ZENA GREJS: RIETUMU LIKUMS

Kalā verda aizvien lielākas dusmas, bet par spīti tam, viņš mierīgi sacīja:

«Tātad deru ar savu Piču pret tavu veco Betiju, ka pirms šā gada beigām tevi samizošu!»

Tims smīnēja. Bēris Pičs, Enoka dāvana Kaļam, bija tuvākajā apkārtnē labākais zirgs.

«Tu taču neesi piedzēries?» viņš drošības dēļ jautāja.

«Nē! Tu zini, ka es nekad nedzeru.»

«Tad es pieņemu tavas derības. Jūs pārējie būsiet lie­cinieki!»

Darījums tika apzīmogots ar roku spiešanu. Tad Kals aizvēra motora vāku un iedarbināja motoru, kas viņam par pārsteigumu, nevainojami darbojās. Tomēr, aizbraucot līdz pastam, viņam tā vien likās, ka ar auto kaut kas nav kārtībā. Motors strādāja aizdomīgi ātri un bez trokšņa.

Pie pasta durvīm pļāpāja un smēķēja daži Rijsonas iedzīvotāji. Viņi gribēja nolūkoties dienas svarīgākajā no­tikumā — pasta ratu piebraukšanā. Tuks Merrijs ar savu saini sēdēja uz paša augšējā pakāpiena.

Tieši tad, kad Kals gribēja izkāpt, viņš pamanīja, ka pa ceļu no austrumiem tuvojas trīs jātnieki. Tajos viņš pa­zina Blūmu, Saundera priekšstrādnieku un divus tā kovbo­jus. Viens no tiem bija Bids Hetfīlds, visu deju sarīkojumu veiklākais dejotājs un sieviešu siržu lauzējs. To Kals uz­skatīja par īstu nelaimi. Tas tūlīt vilks viņu uz zoba, tikko redzēs, kā vecas kārbas sargātāju bruņinieku.

Trīs nokāpa, un kamēr trešais palika pie zirgiem, Blūms un Hetfīlds devās pastā. Blūms, zems un platiem pleciem, bija veselīgs un spēka pilns, tuvu četrdesmit ga­diem. Hetfīlds, ievērojami jaunāks un uzkrītoši daiļš, se­višķi izcēlās ar savu gleznaino tērpu. Tas sastāvēja no varena bebrādas sombrēro, zila flaneļa krekla, sarkana kaklauta un garām, ar sudrabu izšūtām biksēm, kuru vī­les bija greznotas garām bārkstīm.

Ejot garām Kaļam, Blūms īsi pamāja, kamēr Hetfīlds izklaidīgi lūkojās pāri. Tuka Merrija izskats izsauca viņā jautrību, sevišķi skaļi un nekautrīgi smējās Hetfīlds.

«Tiešām, tas būs izsprucis no kāda cirka!» Blūms iemi­nējās. Tad viņi iegāja pastā.

Kals steidzās pie Tuka, kas bija dzirdējis zobgalīgo piezīmi, bet nemaz nepievērsa tai uzmanību un pačukstēja tam:

«Tas bija Blūms, par kuru tev stāstīju. Bet tas otrs, tas jaunais, ir man gandrīz vēl pretīgāks.»

«Jauki, saprotu,» Merrijs smaidīdams atbildēja.

«Tur, tie četri pāri, ir mūsu ļaudis. Priekšpēdējais ir mans brālēns Vess, citādi patīkams zēns, bet šodien tam noteikti padomā kāda nekrietna lieta pret mani.»

«Tas nekas — es jau esmu te!» Tuks mierīgi teica.

Kals devās atpakaļ pie Forda, jo nu šurp brāzās pasta rati, saceldami aiz sevis putekļu virpuļus un lielu troksni. Rati apstājās, Vadītājs izlēca no sēdekja, pakalpīgi atrāva durvis un sauca:

«Tā — te nu mēs būtu!»

Vispirms viņš no ratiem izcēla veselu kaudzi rokas ba­gāžu, ādas somas un cepuru kārbas. Tik smalkas lietas šeit dabūja redzēt visai reti. Tad viņš galanti palīdzēja izkāpt kādai dāmai, kuru turklāt ar savu augumu pilnīgi aizsedza Kala acīm. Tikai tad, kad viņa viegli uzsteidzās pa kāpnēm, viņš pāri ziņkārīgo galvām vēl paguva pama­nīt plīvojam blondas matu cirtas.

Kals apjucis nolūkojās tai pakaļ, bet kad viņa bija no­zudusi pastā, tas atcerējās savu pienākumu un steidzās pie pasta ratiem, bet vadītājs pašlaik jau grasījās aizcirst ratu durvis. Kals palūkojās iekšā — tur vairs nebija ne­viena atbraucēja.

Viņu pārņēma neizsakāma atvieglojuma sajūta. Acīm­redzot mis Stokvelas māsa bija vai nu nokavējusi pārsē- šanos vai arī nemaz nebrauca. Tātad misters Arizona, Matjūzs, Amess un pārējie bija velti pūlējušies, nākdami šurp. Nu viņi var smieties paši par sevi! Tiem tagad izska­tījās pavisam muļķīgi ģīmji.

