ZENA GREJS - RIETUMU LIKUMS

«Kas tam puisim bija aiz auss?» viņš jautāja Enokam, kad tas palīdzēja tam piecelties.

«Tikai manas dūres,» Kals atteica, novilka cimdus un sniedza uzvarētajam pārbaudīt. Tas lūkojās uz cimdiem un neticīgi jautāja:

«Bez … klints gabaliem?»

«Ak, pasarg,» Enoks drošināja. Viņš bija noņēmis savu kaklautu un slaucīja Timām no sejas asinis. «Viņš godīgi tevi uzveica. Tikai tas notika pārsteidzoši ātri.»

Kals nometās uz ceļiem Tima priekšā un turēja tam pretī savu izstiepto roku.

«Vai sitīsi saujā?» viņš jautāja.

Tas Timām bija smags brīdis — būt uzvarētam! Bet ko darīt, viņš taču tāds bija un turklāt pamatīgi. Viņš lēnām pagrūda tā roku.

«Kā tu to varēji izdarīt?» viņš iejautājās.

«Zirga spērieni nav izprieca, bet tomēr tikai bērna ro­taļa pret to, ko tu man pasniedzi.»

Oktobra pēdējā sestdienā skolas namā vienmēr notika liela balle, ar ko zināmā mērā tika atklāts oficiālo svinību laiks. Uz šo svarīgo notikumu sapulcējās ģimenes no visa apvidus. Viena daļa dzīvoja tik tālu, ka agri no rīta jau devās ceļā, lai ierastos īstajā laikā.

Kad Mērija Stokvela vēlā pēcpusdienā atgriezās mā­jās no mazas pastaigas, ceļš šī iemesla dēļ bija pilns kus­tības. Vienā virzienā, gandrīz nepārtrauktā straumē plūda braucēji, otrā jāja kovboji, atgriežoties no darba, noputē­juši un gurdi. Starp pajūgiem un jātniekiem bija dzirda­mas jautras zobgalības un šur tur jau tika sarunāts pir­mais valsis.

Pie dārza žoga slaistījās Pens Handle Amess un Ari­zona. Abi tikko noskuvušies un ģērbušies svētdienas drē­bēs, novēroja uz ceļa neparasto kustību un tikko varēja valdīt smieklus.

«Jūs laikam ļoti priecājaties uz šovakaru?» Mērija jau­tāja garāmiedama. «Vai varbūt jūsu jautrībai cits iemesls?»

«Cits gan, mis Stokvela,» Pens Handle atbildēja. «Leks Termens pašlaik pārveda mājās zirgu, uz kura viņa meičai bija jājāj līdz skolai.»

«Labā Millijiņa atkal reiz nav turējusi vārdu — ar Leku norunāja, bet aizgāja ar Bidu Hetfīldu,» Arizona cī­tīgi skaidroja. «Jums bija jāredz mūsu Leka garais ģī­mis!»

«Ja izkaušanās nebūs smalka, parādīšu saviem pui­šiem, kas esmu,» Pens Handle smiedamies sacīja.

«Tiešām nesaprotu, kā tas var jūs uzjautrināt,» Mē­rija atteica. «Strīds un kaušanās izredzes taču nav nekas iepriecinošs.»

«Nu, atļaujiet, mis Stokvela, jūs nu gan esat komiska,» Arizona teica sašutis. «Plūkšanās taču ir pats labākais visā šajā notikumā. Bet ja lieta grozās ap to, vai Bids Hetfīlds dabūs ķīli .. .»

«No tās lēkāšanas es neko neiztaisu,» Pens Handle iejaucās, «bet ne par miljonu es negribētu nokavēt šo va­karu! Noteikti būs divi gājieni, jo arī Tuks Merrijs norē­ķināsies ar pretinieku, kas viņam atņēma Olliju Ter­meni.»

«Jūs abi esat šausmīgi nenovīdīgi,» Mērija teica un galvu kratīdama aizgāja.

«Tādi mēs arī esam,» Pens Handle nosmējās viņai pa­kaļ. «Un ja Enoks nebūtu mūsu boss, es atļautos jautāt, vai varbūt jūs …»

Mērija jau griezās gar mājas stūri un nesaklausīja šā, ne visai maigā joka beigas. Bet neskatoties uz to, viņa bija tumši piesarkusi.

Pie durvīm viņa mirkli apstājās, lai izbaudītu saules rietu. Tas uzbūra debesīs un dabā tādas krāsas, kādas, vismaz šādā mirdzošā krāšņumā, austrumos nekad nevar redzēt. Likās, ka pāri rudens raibinātiem mežiem būtu pārklāts purpura plīvurs; apkārtējās kalnu smailes sta­roja nespodrā zeltā un pie zilajām debesīm lidinājās ro­žaini mākoņi.

Šis Tonto apvidus bija krāšņa zeme ar nebeidzamiem līdzenumiem, tumšiem mežiem, mežonīgām kalnu grēdām un dziļām ielejām — ne ar ko citu nesalīdzināms. Laimīgs tas cilvēks, kas šeit atrada sev dzimteni!

