ZENA GREJS: RIETUMU LIKUMS

Kā uzņēmums to varēs veikt, neviens nesaprata, tomēr bija ar šo priekšlikumu mierā.

Tā nu mis Stokvela iesteidzās istabā un rakstāmgalda atvilktnē uzmeklēja kādas vecas, neprecētas radinieces fotoattēlu. Tās drūmā un saīgusī seja viņai bērnībā bija iedvesusi bailes. Mērija mirkli vilcinājās, jo radās sirds­apziņas pārmetumi. Viņa taču gribēja tik nekaunīgi apie­ties ar labās, vecās mis ģīmetni, kuru tā pieaugusi, mācījās cienīt. Bet tad viņa sev teica, ka arī radiniecei būtu tik daudz humora izjūtas, lai pasmietos par šo joku. Un tā viņa devās atpakaļ pie kovbojiem, kuri to gaidīja pie staļļa durvīm.

«Tā ir viņa,» tā sacīja, turēdama fotoattēlu izstieptajā rokā.

Visi viņu aplenca, tikai Kalvins Termens Kals, kā viņu parasti sauca — palika iepakaļ un zobgalīgi viņos noraudzījās. Viņš bija Enoka jaunākais brālis, braši no­audzis puisis, kas par spīti saviem deviņpadsmit gadiem, nemaz neinteresējās par sieviešu dzimumu.

Brīdi valdīja klusums, līdz beidzot kāds ieminējās:

«Viņa neizskatās jums visai līdzīga, mis Mērij.»

«Zināma līdzība tomēr manāma,» Serdžs iebilda.

«Vai tā tiešām ir jūsu māsa?» Enoks domīgi jautāja. «Man liekas, ka jūs kādreiz rādījāt man citu attēlu…»

«Katrā ziņā viņa ir ļoti jauka dāma labākajos gados,» Pens Hendle Amess to pārtrauca un aizgriezās.

Arī pārējie garām sejām sekoja tā piemēram, atbalstī­jās pret staļļa sienu un sāka tīt cigareti. Enoks smīnot uz tiem nolūkojās.

«Domāju, ka jūs visi gribēsiet nākt man palīgā izdzīt svešos lopus no mūsu ganībām?» viņš ironiski jautāja, pārāk labi pazīdams savus ļaudis.

«Katrā ziņā bez manis un Boida tu neko nepaveiksi,» Serdžs teica.

Boids Termens piekrītot pamāja ar galvu.

«Tā kā Saundera jaunais boss tik un tā mūs neieredz, Enoks darīs gudri, ja nepaļausies tikai uz jums vien,» tre­šais iesaucās.

«Diemžēl par mani nav ko runāt,» Pens Handle Amess teica, jo Mērija viņu pašlaik uzlūkoja. «Jūs taču atcera­ties, ko teicāt, kad atvedu jūs mājās no skolas?»

«Atceros,» viņa atteica. «Auto vadīšana nav jūsu stiprā puse.»

«Es šo lietu uzņemtos, mis Mērij,» teica Ričards, saukts par Diku, kas vēl piederēja pie Mērijas skolniekiem, «bet jūs taču vēl šodien pierādījāt, cik manas zināšanas ir trū­cīgas. Protams, ka nedrīkstu kavēt rītdienas mācības.»

Viņa palūkojās Leka Termena acīs. Tas bija vienīgais tumšmatainais un tumšacainais ģimenes loceklis, liels, mierīgs un mazliet atturīgs cilvēks.

«Jūs taču izdarīsiet man' šo patikšanu, vai ne?» viņa jautāja.

Viņš papurināja galvu un nolaida acis.

«Man bail no sievietēm,» viņš klusi atbildēja.

«Smieklīgi — no Andželikas Baueres viņam nemaz nav bailes, kaut arī reizēm viņš to sajauc ar tās dvīņu māsu Agati!» brālis Vess iesaucās.

«Tev arī tas atgadījies,» Leks atteica.

«Kā tad sastāv ar jums, Ves?» Mērija jautāja, pūlē­damās palikt nopietna.

«Diemžēl, neko darīt, godājamā,» tas atbildēja. «Pat tad, ja Enoks rīt var iztikt bez manis, man pilnas rokas darba. Jāsalabo segli, viens zābaks prasa pazoli, reiz arī nopietni jāaplūko tēva slimais suns — vārdu sakot, tas vienkārši nav iespējams. Bet ņemiet taču Arizonu! Tam gan rīt jāpļauj kvieši, bet to vēl var uz kādu laiku atlikt.»

Viņš norādīja uz kādu kovboju, vienīgo nedižciltīgo no visas grupas, kuru tie pazina tikai pēc palamas «Arizona». Tam bija svaiga sejas krāsa un vienmēr zibēja acis. Ru­nāja tas ar humoru, bet visai reti.

«Man loti žēl, skolotājas jaunkundz,» viņš strupi at­teica uz Mērijas jautājumu, vai tas uzņemšoties viņas uz­devumu, «vecais misters Henrijs man noteikti pavēlēja novākt kviešus, pirms sāk līt.»

