda kailus stil­bus un krāso lūpas,» atbildēja Blūms.

«Dāma nāk no austrumiem, kur ir tāda mode. Tur vi­sas valkā īsas kleitas un īsas zeķes,» Merrijs ļoti lietišķi sacīja. «Un tik nevainīgs paradums, kā lūpu krāsošana, vēl nepārvērš dāmu nelietīgā skuķē!»

«Bet šeit pie mums rietumos tā notiek,» Blūms atteica. «Pie mums vēl, paldies Dievam, valda tikumi un likumi!»

«To es zinu, bet pie visiem jūsu rietumnieku tikumu likumiem: katrs, kas atklāti runā par kādu sievieti, kā jūs to darījāt, noteikti nav īsts rietumnieks!»

«Kas jums nāk prātā?» Blūms iesaucās. «Un vispār, kas te prasīja jūsu domas, jūs, smieklīgais kaulu maiss?»

«Tās es šādos gadījumos izsaku neaicināts,» Merrijs atteica. «Un lai arī visi pārējie zinātu, ko es par jums do­māju, tad atkārtoju: jūs neesat īsts rietumnieks, bet gan parasts blēdis! Jūs, muļķīgais tauku bluķis!»

Blūms jutās kā zibens skarts. Kaut kas tāds viņam vēl nekad nebija atgadījies. Tā seja kļuva tumši sarkana, sažņaugtās dūres cēlās sitienam. Tomēr ātri, tik ātri, ka Kals nespēja tai izsekot, Tuka Merrija labā roka šāvās uz priekšu, nemaz ne spēcīgi, bet pavisam asi. Blūma galva atkrita atpakaļ un no viņa deguna plūda asinis. Viņš vēl nesaprata, kas notiek, kad sekoja kaulainā kreisā. Tā dobji nodunēja pret Blūmu tā, ka viņš izmisis sāka cīnī­ties pēc elpas, tad pastreipuļoja un nogāzās zemē.

«Kur palika tas ķēms, kas pirmīt stāvēja viņam bla­kus un tik riebīgi ņirdza?» Tuks jautāja, meklēdams to ar skatienu. «Arī tam man ir krājumā pāris, līdzīga labuma galvas riekstu!»

Klātesošie smējās, tomēr Bids Hetfīlds bija pazudis. Acīmredzot viņam bija vēl kaut kas ļoti steidzams jāno­kārto pastā.

Tuks Merrijs atgriezās pie auto. Un tieši tad, kad iera­dās Vess Termens ar lielo auto, motors sāka darboties.

«Kas tad te manā prombūtnē noticis?» Vess ievāca zi­ņas, piegājis pie vīriem, kuri pūlējās ap nesamaņā gu­lošo Blūmu.

Sākumā viņš neparko negribēja ticēt, ka garais, iz­kaltušais vīrs, kuru brālēns kaut kur izokšķerējis, varēja ar diviem sitieniem noguldīt bīstamo Blūmu. Bet tad viņš devās pie Merrija un sajūsmināts teica:

«To jūs esat smalki izdarījis! Pateicos jums četru «T» vārdā! Sitiet saujā, draugs!»

«O, lūdzu, ar prieku!» Tuks atteica un spieda Vesa roku. Tomēr tas no sāpēm iekliedzās. Tad Tuks ierāpās auto pakaļēja sēdekli. Kals iedarbinaja Fordu un aiz­brauca.

«To kasti tu tomēr noteikti sadauzīsi drupatās,» Vess, mazliet vīlies nosauca tam pakaļ. «Bet mēs jau brauksim aiz jums un varēsim savākt jūsu kauliņus …»

Kals jutās kā sapnī.

Motors darbojās lieliski. Ja vien tas atkal nesāks ni­ķoties, tad tie muļķīgie puiši, kas tagad viņu apskauda, nekad to nepanāks ar savu smago preču auto.

Zēl, ka līdz «Zaļajai ielejai» tikai astoņpadsmit jūdžu.

Sākumā Džordžija sēdēja pavisam klusa viņam līdzās un domīgi lūkojās uz priekšu. Viņš slepus pablenza — par ko gan tā domāja?