Kamēr viņš uzjautrināts tos vēroja, no pasta iznāca jaunā dāma un meklējot lūkojās apkārt. Visi vīrieši izslē­jās, sagrieza ūsu galus un nostājās taisni.

Viņa tiešām bija daiļa ar savām tumšzilajām, starojo­šajām acīm un, visādā ziņā, mazliet par daudz sarkana­jām lūpām. Viņas gaišā kleita sniedzās tikko delnas pla­tumā lejpus ceļgaliem. Tā kā viņa valkāja īsas zeķes, tās labi veidotās kājas ievērojamu daļu bija kailas.

«Ak, vadītāj, vai jūs nepazīstat to kungu, kuram mani jāaizved?» viņa jautāja saldā balstiņā, kas klātesošo vī­riešu sirdīm lika iepukstēties straujāk.

«Acumirkli, tūlīt būšu atpakaļ,» tas atbildēja un stiepa uz pastu divus smagus vēstuļu saiņus.

Tomēr pirms viņš atgriezās, viņai piegāja Bids Hetfīlds, turot cepuri rokā un sacīja:

«Mis, man liekas, jūs esat tā dāma, kuru es gaidīju,»

«Mans vārds ir Džordžija Stokvela,» viņa teica, vēro­dama to no galvas līdz kājām.

Kals Termens iepleta muti un acis. Tātad šī bija māsa, un skolotāja šādā veidā bija atriebusies par tiem jokiem, kurus tai nācās līdz šim ciest no jaunajiem Termeniem. Na — viņa kaut ko piedzīvos!

Laikam Džordžija bija gaidījusi, ka arī Hetfīlds no­sauks savu vārdu, bet kad tas to nedarīja, viņa paraustīja plecus un neko vairs nejautāja, ļaujot, lai viņš paņem tās ceļasomas. Taču Kals, izsprucis drūzmai cauri, gāja tam pretim.

«Kas jums, Hetfīld, nāk prātā?» viņš tam uzsauca. «Es esmu šeit, lai pavadītu mis Stokvelu!»

«Mīļais Kal Termen,» Hetfīlds izklaidīgi atteica, «tā kā nevienam no jums nebija vajadzīgo manieru, bet tikai vējš galvās un vaļējas mutes, tad man bija jāpakalpo jau­najai dāmai. Un tagad es viņu aizvedīšu uz mājām!»

«Bet viņas māsa to uzdeva man!» Kals uzbudināts teica.

«Mēs te nestrīdēsimies, lai mis pati izšķir,» Bids at­teica un tad, ar elegantu kustību pievērsās Džordžijai. «Kuram no mums nogādāt jūs mājās — viņam vai man?»

Džordžija pavirši pētot pārlaida skatienu Kaļam. Salī­dzinot sevi ar krāsainā tērpā ieģērbušos Hetfīldu, tas ju­tās pavisam noplucis un vienkāršs.

«Ja varētu izvēlēties, es noteikti paliktu pie jums,» viņa vilcinoties teica, «bet mana māsa taču to ir atsūtījusi…»

«O, lūdzu, es atkāpjos,» Kals viņu pārtrauca. «Bet tad ieteicu labāk braukt ar manu brālēnu Vesu; lūk, to tur! Ja jūs vedīs Bids Hetfīlds, tad maz ticams, ka «Zaļajā ielejā» tiksiet apsveikta. To es saku vienīgi jūsu māsas dēļ … Kas ir? …»

Kāds vīrietis bija viņu paņēmis aiz rokas.

«Jūs sauc pie tālruņa, Kal Termen!»

«Sakiet, ka man tagad nav laika. Kas grib ar mani runāt?»

«Skolotāja, mis Stokvela!»

Kals lēca augšā pa kāpnēm un iesteidzās tālruņa ka­bīnē.

«Vai mana māsa atbraukusi?» «Jā.»

«Vai viņa ir apmierināta, ka esmu jums devusi uzde­vumu to atvest?»

«Nē, pavisam nav!»

«Jūs taču nedusmojaties uz mani par joku, kuru es at­ļāvos ar ģīmetni?»

«Tomēr, jo tagad tam ir ļaunas sekas.»

«Kādas tad?»

«Esmu kļuvis smieklīgs. Protams, ka es nepazinu jūsu māsu un kāds cits aizsteidzās man priekšā .. .»

«Kurš tad?» mis Stokvela bailīgi jautāja. «Dieva dēļ, tas taču nav Bids Hetfīlds? …»

«Pats par sevi saprotams, ka tieši Bids Hetfīlds!»

«Tas nedrīkst notikt nekādā gadījumā! Džordžijai no­teikti jābrauc uz mājām ar jums! Lūdzu, pasauciet viņu tūlīt pie aparāta!»

Kad Kals atgrūda ar troksni kabīnes durvis, viņš gan­drīz saskrējās ar to, kuru gribēja meklēt.

«Jūsu māsas jaunkundze vēlas ar jums runāt,» viņš īsi pateica.

«Jūs taču mani pagaidīsiet, mister Termen, vai ne?» viņa lūdza.