Dzeks Londons: Dzīves likums

Vecais Koskušs alkaini ieklausījās. Redze tam sen jau bija izdzisusi, bet dzirde vēl asa, un visklusākā skaņa iestravoja blāvi mirgojošajā apziņā, kas gan vēl mājoja aiz sažuvušās pieres, taču vairs netiecās pretī tam, kam jānotiek pasaulē ap viņu. Aha, tā ir Sitkumtoha, viņa spalgā balsī lamā suņus, ar dunkām un belzieniem dzī- dama tos aizjūgā. Sitkumtoha ir viņa meitas meita, taču viņai nav vaļas pat domas pakavēties pie vārgā vec­tēva, kas vientuļi sēž sniegā, visu piemirsts un pamests. Janojauc nometne. Gaida garš ceļš, bet īsā diena vairs negrib kavēties. Viņu sauc dzīve un dzīves pienā­kumi, ne jau nāve. Bet vecais vīrs pašlaik ir tik tuvu nāvei.

Šī doma Koskušam uz mirkli uzvēdīja šausmas, un večuks pastiepa nevarīgo roku, lai trīsošiem pirkstiem ap­raudzītu mazo zaru kaudzīti sev līdzās. Pārliecinājies, ka tā tiešām tur ir, viņš atkal aizbāza roku aiz noplukušā kažociņa un no jauna sāka klausīties. Pussasalušu aļņādu grabēšana viņam vēstīja, ka virsaiša telts jau nojaukta un vīri pašlaik blietē ādas un tin ērti nesamā baķī. Vir­saitis ir viņa dēls, stalts un spēcīgs vīrs, cilts galva un varens mednieks. Sievietes pūlējās ar iedzīves priekšmetu vākšanu, un viņa balss parmeta tām tūļību. Vecais Kos­kušs centās labi ieklausīties. Šo balsi taču viņš dzird pēdējo reizi. Nu jau nojaukta Džīhova telts! Un Tuskena arī! Septiņas, astoņas, deviņas … Tikai šamaņa telts, jādomā, vēl palikusi nenovākta. Klau! Nu jau darbojas arī ap to. Viņš dzirdēja, kā šamanis purpinādams krauj teltis ādas nartās. Iepinkšķas bērns, un sieviete, to mie­rinādama, maigā, dūdojošā balsī kaut ko dungo. Mazais Kutī, sirmgalvis nodomāja. Tas ir ņerkstīgs bērnelis ar pavāju veselību. Jādomā, tas drīz vien nomirs, un tad viņi atkausēs dobi sasalušajā tundrā un virsū sakraus ak­meņus, lai tini netiek klāt. Nu, bet kāda tam nozīme? La­bākajā gadījumā nodzīvos vēl dažus gadus, biežāk stai- gāclams ar tukšu vēderu nekā ar pilnu. Tik un tā sagai­dīs nāve — mūžam badainā un par visiem badainākā.

Un kas tur notiek? Ā, tur vīri sien nartas un savelk siksnas. Koskušs klausījās — viņš, kas vairs nesaklausīs neko. Pātagas plīkšķēdamas cērtas suņu barā. Dzi, tie kauc! Kā tie neieredz smagā ceļa pūliņus! Nartas pēc nartām gausi un klusi aizšļūc garām. Projām ir. Viņi ir aizgājuši no vecā vīra dzīves, un pēdējā rūgtā stunda viņam jāsagaida vienam. Nē. Zem mokasīniem nočirk­stēja sniegs, un blakus nostājās kāds cilvēks; uz Koskuša galvas uzgula viegla roka. Labs gan viņam dēls, ka to izdarīja. Viņš atcerējās citus sirmgalvjus, kuru dēli vis nebija aizkavējušies pēc tam, kad cilts ļaudis aizbrauca. Bet viņa dēls vēl palicis. Vecā domas aizklaiņoja pa­gātnē, līdz jaunā vīrieša balss atsauca tās atpakaļ.

— Vai tev ir labi? — dēls jautāja.

Un sirmgalvis atbildēja: — Ir labi.

— Tev līdzās ir kurināmais, — jaunais turpināja, — un ugunskurs deg spoži. Rīts ir apmācies, un sals pielaidies. Drīz vien sāks snigt. Pašlaik jau snieg.

— Jā, jā, pašlaik jau snieg.

— Cilts ļaudis steidzas. Saiņi tiem ir smagi un vēderi ierāvušies, jo nav ko ēst. Ceļš ir tāls, un viņi soļo ātri. Es nu iešu. Vai tev ir labi?

— Ir labi. Es esmu kā pērnā lapa, kas tik tikko vēl turas pie stumbra. Uzpūtīs pirmais vējiņš, un es nokri­tīšu. Balss man ir kļuvusi tāda kā vecai sievai. Acis vairs nerāda ceļu, kur kājām jāiet, un kājas man ir smagas, un es esmu noguris. Ir labi.