Dziļi nopūtusies, Mērija iegāja mājā, lai ātri pārģēr­btos vakarm.

Viņa jau sen bija gatava un mierināja divus sūtņus, kuri ziņoja, ka vēl gaidot tikai dāmas, kamēr Džordžija vēl vienmēr rīkojās pa blakus istabu, noslēgusi durvis. Šodien viņa bija ļoti sliktā omā, acīmredzot viņa bija sa­ķildojusies ar Kalu. Vismaz tās seja un vakariņu galds lika tā spriest.

Kad beidzot Džordžija parādījās savā greznajā, tikai mazliet par šauru, tērpā, Mērija ievēroja, ka tā izlietojusi vairāk pūdera un smiņķa, nekā Mērija jebkad redzējusi. Pat acis bija apvilktas un tām tāda palīdzība tiešām neli­kās vajadzīga.

«Mīļais bērns,» Mērija nopietni teica to aplūkojusi, «ja vēlies gūt ievērību, tad savu mērķi bez šaubām sa­sniegsi. Tikai baidos, tā nebūs tāda ievērība, uz kādu tu ceri.»

«Nieki!» Džordžija sacīja. «Vīrieši visur vienādi, vai Ņujorkā, vai dziļākā Āfrikā … pat tavā mīļajā Tonto ap­vidū!»

«Vai tu tiešām domā, ka vīrieši vēlas redzēt jaunu mei­teni tā apstrādātu, kā tevi?»

«Tā nedomāju, bet zinu,» Džordžija iekaisusi atteica, «ja arī tu to, protams, nevari apjēgt!»

Klauvēšana pie durvīm neļāva Mērijai atbildēt — viņa atvēra. Ārā stāvēja Kals.

«Jūs, Kal?» viņa jautāja. «Nāciet taču iekšā.»

«Nē, pateicos,» viņš atteica palikdams uz sliekšņa un aplūkoja Džordžiju. Viņam mugurā bija melns viesību uzvalks un tas likās ļoti savāds, jo līdz šim māsas to bija redzējušas tikai kovboja drēbēs. Viņa daiļā seja iz­skatījās bāla un drūma.

«Tātad tu nevēlies iet kopā ar mani?» viņš jautāja Džordžijai.

«Ne uz šī vakara balli, ne arī kaut kur citur,» viņa nikni atcirta.

«Un ar ko tu iesi?»

«Nesaprotu, kas tev par daļu, bet ja nu tā vēlies zināt: ar Timu!»

Kals bija tikpat pārsteigts kā Mērija.

«Nu, paldies Dievam, vismaz ar Bidu Hetfīldu ne!» viņš sacīja.

«Nē, lai gan esmu nodomājusi ar viņu ļoti bieži de­jot,» viņa spītīgi atteica.

Asinis iešāvās Kala sejā.

«Zinu, ka mēs, Termeni, tev nekā nenozīmējam,» viņš teica, dziļi ieelpojis. «Tavas māsas dēļ tevi lūdzu to la­bāk nedarīt un izvairīties arī no modernajām dejām, ku­ras tu gribi iemācīt pārējiem.»

«Esi labāk pats šodien uzmanīgs, lai arī tu viņas bei­dzot iemācītos!»

«Tas nenotiks, jo neiešu uz balli,» viņš īsi paskaid­roja, apgriezās un aizvēra aiz sevis durvis.

«Man likās, ka tu un Kals esat labi draugi,» Mērija teica, kad viņa soļi bija izskanējuši.

«Kādreiz mēs bijām.»

«Un kādēļ vairs neesat? Ko tad viņš tev nodarījis?»

«Viņš sāk mani mācīt! Pirms maltītes es tam rādīju savu tērpu, viņam tas likās nepiemērots, par daudz iz­griezts! Kas man jāzina! . .. Katrā ziņā viņš paskaidroja, ka neiešot ar mani uz balli, ja es to uzģērbšu. Nu, un tad es norunāju ar Timu!»

«Bet viņš taču domāja tikai labu. Redzi, šeit mēs esam svešas — viņš pazīst savus ļaudis un to izjūtas; viņš vē­lējās tevi pasargāt no nepatikšanām.»

«To visu es zinu,» Džordžija uztraucās, «un viņš jau arī ir gluži mīļš zēns. Bet ja kāds rīkojas tā, it kā es būtu viņa īpašums, un grib man pavēlēt, tad to nevaru ciest un kļūstu niknāka par trim velniem! Gan jau es viņu atra­dīšu; šovakar tas redzēs zilus brīnumus!»

«Bet viņš taču neies uz balli!»

«Tad jau tu slikti pazīsti vīriešus, dārgā māsa — viņš tur būs, kā likts!»

«Es vēlētos, lai viss jau būtu garām,» Mērija nopūtās, apņemot mēteli. «Nu, taisies ātrāk, bērns; vēl gaida tikai mūs.»