ZENA GREJS - RIETUMU LIKUMS

Kad beidzot Henrijs un Leks Termeni taisīja pārtrau­kumu, vairums cilvēku devās ārā ēst ledus vafeles. Dau­dzas jaunās meitenes tā steidzās, ka aizmirsa apņemt mē­teļus. Protams, starp tām bija arī Džordžija, kura plīvo­jošo liesmu gaismā izskatījās pavisam aizraujoša. Droši vien neviens jauneklis, kurš viņu tagad uzlūkoja, nekad nespēs to aizmirst. Citas meitenes aizrautīgi apbrīnoja viņas baltā apģērba pārdrošību un skaistumu. Bet vecā­kās lūkojās neuzticīgi, pa daļai pat nosodoši.

Mērija, kas kopā ar Enoku arī bija izgājusi ārā, ar pirmo acu uzmetienu redzēja, ka Džordžija ar gandarī­jumu izbauda vispārējo ievērību, kuru pati bija radījusi. Starp jaunekļiem, kas Džodžiju ielenca, viņa ievēroja Bidu Hetfīldu. Šodien viņa pirmo reizi to aplūkoja pamatīgāk.

Viņš noteikti bija skaists puisis, slaids, spēcīgs, ar enerģisku, drosmīgu seju. Lai arī viņš, līdzīgi citiem, de­joja bez svārkiem un vestes, tā apģērbs atšķīrās no pārē­jiem un izskatījās ārkārtīgi glezns. Viņš valkāja zilu, platu zīda kreklu un sarkanu kaklautu; tā josta bija ap­kalta sudraba nagliņām. Bet no viņa cieši piegulošo bikšu pakaļējās kabatas rēgojās revolvera ziloņkaula spals. Mē­rija par to bija pārsteigta un darīja Enoku uzmanīgu, to­mēr tas smiedamies atteica:

«Hetfīlds noteikti nav vienīgais, kas paņēmis līdzi savu šaujamdzelzi.»

Mirkli Mērija jutās savādi aizskarta no šīs vienaldzī­bas, ka var rēķināties ar varbūtību svētku nevainīgajā no­skaņā dzirdēt trokšņainu iskaidrošanos ar ieročiem. Un to pieļāva pat šis likumu cienītājs vīrs. Bet tad viņa sev teica, ka katrai kļūdai ir savs labums un, ka šo ļaužu ne­apvaldāmā izplūkšanās kāre guļ viņu asinīs kā manto­jums no jau pagājušajiem, asiņainajiem cīņu laikiem. Pa­rasti šādām sadursmēm nebija nopietnu seku vai arī tādas bija ārkārtīgi reti; gandrīz vienmēr tās rīkotājiem tās at­nesa tikai dažus zilumus un asiņainus degunus. Tādēļ Mērija dzina prom visas skumjās domas un bezbēdīgi prie­cājās līdzi citiem.

Vēl četrus garus valšus viņa nodejoja ar Enoku, tad to uzaicināja Vess tā sauktajā «Ķērējā». Tā bija sevišķi iemīļota deja, kurā bez dāmas palicis kungs drīkstēja at­ņemt kādam dejotājam tā partneri, ja viņam izdevās to noķert, tas ir, uzlikt roku tās plecam. Protams, katrs mē­ģināja veikli un ar viltību no tā izvairīties, bet neskato­ties uz to, Mērija un Džordžija slīdēja no rokas rokā.

Bids Hetfīlds sevišķi nopūlējās iegūt Džordžiju, bet kad viņam tas neizdevās, kovbojs ņēma Mēriju. Un viņai nu vajadzēja atzīt, ka Hetfīlds noteikti ir labākais dejotājs visā zālē. Viņš dejoja ar to diezgan ilgi, līdz beidzot Eno­kam izdevās viņu atņemt.

«Tas taču nav pieļaujams, ka tieši šis Hetfīlds tevi ap­ķīlā,» viņš tai čukstēja. «Es vienkārši paziņošu par mūsu saderināšanos.»

«Taču ne jau tagad, dejas laikā,» viņa bailīgi iesau­cās. Enoks smaidot papurināja galvu, te kāds cits paņēma Mēriju.

Kad beidzot «ķērējs» bija galā, Mērija juta, ka ir gluži bez elpas, sakarsusi un bez spēka. Viņa vēl nebija lāgā apsēdusies, kad to aplenca bērni. Tie visi bija viņas skol­nieki, bet apbrīnoja kā svešinieci. Viņi pēl nekad nebija savu skolotāju redzējuši tik jautru un bezbēdīgu. Paši tie jau bija gluži bāli no neparasti ilgās kņadas un vairumam gandrīz vērās acis ciet. Tad Mērija palīdzēja misis Ter- menei aizmidzināt kādu zīdaini. To noguldīja uz līdzpa­ņemtās segas krāsns kaktā, kur jau desmit citi gulēja saldā miegā.

