Dzeks Londons: Dzīves likums

Koskušs ielika vēl vienu zaru ugunī un atgriezās vēl tālākā pagātnē. Tas bija Lielā Bada laiks, kad vecie vīri ar tukšiem vēderiem tupēja ap ugunskuru un viņu lūpas risināja pusaizmirstus nostāstus par senajām dienām, kad Jukona trīs ziemas esot plūdusi bez aizsalšanas un pēc tam trīs vasaras gulējusi zem ledus. Tajos bada lai­kos viņš zaudēja māti. Laši tovasar nenārstoja, un cilts gaidīja nākamo ziemu, kad atnāks aļņi. Ziema pienāca, tomēr aļņus tā līdzi neatveda. Tas vēl nekad nebija pie­redzēts, pat ne sirmgalvju garajā mūžā. Bet aļņi tā arī nenāca, un tas bija septītais gads, trusīšiem nedzima mazuļi, un no suņiem bija atlikuši tikai kauli un āda. Ilgajā tumsībā bērniņi raudāja un apmira, un mira sie­vietes un sirmgalvji. Ik no desmit cilvēkiem ciltī tikai viens palika dzīvs, lai sagaidītu sauli pavasarī atgrieža­mies. Tas gan bija bads!

Bet Kosluišs bija pieredzējis arī pārpilnības laikus, kad gaļa palika pāri un sabojājās, suņi bija trekni un aiz pārēšanās pat nerēja vairs, — laikus, kad mednieki ļāva medījumam aiziet garām neskartam, kad sievietes bija auglīgas un teltīs mudžēt mudžēja dūšīgi bērneļi — zēni un meitenes. Tolaik vīri kļuva augstprātīgi tin no jauna atsāka sensenas ķildas, viņi devās pāri kalniem uz dien­vidpusi, lai izkautu pelliju cilti, un uz rietumpusi, lai pasēdētu pie tananas cilts izdzēstajiem ugunskuriem. Kos­kušs atcerējās, ka viņš, vēl zēns būdams, kāda pārpil­nības laikposmā bija redzējis vilkus saplosām briedi. Līdz ar viņu sniegā gulēja un skatījās Zingha — tas pats Zingha, kurš vēlāk izvērtās par izveicīgāko mednieku un kurš galu galā iebruka āliņģī uz Jukonas. Viņu atrada tikai pēc mēneša — viņš bija spējis līdz viducim izrāp­ties no āliņģa un tā arī iesalis ledū.

Nu jā — bet briedis. Viņi ar Zinghu todien bija izgā­juši spēlēt medniekus, atdarinādami savus tēvus. Strauta gultnē zēni uzdūrās svaigām brieža pēdām, un ap tām rēgojās daudzu vilku pēdas.

— Vecs, — sacīja Zingha, kas bija veiklāks pēdu lasī­šanā, — vecs briedis, kas nespēj turēties baram līdzi. Vilki to ir atšķīruši no brāļiem un nu vairs no tā neat­stāsies.

Tā tas arī bija. Tāds ir vilku paņēmiens. Dienu un nakti bez atpūtas viņi sekos briedim, rūkdami tam aiz mugu­ras un kampdami tam purnā, un neatlaidīsies līdz pēdē­jam. Kā Zingham un Koskušam asinis sāka kūsāt! Šo medību noslēgumu vajadzēja redzēt — tas tikai būs skats!

Nepacietība skubināja zēnu soļus, kad viņi steidzās pa sliedi, un pat viņš, Koskušs, kas vāji redzēja un slikti prata lasīt pēdas, būtu varējis sekot tām, acis aizvēris, — tik plata bija sliede. Viņi nebija tālu no dzenamā medī­juma un ik uz soļa lasīja pēdās drūmās traģēdijas svai­gos ierakstus. Zēni nonāca pie vietas, kur briedis bija apstājies. Uz visām pusēm trīs pieaugušu vīru auguma garumā sniegs bija izbradāts un izspārdīts. Pašā vidū brieža greizo nagu izrautās dziļās bedres un visriņķī ap­kārt, visās malās, vilku ķepu atstātie seklākie dobuļi. Daži vilki bija gulējuši nosānis un atpūtušies, kamēr to brāļi lēkāja ap medījumu. Vilku ķermeņu nospiedumi visā ga­ruma bija tik skaidri, it kā būtu atstāti sniegā nupat pirms brīža. Satracinātais upuris, mežonīgi sperdamies, bija trāpījis kādam vilkam un sabradājis to līdz nāvei. Par to liecināja nedaudzi pamatīgi apgrauzti kauli.

Tālāk zēni apstādināja savu sniegkurpju uzliektos pur­nus pie vietas, kur bija notikusi jauna saķeršanās. Lielais dzīvnieks bija izmisigi cīnījies. Zīmes sniegā rādīja, ka divreiz briedis bija nogāzts zemē, un divreiz tas bija no­kratījis uzbrucējus un atkal pieslējies kājās. Viņš savu uzdevumu jau bija izpildījis, tomēr dzīvība viņam bija dārga. Zingha teica, ka tas esot ļoti dīvaini, — reiz no­gāzts briedis uz kājām vairs netiekot; tomēr šis dzīv­nieks nepārprotami bija atkal piecēlies. Kad puisēni vēlāk to visu pastāstīja šamanim, tas šai faktā saskatīja zīmes un brīnumainus pareģojumus.