«Nu, tātad,» Vess sauca, «kopš mēneša nav lijis, un pirms oktobra vidus nav gaidāma ne pilīte!»

«Gluži otrādi, visvēlākais parīt, gāzīs kā ar spai­ņiem — lūk, no dienvidrietumiem nāk mākoņi!» Arizona paskaidroja cienīgā nopietnībā, lai gan nebija redzams ne mākonītis. «Es jūsu vietā sūtītu uz Rijsonu Konu, godātā mis!»

Kons Kēsejs, kas Termenu fermā strādāja ļoti īsu laiku, bija īrs un mazliet aprobežots, rietumos vēl jauns. Viņu visi labprāt ieredzēja, bet tā lētticība biedrus vedi­nāja to padarīt par savu nevainīgo joku un nedarbu mērķi. Kad mis Stokvela viņu laipni uzrunāja, tas bailīgi sarā­vās. Viņa ūdenszilās acis tikko neizspiedās ārā no vasa­ras raibumiem piebērtās sejas.

«Es?» viņš satrūcies jautāja. «Bet es visā mūžā vēl neesmu bijis vienatnē ar kādu sievieti…»

Visi smējās locīdamies. Nabaga puiša baiļu izteiksme tiešām bija tik komiska, ka pat mis Stokvelai bija jāsme­jas. To gan viņa darīja it kā vīlusies un norūpējusies, lai nekaitētu iespaidam, kuru sagaidīja, kad īstā Džordžija parādīsies redzeslokā.

Viņa saņēma vēl vairākus «kurvīšus» — visi atteicās, minot visniecīgākos iemeslus. Tims Matjūzs, veselīgs mil­zis, ļoti naivi apgalvoja, ka esot saslimis un tam jādo­das pie ārsta!

Beigās bija palicis tikai Kals Termens. Tas stāvēja sā­ņus un, uzmetis šķietamās māsas attēlam ātru skatienu, nebija līdz šim teicis ne vārda. Tagad viņš panācās uz priekšu, paskatījās brālī, rados un darba biedros un tad teica:

«Jūs tiešām esat jauki puiši!»

Mis Stokvela viņu aplūkoja ar patiku. Kaut ko tādu viņa jau bija gaidījusi, jo pēc tās uzskatiem Kals, Henrija Termena deviņpadsmit gadus vecais dēls, bija labākais no visiem. Tam bija ne tikai visu Tonto vīru rūdījums, vienkāršība un iznesība, bet arī piedevām laba galva, pla­šas zināšanas, jo tas bija daudz lasījis. Viņam gan reizēm nācās savaldīt savu dzīvo, ātri uzliesmojošo tempera­mentu. Ģimenē runāja, ka viņš to mantojis no vectēva, kas bijis teksasiešu revolucionārs.

Tagad viņš pievērsās skolotājai.

«Man būs ļoti patīkami rīt atvest jūsu māsu,» viņš teica. «Tik ilgi gaidīju tikai tādēļ, ka reiz gribēju dzirdēt, ko puiši gan nesarunās.»

«Pateicos jums, Kal — savu laipnību jūs noteikti ne­nožēlosiet,» viņa atteica.

Viņš to pavadīja mājup, bet kad jautāja vai rīt brau­cienam uz Rijsonu izmantot auto vai ratus, viņi sev aiz muguras izdzirdēja mežonīgus smieklus. Tie apgriezās un redzēja kovbojus sabāzušus kopā galvas un kaut ko cī­tīgi pārspriežam. Kluso sarunu pārtrauca skaļi jautrības uzplūdi.

Kals debatētāju grupu aplūkoja neuzticīgi. Viņa bez- bārdainā, salīdzinot ar brāļa kalsno, gandrīz tuklā sejā kaut kas noraustījās, acīs iekvēlojās aizdomīga uguns.

«Protams, viņi apspriež kādu niķi, kuru grib man no­spēlēt,» viņš norūca.

«Kā tā?» Mērija jautāja mazliet nedroši.

«Skatieties vien, kā Tims Matjūzs plātās! Tas droši vien to būs ierosinājis. Bet varu jau iedomāties, ko tie gatavo.»

«Un kas tas būtu?»

«Rīt viņi visi ieradīsies Rijsonā, lai redzētu kā es iz­turēšos vecās dāmas kavaliera lomā un vēlāk mani vilks uz zoba. Lūdzu, dodiet man vēlreiz to ģīmetni, kuru pir­mīt rādījāt viņiem, lai es uzreiz varu pazīt jūsu māsu!»

Mērija klusēdama pasniedza to viņam un pārdomāja. Bija neiespējami, ka tieši rīt bez Džordžijas kāda cita sie­višķīga būtne izlietotu no Globes uz Rijsonu braucošos pasta ratus. Tādēļ nebija vajadzības dot Kaļam paskaid­rojumus. Tātad, lai viņš Dieva vārdā tic, ka būs jāizpilda vecās dāmas bruņinieka pienākumi. Pēc tam, redzot, ka ir patīkami pievilts, viņa prieks būs jo lielāks.