ZENA GREJS - RIETUMU LIKUMS

«Atļauj, to es varu izdarīt viens pats,» viņš teica, pa­celdams Džordžiju uz rokām.

Cik viņa bija viegla, — šādi viņš to varētu nēsāt stun­dām!

«Man liekas, ka tev jāatbalsta viņas galva. Cik zinu, ievainotiem tā nedrīkst nokarāties.» To sacīdams, Vess gāja Kaļam blakus.

Kals nelika to otrreiz teikt, bet piespieda viņas blondo galviņu cieši savām krūtīm. Bija labi, ka tumstošajā krēslā Vess nevarēja pamanīt tās šķelmīgo smaidu.

Kad Džordžiju uzmanīgi noguldīja uz auto grīdas, tā ievaidoties, šķietami atguva samaņu.

«Vai nav labāk, ja tūlīt braucam atpakaļ uz Rijsonu pie ārsta?» Vess jautāja.

Kals likās pārdomājam, bet Džordžija protestēja. Viņa meistarīgi tēloja ievainoto.

«Vediet mani… pie māsas …» viņa elsoja, «tās rokās gribu nomirt… ārsts taču man vairs nevar palīdzēt… varbūt priesteris .. . Oh! …»

Pārējie kovboji jau bija atnesuši šurp mantas. Tuks Merrijs ar savu saini uzrāpās uz «klāja», kā viņš izteicās. Tad tie brauca tālāk.

Lai gan Tims Matjūzs un Pens Handle Amess pavi­sam mazrunīgi sēdēja blakus Vēsam, iespieduši to pavi­sam šofera sēdekļa kaktā, viņš brauca nepārspējami. Viņš prata izvairīties no katra ceļa nelīdzenuma, tā ka Džor­džija jutās pavisam omulīgi. Katrā ziņā viņa šad un tad arī ievaidējās, lai nospēlētu savu lomu līdz galam.

Kalu bija pārņēmis pavisam dīvains noskaņojums. Viņu satrauca šīs meitenes tuvums, kuras galva joprojām atdu­sējās pie tā krūtīm. Bet sevišķi viņam nācās ciest no čet­riem «ļaundariem», kas ik pēc brīža jautāja, kā klājas viņu «upurim». Galu galā viņi bija pietiekami bargi sodīti par savu muļķīgo joku un Kals gribēja šo spēli izbeigt. Taču viņš baidījās, ka tādā veidā izpelnīsies Džordžijas nicinā­šanu, jo tā ļoti līksmoja par viņu rūpēm un čukstēja Ka­ļam visādus niekus. Par laimi tos neviens cits nedzirdēja, jo apslāpēja motora dūkoņa.

Beidzot bija sasniegta fermas māja, kuras logos spīdēja gaisma. Vess izlēca no mašīnas un nolaida izkāpšanas platformu.

«Kal,» viņš lūdzoši teica, «izdari man pakalpojumu un sagatavo mis Mēriju. Es nekad nespētu iztāstīt, ko esam izdarījuši ar viņas mazo māsiņu.»

Šis uzdevums Kaļam bija pa prātam. Viņš bija cieši apņēmies šo lietu novest tik tālu, kā to gribēja Džordžija, kura uzmundrinoši visu laiku knieba tam rokā. Viņš ātri iesteidzās mājā.

Dzīvojamā istabā bija iedegtas divas spuldzes. Pie lielā kamīna, kurā dega varenas malkas pagales, sēdēja mājas saimnieks Henrijs Termens. Viņš ar savu lielo augumu, sirmajiem matiem, grumbaino un dziļi labsirdīgo seju bija īsts rietumnieka pirmattēls. Kad ienāca dēls, tas smaidot paskatījās pāri laikraksta malai.

«Na, te jau tu esi, Kal,» viņš laipni teica.

«Ir arī pēdējais laiks,» māte sauca no blakus esošās virtuves, «ēdiens jau gandrīz sadedzis.»

Kals sasveicinājās ar vecākiem un īsi ziņoja, kam nu jānotiek. Tad viņš ātri ieskrēja mis Stokvelas istabā un izstāstīja arī tai visu. Skolotāja bija sajūsmināta par Džordžijas ideju, tos četrus, kas tik nekautri bija izrīkoju­šies ar Kalu, atklāti nostādīt visu priekšā. Neparko viņa negribēja tiem aiztaupīt šo sodu. Lai tik Kals sūtot viņus iekšā, tā sacīja, tad jau viņa nolasīšot tiem pienācīgu lek­ciju.

«Nekas nepalīdz,» Kals teica, atgriezies pie satriekta brālēna. «Tev šī putra jāizstrebj pašam. Mis Mērija grib ar tevi runāt. Būs labāk, ja ņemsi sev līdzi arī savus bēdu brāļus, tad viss uzreiz būs aiz muguras.»

Vess norūca kaut ko nesaprotamu, bet tad saņēmās.

«Nu tad ejam, zēni!» viņš teica. «Galu galā mēs neko labāku neesam pelnījuši.»