Vecais vīrs apmierināts nolieca galvu un palika sēžam, līdz pēdējais sniega čirkstiens bija izgaisis, un tad viņš zināja, ka dēlu sasaukt vairs nav iespējams. Tūdaļ viņa roka steigšus pastiepas pēc kurināmā. Tas vienīgais vēl stāvēja starp sirmgalvi un mūžību, kas rēgojās viņam pretī. Pēdīgi nu viņa mūžs ir mērojams ar šo žagaru sainīti. Cits pēc cita tie tiks iemesti par barību ugunij, un tieši tāpat, soli pa solim, viņam tuvosies nāve. Kad pēdējais sprungulis būs izdvašojis savu siltumu, uzbru- kumu sāks sals. Vispirms tam padosies kājas, tad rokas, un stingums lēnītiņām pārvilksies no locekļiem uz pašu ķermeni. Galva noslīgs uz ceļiem, un tad viņš atpūtīsies. Tas ir viegli. Visiem cilvēkiem jāmirst.

Koskušs nepavisam nežēlojās. Tada jau ir dzīve, un tā ir taisnīga. Tuvu pie zemes viņš ir piedzimis un tuvu pie zemes dzīvojis, un tālab tās likums viņam nav nekas jauns. Tas ir visas dzīvās radības likums. Daba nav žē­līga pret dzīvo radību. Viņa neņem vērā katru dzīvo būtni atsevišķi. Viņas intereses virzītas uz sugu, uz rasi. Tā bija visdziļākā abstraktā doma, ko vecā Koskuša raupjais prāts spēja aptvert, bet pie tās tad viņš turējās cieši. Tās apliecinājumu viņam rādīja visa dzīve. Sula saplūst stum­bros, kārklu pumpuri pēkšņi uzplaukst košā zaļumā, dzel­tenās lapas nobirst — ar to vien jau viss ir pateikts. Bet ikvienam daba dod savu uzdevumu. Ja viņš to neizpilda, viņam jāmirst. Ja viņš to izpilda — tik un tā viņam jā­mirst. Dabai tas vienalga; pakļāvīgo tai ir daudz, un mūžīga ir tikai pakļāvība, nevis pakļāvīgie. Koskuša cilts ir ļoti sena. Sirmgalvji, ko viņš pazina, būdams vēl bērns, bija pazinuši sirmgalvjus, kas dzīvojuši pirms vi­ņiem. Tātad īstenībā dzīvo cilts, tā iemieso visu savu locekļu pakļāvību līdz pat vistālākajai, sen aizmirstajai pagājībai, un neviens vairs pat nezina šo cilvēku atdusas vietu. Tiem nav nekādas nozīmes, tie ir nejauša, īslaicīga parādība. Tie ir izgaisuši kā mākoņi no vasaras debesīm. Arī viņš ir nejauša, īslaicīga parādība un izgaisīs. Dabai ir vienalga. Dzīvei tā izvirza vienu uzdevumu, dod vienu likumu. Dzīves uzdevums — turpināt dzīvību, tās likums — nāve. Jauna meitene ir skaista būtne, ko patī­kami uzlūkot, — tās krūtis ir kuplas un stāvs zaļoksnējs, tās solis līgans un acis mirdzošas. Taču dotais uzdevums tai vēl priekšā. Acis viņai zaigo arvien spožāk, solis kļūst žiglāks, te viņa ir pārgalvīga jauno puišu priekšā, te bikla un iesveļ tos sava nemiera ugunīs. Meitene uzplaukst ar­vien košāka un acīm tīkamāka, līdz pēdīgi kāds mednieks, vairs nespēdams ciesties, ved to savā teltī, lai tā viņam vārītu ēdienu, koptu suņus un kļūtu viņa bērnu māte. Bet līdz ar pirmā pēcnācēja ierašanos skaistums sāk izgaist. Kājas kļūst stīvas un gausas, acis blavas un iedubušas, un vienīgi mazie bērniņi ar prieku vēl glauž krunkainos vaigus vecajai skvo, kas čurn pie ugunskura. Uzdevums ir izpildīts. Un pēc maza laiciņa, tiklīdz parādīsies pir­mais bada rēgs vai būs paredzams tāls ceļš, veco sievu pametīs sniegā, tāpat kā ir pamests viņš, ar nelielu ža­garu nastiņu līdzās. Tāds ir likums.

Koskušs rūpīgi pielika ugunij sprunguli un atkal at­griezās savās pārdomās. Tāpat tas ir visur un ar visu.

Moskīti pazūd līdz ar sala iestāšanos. Mazā vāverīte no­lien dobumā nomirt. Vecumam uznākot, trusītis kļūst gauss un smagnējs un nespēj vairs izbēgt 110 ienaidnie­kiem. Pat lielais laukais lācis kļūst neveikls, akls un nīgrs, līdz galu galā to pieveic niecīgs ķilkstošu suņu bariņš. Koskušs atceras, kā viņš pameta savu tēvu pie kādas no Kjondaikas iztecēm — ziemu pirms tam, kad ieradās misionārs ar savam lūgšanu gramatām un dzied­niecības zāļu kārbiņu. Ne reizi vien Koskušs aplaizījies, atcerēdamies šo kārbiņu, kaut gan tagad viņam mutē jau sen trūkst valguma. īpaši labs bija «pretsāpju līdzeklis». Tomēr misionārs viņiem bija apgrūtinājums, jo viņš ne­kad netika atnesis nometnē gaļu, bet ēda dūšīgi, tāpēc mednieki sāka kurnēt. Bet viņš apaukstēja plaušas pie Maijo ūdensšķirtnes, un vēlāk suņi izgrūstīja akmeņus un plēsās ap viņa kauliem.