ZENA GREJS: RIETUMU LIKUMS

Neskatoties uz ātro braukšanu, pretim plūstošais gaiss kļuva arvien siltāks, apvidus vienmēr līdzenāks. Dienvi­dos viņš jau redzēja spīguļojam zilgano Makatkala ga­lotni, kamēr ziemeļos Mogollonu viļņotā muguras līnija kā melni dzeltens mūris noslēdza apvārsni. Tas rietumu bezgalīgā tālē peldēja purpura sārtumā.

Ielejā, pa kuru viņš pašlaik brauca, bija maz zāles, turpretim bagātīgi auga tuksneša augi — zemie pundur- ozoli, dzeloņkrūmāju biezokņi un kaktusi. Jo tālāk viņš virzījās, jo skumjāka kļuva apkārtne; tās nabadzība ietek­mēja Kalu gandrīz nomācoši. Cik turpretī krāšņa bija Zaļā ieleja, kurā dzīvoja Termeni, vai arī «viņa» Klinšu avota kalnu augstiene!

Dažas jūdzes pirms Rijsonas ceļš meta spēju līkumu. To izbraucis, viņš ieraudzīja savā priekšā garu, kalsnu cilvēku, salīkušu zem nastas smaguma. Tas tikai ar mo­kām tika uz priekšu un likās tik saguris, ka vēl tikai ar lielu piepūli spēja pacelt kājās. Viņa netīrais, acīmredzot dzeloņu saplosītais, tērps ļāva spriest, ka tas jau bieži pārnakšņojis zem klajas debess.

Kals brauca lēnāk, jo uzskatīja pašu par sevi sapro­tamu, ka vīrietis lūgs, lai to paņem līdzi. Bet tā kā viņš to nedarīja, pat nepaskatījās, Kals pieturēja un sauca:

«Hei, jūs, vai negribat braukt līdzi?»

Vīrietis pievērsa tam seju — tā bija līķa bāla un iekritusi, tomēr ar izteiksmi, kas tūlīt uzkrita Kaļam.

«Liels paldies,» gājējs atteica. «Atvieglojums man tieši derēs.»

To teicis, viņš ļāva sainim noslīdēt no pleca.

«Iebāziet to tur, aizmugurē, bet pats kāpiet man bla­kus.»

Kamēr svešais darīja, ko tam lika, Kals to aplūkoja pieaugošā interesē. Viņš ticēja, ka vēl nekad nav redzē­jis tik savādu cilvēku. Tas bija uzkrītoši liels un šausmīgi izkaltis. Viņa locekļi likās tik vaļīgi piestiprināti viens otram, ka nevarēja atraisīties no sajūtas — tie tūlīt sa­birs kaudzē. Viņa rokas bija komiski garas, īstas pērtiķa rokas un plaukstas nedabīgi lielas. Bez tam viņam bija līka mugura, smaila galva un neticami riebīgs izskats. Tātad visā visumā parādība, kas neatvairāmi vedināja smieties. Kad nu viņš ierausās pie Kala priekšējā sēdeklī, tas ne mazums brīnījās, cik veikli otrs salocīja savas ga­rās kājas un ievietoja tās šaurajā telpā.

«No kurienes jūs nākat?» pēc brīža Kals tam jautāja.

«No Feniksas. Pie Cedvikas tanka tvertnes man kāds sacīja, ka varbūt pie lopkopja Saundera es varēšot atrast darbu. Tas man arī rādīja, kur jāiet, bet es laikam esmu apmaldījies. Kopš desmit dienām klīstu apkārt un nu gribu tikt atpakaļ uz Čedviku.»

«Desmit dienu pa lielceļu? Tad jau jūs esat pamatīgi izsalcis?»

«Jā, tāds es esmu.»

«Diemžēl austrumu vietā jūs esat gājis uz ziemeļiem. Starp citu, varat ietaupīt ceļu līdz Saunderam. Es pazīstu viņa priekšstrādnieku Blūmu un zinu, ka tagad viņš ne­pieņem neviena cilvēka.»

«Šodien ir nolādēti grūti atrast darbu,» svešais dziļi ieelpojis piebilda, «sevišķi tādam, kas ir bijis dienestā.»

«Jūs bijāt armijā?»

«Nē, flotes kājniekos.»

«Kara laikā?»

«Zināms! Cīnījos pie Tīrijas pils un nu pateicīgā dzimtene ļauj man nobeigties badā!»

«Nu, klausieties, draudziņ — šeit, Tonto apvidū, jūs noteikti dabūsiet darbu, ja vien, vispār, kādu pratīsiet strādāt.»

Svešais uz to neko neatbildēja. Saruna aprāvās.

Drīz vien viņi sasniedza ceļu, kura galā iznira Rijsona. Tagad fermu vietā pa labi un kreisi gulēja dārzos iegri­mušas ģimeņu mājiņas. Ceļš kļuva arvien platāks, mājas lielākas. Parādījās daži zirgi, ēzelis, vairāki suņi, bet ne­viens cilvēks.