Kad zālē atkal ieplūda dejotāji un dejotājas, piecēlās vecais Henrijs Termens un uzsita vijolei dažus skarbus akordus. Tas bija zināma veida signāls vispārējās uzma­nības pievēršanai. Kad iestājās pilnīgs klusums, viņš sa- cīj a:

«Mīļie ļaudis, kā mūsu skolas komisijas loceklis, es jau ilgi esmu gaidījis izdevību, lai visu klātbūtnē reiz pateik­tos mūsu labajai, godājamajai skolotājai, mis Stokvelai par to, ko viņa katru dienu dara mūsu bērnu labā. Diemžēl mums drīz būs jāmeklē viņai vietniece, jo mis Stokvela grib no šejienes aiziet. Bet iepriecinoši ir tas, ka viņa paliks pie mums. Un proti, viņa ir nolēmusi dibināt pati savu pavardu mūsu Tonto apvidū. Un tas laimīgais vīrs, kuru viņa ir izvēlējusies, ir mans dēls Enoks!»

Tagad Mērija varēja redzēt, cik pilnīgi viņai bija iz­devies iegūt jauno un veco sirdis. Izlauzās neaprakstāmas gaviles, visi spiedās tai klāt un, spiežot tās roku, vēlēja laimes. Vecākās sievietes to pat apkampa. Tikai Džordžija neatradās apsveicēju pulkā. Droši vien viņa bija izgājusi atvēsināties un nedzirdēja Henrija Termena uzrunu.

Nākošās dejas vidū — Mērija to izlaida un sēdot saru­nājās ar nākošo vīramāti — Džordžija uzbudināta pienāca tai klāt.

«Vai tas, ko es pašlaik dzirdu, ir taisnība — esot pa­ziņota tava saderināšanās ar Enoku?» viņa jautāja.

«Jā, protams, mīlulīt, — vai tu nepriecājies par to?

«Tomēr, tomēr… domāju, ka Hetfīlds tikai muļķo­jas.. .»

«Nē, viņš sacījis patiesību.»

«Mans Dievs — kas notiks ar mani, ja tu apprecēsies?» Džordžija pavisam izmisusi pēkšņi iesaucās.

Pirms Mērija paguva atbildēt, Bids Hetfīlds, kurš bija sekojis savai dāmai, piegāja viņai klāt. Nevainojami palo­cījies, viņš teica:

«Atļaujiet, mis Stokvela, ka arī es no visas sirds vēlu jums laimes. Tāds vīrs kā Enoks Termens …»

Tomēr viņš nepabeidza savu teikumu, jo Kals brāzās klāt Mērijai un, apskāvis to, noskūpstīja.

«Esmu tik laimīgs, ka tu precies ar Enoku un kļūsi mana svaine!» viņš teica, cīnoties pēc elpas.

«Arī es, manu zēn — bet tu jau nospiedīsi mani,» Mē­rija smiedamās atteica. «Taisnību sakot, nebiju pat sap­ņojusi, ka esmu tā iemīļota no visiem.»

Tikai tagad Kals pamanīja Džordžiju un tās partneri. Viņa zobgalīgi pamāja. Kals viņu mirkli uzlūkoja un tad, neteicis ne vārda, pagrieza muguru. Džordžija zem pūdera un smiņķa, kļuva tumšsārta.

«Nāciet, Bid,» viņa teica Hetfīldam, kurš labi nezināja, ko tagad darīt, «dejosim tālāk.»

Hetfīlds nebija ilgi lūdzams, bet ja Džordžija domāja ar to apbēdināt Kalu, tad viņa noteikti maldījās. Vismaz Mērijai tā likās.

«Vai arī mēs reiz nepadejosim?» tagad Kals viņu uz­runāja.

«Labprāt, bet tikai nākamo deju. So es gribu nosēdēt,» viņa atbildēja. «Vēl neesmu labi atpūtusies no pēdējās.»

«Pareizi! Tuks jau arī ir šeit. Vai viņš jau kādreiz ir dejojis?»

«Es vēl viņu neesmu redzējusi. Bet te viņš ir; viņš at­brauca mums līdzi automobilī. Tu laikam atjāji?»

Kals nedaudz apjuka, tad atklāti atbildēja:

«Jā … Es pārdomāju.»

«Tas bija ļoti prātīgi, mīļais Kal,» viņa sirsnīgi teica. «Bet neņem savu ķildu ar Džordžiju tik nopietni un ne­rādi tik drūmu seju. «Esiet līksmi ar līksmiem,» tā saka Bībele.»

«Jā … kas to var.»

Pēkšņi viņš apgriezās un aizskrēja, bet sākoties nāka­majai dejai, atkal ieradās un mēmi palocījās Mērijai. Kādu brīdi viņi dejoja klusēdami. Mērija velti lauzīja galvu, meklējot piemērotu sarunas tematu, bet nespēja iedomā­ties neko tādu, ar ko varētu Kalu uzjautrināt. Viņa prie­cājās, kad tas, neaicināts, veda viņu atpakaļ pie sola, lai gan mūzika turpinājās.

Viņam stāvot līdzās un sakniebtām lūpām vērojot ga- rāmvirpuļojošos pārus, pienāca Enoks. Acīmredzot tas meklēja viņu.

«Ceru, ka tu neesi ieradies sarīkot traci?» viņš jautāja.