ZENA GREJS: RIETUMU LIKUMS

«Ko? Jūs esat pazīstams ar pasaules boksa meistaru?» Kals kliedza.

«Protams. Es ilgu laiku biju viņa treniņu partneris un noteikti tas, kura sišana tam lika visvairāk darboties.»

«Debesu pērkoni, tas jau lieliski!» Kals sajūsmā sauca un belza ar dūri pa galdu. «Patiešām, Tuk, jūs man sā­kat patikt arvien vairāk!»

«Tas ir pirmais prieks, kuru piedzīvoju kopš ilgāka laika.»

«Pagādāšu jums darbu ar diviem dolāriem dienā pie visa brīva,» Kals laida vaļā, satraukumā piemirsis elpot. «Lielisks ēdiens un tik, cik jūs varat vākt — mana tēva fermā. Kad iepazīsieties ar mūsu Tonto apvidu, tad vairs negribēsiet aiziet — to es jums saku. Jūs ietaupīsiet šo to, padarīsiet savus simtsešdesmit morgenus par īpašumu un kādā jaukā dienā jūs pats būsiet fermeris! Pielūkojiet vien!»

«Neapsoliet par daudz, jaunais cilvēk, — jau tad būšu apmierināts, kad nopelnīšu pietiekoši daudz, lai nebūtu jābadojas.»

«Redziet, manam tēvam ir zāģētava, bet koku zāģē­šana nav kovboju darbs. Viņi visi labprāt no tā izvairās. Bet patiesībā tā ir gluži viegla un vienkārša nodarboša­nās. Tā jums dos laiku kopā ar mums aizjāt medībās. Došu jums vienu no mūsu zirgiem — tie mums ir vairāk par simtu. Tātad, Tuk, lieta nokārtota, ja gribat man izda­rīt mazu pakalpojumu.»

Tuks Merrijs viņam sniedza savu milzīgo delnu.

«Nav tādas lietas, kuru es ar šādiem noteikumiem jūsu dēļ nedarītu,» viņš teica gandrīz svinīgi.

«Pirmkārt, tātad, jūs nevienam nedrīkstat teikt, kā esat dabūjis savu iesauku — Tuks — un, ka esat bijis Demp- seja treniņu partneris.»

«Labprāt — ļaunākajā gadījumā varu apgalvot, ka man zūd atmiņa.»

«Redziet, man ir divi brāļi un septiņi brālēni, kas visi ir vecāki un stiprāki par mani,» Kals steigā turpināja. «Viņi velk mani uz zoba, ka es mūsu kautiņos vēl nevienu neesmu pieveicis — tādēļ jūs mācīsiet man boksu!»

«Izdarīšu — manā sainī ir divi pāri boksa cimdu. Kas vēl?»

«Jā!» Kals teica, ievilkdams elpu. «Starp mums, Ter- meniem un kaimiņa Saundera kovbojiem, pastāv ieildzis strīds. Būtu ļoti jauki, ja jūs dažus šos puišus, galveno­kārt, priekšstrādnieku Blūmu, pamatīgi iemizotu!»

«Visādā ziņā, tas ir ļoti pagodinošs, bet arī īsti bīs­tams uzdevums, jaunais draugs! Cik esmu dzirdējis, šie kungi vienmēr tūlīt ķeroties pie revolveriem.»

«Ar to nekas nav izteikts,» Kals strauji iebilda. «Kad jau ir tik tālu, jums tikai jāpaskaidro: — Kā redzat, man nav klāt ieroča un, ja esat džentlmenis, tad nolieciet savu šaujamo! — To darīs katrs īsts kovbojs.»

«Tādā gadījumā arī jūsu otrā vēlēšanās ir tikpat kā izpildīta. Sitiet saujā, biedri!»

Kals ielika savu plaukstu Tuka labajā un tas spieda to tik sirsnīgi, ka nabaga zēnam metās tumšs gar acīm.

«Laid vaļā,» viņš kliedza, «vai tu esi traks? Man taču pašam vēl vajadzēs savu ķepu!»

Tuks Merrijs satrūcies atlaida savus kaulainos pirkstus. Bet Kals šūpoja savu roku šurp un turp, lai atjaunotu apturēto asiņu pareizu riņķošanu. Tad viņš ķēra kabatā.

«Te ir mazliet naudas,» viņš teica, «varbūt tev šis tas jānopērk. Saproti, tev jābrauc tūlīt man līdzi. Es sagai­dīšu kādu dāmu, kas ieradīsies ar pasta ratiem. Turies te­pat tuvumā, kad būsi iepircies. Paredzams, ka ieradīsies pāris kovboju, kuri gribēs mani izjokot.»

Kals piecēlās, jo viņam laimīgā kārtā bija iešāvies prātā, ka piemirsis ļoti svarīgu māsas uzdevumu.

«Ieradīšos noteiktā laikā, biedri!» Tuks Merrijs atteica militāri sveicinādams.

Izgājis ārā, Kals pētot skatījās pār putekļaino, uz «Zaļo ieleju» vedošo ceļu. Tuvu un tālu no zēniem nebija ne vēsts. Varbūt viņa aizdomas bija nepamatotas?