Tad ceļš paplašinājās zināma veida laukumā. Automo­biļu drupu kaudze rādīja, kur atrodas garāža. Acīmre­dzot, kādreiz agrāk tur bijusi kaltuve. Tās priekšā Kals apturēja mašīnu, pilns atvieglojuma un pateicības jūtām par apbrīnojami laimīgo braucienu. Turklāt viņš atcerējās kādu piezīmi, kuru bija izteicis montieris, Kaļam pēdējo reizi aizbraucot no garāžas: «Tas ir droši kā nāve,» viņš bija teicis savam smīnošajam kolēģim, «ka mēs šīs vecās kafijas dzirnavas nekad vairs neredzēsim!»

«Vai negribat kopā ar mani paēst pusdienas?» Kals jautāja savam ceļabiedram.

«Vai es gribot?» tas atsaucās. «Protams, tas ir, ja jūs maksājat par visu, izņemot sarunas.»

«Tas sagādās man prieku. Katrā ziņā vēl ir par agru, tādēļ uzgaidiet viesnīcā, tur pāri — tai pelēkajā namā.»

«Es tūlīt tur izmetīšu enkuru … Cerams, galda zvans nebūs ilgi jāgaida,» svešais teica, pacēla savu saini un aizšļūca norādītajā virzienā.

«Kur jūs izrāvāt tādu ērmu?» kāds garāžas ierēdnis jautāja. Viņš bija iznācis ārā un brīdi klusēdams nolūko­jies aizejošajam garajam stāvam pakaļ.

Ar pāris zirņu maikstēm, kā atbalstu, viņš vēl vien­mēr lietojams putnu biedēkļa uzdevumam,» kāds cits pie­zīmēja.

«Šo nabaga puisi es uzņēmu pa ceļam,» Kals smaidot atteica.

«Ak, tad viņš droši vien stūrēja jūsu veco Mannu?» pir­mais minēja, pamādams uz cienījamā ģimenes Forda pusi.

«Ko vēl neteiksi! To es darīju pats. Starp citu, manam auto neatgadījās ne mazākā klizma,» Kals lepni atbildēja.

«Auto? Tas taču nav nekāds auto — tās ir vecu kafi­jas dzirnaviņu paliekas ar sarūsējušu piena kannu motora vietā.»

Kals pameta tik bargi nopelto auto stāvot un devās uz lielo, stallim līdzīgo preču namu, kurā starp citu atradās ari pasta iestāde. Vispirms viņš gribēja nokārtot Termenu dāmu uzdevumus.

Tūkstoš sīkumu apzinīga izvēle prasīja laiku un viņam tas bija diezgan grūts uzdevums. Tā viņš pavisam pie­mirsa savu viesi. Tikai iekraujot saiņus auto, tam iesāpē­jās sirds, ka licis nabagam tik ilgi gaidīt. Viņš ātri stei­dzās uz viesnīcu, pie kuras durvīm atrada izsalkušo. Acīm­redzot tas nebija iedrošinājies iet iekšā.

«Piedodiet, ka nāku tik vēlu, bet man bija daudz kas jāiegādājas,» Kals laipni sacīja un bīdīja viņu uz priekšu ēdamistabā.

Pirms nākamās pusstundas aiztecēšanas, Kaļam jau bija jāredz, ka labam darbam var būt labas sekas ne tikai saņēmēja, bet arī devēja pusē. Sākumā viņi ēda klusē­dami. Kals, uzaudzis starp kovbojiem, bija jau redzējis dažu sasniegumu šajā mākslā, bet kaut ko tādu nekad nebija turējis par iespējamu. Kad svešais bija apmierinā­jis izsalkumu, Kals, kas to aplūkoja pieaugošā simpātijā, stādījās priekšā.

«Mans vārds ir Kals Termens,» viņš sacīja, «un jūsu?»

«Tuks Merrijs.»

«Tuks? Tas ir diezgan jocīgs priekšvārds; tādu vēl ne­esmu dzirdējis.»

«Tāda ari nav. Kristīts vārds man cits — Tedejs. Tuks mana palama no flotes laikiem, jo protu dot īsus, spēcī­gus sitienus.»

Te Merrijs parādīja smaidā zobus un savas varenās dūres.

«Ak, jūs protat boksēties?» Kals ieinteresēts jautāja.

«Man liekas gan. Veselus četrus gadus biju boksa sko­lotājs, un flotes jaunkareivjus arī apmācīju boksā.»

«Ko jūs sakāt! Un tagad jūs meklējat kādu nodarboša­nos?»

«Jā — un jau ilgāku laiku,» Merrijs nopūzdamies at­bildēja.

«Bet vai jūs esat pietiekami vesels un stiprs, lai va­rētu strādāt?» Kals aizdomīgi jautāja. «Jūs taču izskatā­ties tā, ka kuru katru mirkli varētu salūzt gabalos!»

«Mazliet esmu izkrities,» Merrijs smaidot piekrita, «bet vēl divas, trīs šādas maltītes un tad mana vecā forma būs atpakaļ. Starp citu, kā tagad jūs, tā arī kādreiz Džeks Dempsejs runāja ar mani un pēc tam pieredzēja zilus brī­numus.»