Viņi aizgāja ļoti nospiesti. Kad pēc māsas satrauktās balss varēja spriest, ka piedraudētais bāriens tik izdarīts ļoti pamatīgi, Džordžija kratījās smieklu uzplūdos.

«Bet nu tiešām pietiek,» Kals ieminējās. «Tagad iesim iekšā.»

«Tieši otrādi, tagad tikai sāksies īstais joks, tagad būs visa kalngals,» viņa ietiepīgi atteica. «Ņemiet mani uz ro­kām, pārklājiet ar segu un nesiet iekšā. Kad mūsu svinīgā ieiešana būs atstājusi savu iespaidu, tad nolaidiet mani uz kājām. Pārējo varat atstāt manā rīcībā.»

Kals darīja kā likts un Tuks Merrijs mierīgi sēdēja uz sava saiņa, plaši atvēris auto durvis.

Ar vienu skatienu Kals pārredzēja sapulci — te bija visi. Enoks un Boids un māsas, kuras svinīgās dienas dēļ, līdzīgi mātei, bija apsējušas žilbinoši baltus priekšautus. Mis Stokvela stāvēja telpas vidū ar kabatlakatiņu pie acīm, četri grēcinieki, ar noliektām galvām, stāvēja gar sienu.

Arī tad, kad Kals jau bija nolicis savu nastu uz grīdas un noņēmis segu, joprojām vēl valdīja dziļš klusums. Bet kad Džordžija gavilējot metās māsas rokās, atskanēja tādi smiekli, kādus vecā māja reti kad bija dzirdējusi. Tikai četri grēkāži nespēja attapties no pārsteiguma.

«Tātad viņa nemaz nav ievainota?» beidzot, kad bija pierimusi pirmie atkalredzēšanās prieki, Vess jautāja.

«Ak, ne nieku!» Džordžija atteica, papurinot savas matu cirtas. «Mēs tikai mazliet atriebāmies, jo atriebība ir salda. Vai ne, Kal?»

Uz to Kals nezināja atbildi. Viņš tikai zināja, ka ir līdz ausīm iemīlējies mežonīgajā, blondajā kalnu garā.

Līdz šim Mērija Stokvela ar prieku bija gaidījusi svēt­dienu. Pēc nedēļu ilga sasprindzināta darba, tā nesa at­slābumu un atpūtu. Tagad svētdiena viņai likās kaut kas briesmīgs, bet tā visa iemesls bija Džordžija, kas nu jau gandrīz mēnesi dzīvoja pie māsas.

Gandrīz nekad tā vairs netika pie savām domām, šī nabaga, smagi pārbaudītā skolotāja. Un tā kā pašlaik Džordžija miegā atguva to. ko naktī izšķiedusi, Mērija gribēja šīs svētdienas mieru izlietot sev. Viņa vēlējās reiz nopietni tikt skaidrībā par savām jūtām pret jaunāko māsu un stāvokli, kuru pēdējās ierašanās tai bija radī­jusi.

Protams, ka viņa sirsnīgi mīlēja Džordžiju. Citādi jau tā nebūtu uzņēmusies milzīgo atbildību, ko vecāki tai uz­krāva. Mazā jau arī bija aizraujošs, mīlestības cienīgs radījums. Arī neskatoties uz to visu, ko varēja pret viņu iebilst — un tāda, diemžēl bija visai daudz.

Ar savu ģērbšanās veidu, izturēšanos, jā, pat runā­šanu, viņa te, rietumos, iedarbojās kā kāda būtne no citas planētas. Jaunos vīriešus viņa pievilka, kā medus pievelk bites. Bet jaunajām meitenēm viņa noderēja kā modernas, brīvas sievietes veidols, kuras tērpi, uzvešanās, izteiksmes veids, pat blondā zēngalviņa, tika atdarināti. Tonto apvi­dus sacēlās un mātes, kā arī citas vecākas sievietes sāka Džordžijā saskatīt ļaunu pavedēju un ar briesmām drau­došu iebrucēju. Bet tas bija ļoti slikti, jo viņas veselības stāvoklis lika domāt, ka tai būtu ieteicams palikt rietu­mos pēc iespējas ilgāk. Te viņa, par spīti mūžīgajai ap- kārtklejošanai, jāšanai un dejošanai, piemēram, pēdējo nakti viņa bija dejojusi gandrīz bez pārtraukuma, jutās ļoti spirgta un bija pat pieņēmusies svarā.

Pašos pamatos ņemot, viņa, protams, te neiederējās. Viņa bēga no ikviena darba, bet neparko negribēja at­teikties no smiņķa un lūpkrāsas, kaut gan šie līdzekļi rudens saules iespaida dēļ, jau sen bija lieki. Tāpat viņa liedzās nēsāt garākas kleitas un atmest nerātno, izlaidīgo runasveidu, kas aizskāra ne tikai mis Mērijas ausis. Bet visļaunākā bija viņas kāre izpatikt, — šī, varbūt, neap­zinīgā vai agrākās apkārtnes ieaudzinātā koķetērija. Tai bija tieksme ne tikai katru sugas zirgu, bet arī katru ēzeli aizjūgt sava daiļuma triumfa ratiem priekšā.