Pēdīgi abi nonāca vietā, kur briedis bija mēģinājis uz­rāpties krastā un sasniegt mežu. Tomēr ienaidnieki bija tam uzklupuši no muguras, briedis bija saslējies pakaļkā­jas un nogāzies atmuguriski, divus vilkus dziļi ietriek­dams sniegā. Medības acīm redzami tuvojās noslēgumam, jo ciltsbrāļi bija pametuši abus vilkus neaiztiktus. Vēl di­vas saķeršanās vietas aši pazibēja garām — tās bija tuvu viena otrai, un cīniņš tur bijis īss. Pēdu sliede nu krāsojās sarkana, un lielā dzīvnieka vienmērīgie soļi bija kļuvuši sīki un nevienādi. Tad zēni sadzirda pirmās skaņas no kaujas lauka — nevis dzinēju pilnbalsīgo kori, bet īsus, aprautus rējienus, kas lika saprast, ka vilku zobi jau snie­dzas pēc dzīvas miesas. Turēdamies pret vēju, Zingha uz vēdera rāpās pa sniegu tuvāk krūmam, un tam pakaļ līda viņš, Koskušs, kuram pēc gadiem nāksies būt savas cilts ļaužu vadonim. Par abiem zēni atlieca sānis jaunas egles apakšējos zarus un skatījās pa spraugu. Viņi redzēja cīņas nobeigumu.

Kā jau visi tālās jaunības iespaidi, šī aina bija ārkār­tīgi skaidri iegulusi Koskuša atmiņa, un viņa aizmiglotās acis šķita redzam cīniņu tikpat dzīvi kā tajās senajās dienās. Koskušam par to bija brīnums, jo nākamajos lai­kos, būdams vīru vadonis un padomes locekļu galva, viņš veica dižus darbus un viņa vārds kļuva par nolādējumu pel li j ti cilts ļaužu mutēs — nemaz jau nerunājot par to svešinieku, balto vīru, ko viņš nonāvēja atklātā tuvcīņā — ar nazi pret nazi.

Ilgi Koskuša domas kavējās pie jaunības dienām — uguns pa to laiku izdega un sala kniebieni kļuva sīvāki. Šoreiz viņš atdzīvināja liesmas, iemezdams uz reizi divus zarus, un, atlikušos pārskaitījis, apsvēra, cik ilgi vēl būs noteicējs par savu dzīvību. Ja Sitkumtoha būtu vairāk domājusi par savu vectēvu un salasījusi lielāku klēpi, viņa mūža stundas būtu garākas. Tas taču būtu bijis tik viegli. Bet skuķe jau no mazotnes bija bezrūpīga, un, kopš Bebrs, Zinghas dēla dēls, bija sācis mest uz viņu acis, meitene galīgi pārstāja godāt savus senčus. Galu galā — kāda tam nozīme? Vai viņš savā trauksmainajā jaunībā nebija rīkojies gluži tāpat? Kādu brīdi sirmgalvis ieklausījās klusumā. Varbūt viņa dēla sirds atmaigs un tas ar su­ņiem atgriezīsies pie vecā tēva, lai vestu viņu cilts ļaudīm līdzi uz turieni, kur aļņu, ka biezs, un sāni tiem smagi nokārušies aiz treknuma.

Viņš sasprindza dzirdi, un nerimtīgās smadzenes uz brīdi palika bezdarbīgas. Ne mazākā troksnīša — itin nekā. Viņš vienīgais dvašoja visu skaujošajā Lielajā Klu­sumā. Kāda vientulība! Klau! Kas tas? Drebuļi pāršalca pār viņa ķermeni. Labi pazīstams, gari stiepts kauciens pāršķēla klusumu, un tas bija pavisam tuvu. Koskuša saturnsušo acu priekšā atainojās redzējums: briedis, ve­cais briežu tēviņš, ar saplosītiem gurniem un asinīm no­plūdušiem sāniem, ar saboztām krēpēm, mētā zemu no­liektos, milzīgos, žuburainos ragus, aizstāvēdamies līdz pēdīgam. Viņš redzēja pazibam pelēkos ķermeņus, re­dzēja gailošās acis, gari izkārtās mēles, slienainos ilkņus. Un viņš redzēja, ka loks nepielūdzami saslēdzas arvien ciešāk un ciešāk, līdz kļūst par tumšu punktu izmīdītā sniega klaja vidū.

Auksts purns piedūrās Koskuša vaigam, un no šī skā- riena viņa dvēsele mirklī atgriezās tagadnē. Viņa roka strauji pasniedzās pie ugunskura un izrāva degošu sprun­guli. Iedzimtās bailes no cilvēka uz brīdi pārmāca zvēru, un tas atkāpās, izgrūzdams garu saucienu — aicinājumu ciltsbrāļiem, tie tūdaļ alksmīgi atsaucās, un drīz visap­kārt saslēdzās zemei pieplakušu, pelēku ķermeņu loks; no vilku rīklēm lāsoja slienas. Vecais vīrs dzirdēja, ka loks blīvējas arvien ciešāk. Viņš draudīgi savicināja degošo zaru, un ņurdoņa izvērtās rēcienos, tomēr elsājošo zvēru bars pat nedomāja izklīst. Te viens pabīdīja uz priekšu krūtis, pēc tam pievilkdams arī auguma pakaļdaļu, te otrs, te trešais, bet neviens pats nekāpās atpakaļ. Kālab gan turēties pie dzīves? — Koskušs jautāja pats sev un nosvieda gruzdošo sprunguli sniegā. Tas nočūkstēja un apdzisa. Lokā čurnošie vilki satraukti ieņurdējās, bet pa­lika uz vietas. Vēlreiz Koskuša acu priekšā pavīdēja vecā briežu tēviņa pēdējā cīņa, un tad sirmgalvis gurdi nolaida galvu uz ceļiem. Kāda tam galu galā nozīme? Vai tāds nav dzīves likums?