Iegādājies aizmirsto, viņš devās pasta tālsarunu ka­bīnē, lai pajautātu iepriekšējai stacijai vai pasta rati jau pabraukuši tai garām.

«Tie pašlaik ir šeit,» atsaucās vietējais ierēdnis, jau­neklis, kuru Kals pazina jau kopš zēna gadiem.

«Vai tajos ir kāda dāma?»

«To gan var pačukstēt — un kāda vēl!»

«Tad esi tik labs un pasaki viņai, ka Kals Termens gaida viņu Rijsonā, lai aizvestu to uz «Zaļo ieleju». Viņas māsai nebija iespējams to izdarīt.»

Stieples viņā galā atskanēja gari stiepts svilpiens un tad smaga nopūta:

«Kāda nekaunīga laime dažiem cilvēkiem! …»

«Jā, jā, es jau zinu,» Kals nepacietīgi atteica, «esmu redzējis šīs dāmas ģīmetni. Tātad esi tik labs un paziņo viņai manu uzdevumu!»

«Izdarīšu! Vai zini… hē, Kal, vai tu vēl tur esi?»

«Jā … bet saki ātri, es steidzos!»

«Saki, Kal, vai viņa nav komiska? Viņai ir īsas zeķī­tes, svārki tikko līdz ceļgaliem un ja tās lūpas nav nokrā­sotas sarkanas, tad lai mani sauc par muļķi!»

«Ak, liec mani mierā ar savām muļķībām!» Kals nikni atkliedza un nolika klausuli.

Vai tiešām šim muļķim bija vēl vairāk jāsadusmo ar saviem jokiem viņu. Ja tagad ieradīsies arī zēni, tad var iznākt tracis.

Iznācis no pasta, Kals Termens ieraudzīja, ka ap viņa auto stāv kovboju un garāžas strādnieku bars.

Protams, tur viņi bija! Visi bija uzposušies, uzvilkusi svētdienas drēbes, sombrēro un spīdīgi nosprodrinātos zā­bakos. Pat Arizona, kas parasti bija īsts netīrelis, tagad izskatījās tīrs un iznesīgs.

Kamēr Kals lēnām gāja pie viņiem, tas atcerējās, ka atvadoties māte lūdza iespējamā starpgadījumā nezaudēt mieru. Nu viņš stingri apņēmās palikt mierīgs jebkurā si­tuācijā. Gan jau pienāks arī viņa laiks revanšēties. Tad, kad Tuks būs iepazīstinājis viņu ar cēlā boksa noslēpu­miem.

«Sirsnīgi vēlu laimes,» brālēns Vess sacīja, «tu jau esi uzstādījis jaunu ātruma rekordu ar mūsu godājamo gra­bažu.»

«Tik ātri braukt viņu spieda ilgas pēc savas daiļavas,» Tims Matjūzs ņirgājoties teica.

«Tādēļ viņam tik sarkani vaigi,» Pens Handle Amess piebilda.

Tas, ka Kala vaigi bija sārti, bija taisnība, lai gan tas bija pavisam kaut kas cits, kas dzina asinis viņa vaigos, nevis zobgaļu teiktais. Viņš tomēr vīrišķīgi apslāpēja dus­mas un sāka cītīgi pārbaudīt auto. Viņš domāja, ka tie būs kaut ko sabojājuši, lai viņu apkaunotu dāmas acīs, ja motors nebūs iedarbināms.

Viņš pacēla motora vāku un nevarīgi lūkojās motorā. Cik tas spēja spriest, tur netrūka nevienas svarīgas sa­stāvdaļas. Varbūt tie vēl nebija paspējuši neko izdarīt? Bet, ja dīvaini smīnošie garāžas strādnieki slēpās ar kovbojiem zem vienas segas, bojājums varēja būt iz­darīts tik veikli, ka viņš, mūžīgais lajs, to pamanītu tad, kad būtu jau par vēlu. Viņš pieliecās — vai tur apakšā nebija jābūt divām skrūvītēm?

«Un jums patīk šāda neuzticība?» Tims Matjūzs jau­tāja. «Sī ošņāšana taču neko citu nenozīmē!»

Kals saslējās.

«Kas attiecas uz tevi, tad mana neuzticība ir īsti vietā!» Kals kliedza.

«Man, laikam, dēls, vajadzēs tevi atkal reiz piekaut?» Tims sausi teica.

«Tiesa, līdz šim tu mani vienmēr esi pieveicis,» viņš at­teica ar pūlēm valdoties, «bet deru, ka jau pirms šis gads būs beidzies, es tevi pievārēšu!»

«Uz ko tu gribi derēt?»

Kals tik burtiski to nebija domājis, taču, kad nu otrs visu bija tā sapratis, ātri teica:

«Deru uz savu bēro Piču, kuru tu tā cieni un tik aug­stu vērtē, ka jau vairākas reizes esi mēģinājis aizņemties, pirkt un zagt.. .»

«Pēdējo, kā nepatiesību man jānoraida,» Tims Matjūzs viņu pārtrauca. «Turpini, dēls!»