ZENA GREJS - RIETUMU LIKUMS

Kals cieši palūkojās brālī, bet neatbildēja.

«Katrā ziņā es ļoti lūdzu, netaisi muļķības,» vecākais brālis turpināja. «Tādas ir jau pietiekami daudz.»

«Tā — kas tad?» Kals interesējās.

«Tims piedzēries. Kāds — diemžēl vēl nezinu kurš — atnesis līdzi alkoholu. Tima garastāvoklis ir aizdomīgs, jo Bids Hetfīlds aizvilināja no viņa Džordžiju. Bez tam, kā man stāstīja, tavam draugam, Tukam Merrijam, jau bijuši trīs kautiņi.»

«Lieliski — es gribētu redzēt tos puišus, ar kuriem viņš izkāvies!»

«Viņi izskatoties briesmīgi.»

Kals skaļi iesmējās.

«Kā liekas, tu to uzlūko kā varenu joku. Bet es saku, ka reiz būšu spiests rīkoties!» Enoka balss bija asa.

«Tā ir slavena ideja, mīļais Enok. Bet es dodu tev labu padomu — nemēģini to šovakar, savā saderināšanās va­karā,» Kals smaidot atteica.

Mērija uzskatīja par vajadzīgu iejaukties.

«Siem zēniem taču vienmēr jāplūcas!» tā sacīja, ko­miski nopūzdamās.

Enoks, kuru Kala «labais padoms» bija redzami aizkai­tinājis, viņas dēļ savaldījās.

«Vai tu vismaz neapsolīsi, ka paliksi šeit, kamēr es atgriezīšos?» viņš jautāja brālim.

«Pagaidām man nav nolūka aiziet,» tas izvairīdamies atbildēja.

«Tad nāc, Mērij, iesim ieelpot svaigu gaisu.»

Dziļi uzelpodama, Mērija izgāja aukstajā un tumšajā naktī.

No ugunskura puses, kā gaismā staigāja daži pārīši, skanēja jautras čalas, smiekli un dziesmas. Kad Mērija gribēja doties uz turieni, Enoks viņu atturēja.

«Man ļoti žēl, ka man tas tev jāsaka,» viņš teica, «bet man stāsta, ka tava māsa mazliet… jā, mazliet par daudz uzkrītoši izturas pret Bidu Hetfīldu. Tā kā Tims ir pie­dzēries un arī Kals atnācis, tad tas var būt ļoti bīstami.»

«Jā, Dieva dēļ, bet ko mēs tur varam darīt?»

«Labākais būtu parūpēties, ka viņa paliek telpā un vairs neiziet ārā.»

«Ceru, ka to varēšu veikt.»

«Tad jau viss būs kārtībā. Mēs runāsim ar viņu — tā sēžot mūsu automobilī kopā ar Hetfīldu, kas, protams, arī neder.»

Mērija apstājās.

«Uzgaidi šeit,» viņa lūdza, «es labāk iešu viena.»

Dusmās un apkaunojumā drebēdama, viņa steidzās ga­rām pārīšiem, kas izbrīnījušies nolūkojās viņai nopakaļ. Tumsā nebija viegli atrast īsto virzienu, tomēr drīz vien Džordžijas balss viņu noveda pareizajā vietā.

«Tā tu nedari,» balss sauca, «tu taču saburzīsi manu kleitu!»

«Bet, sirsniņ,» Hetfīlds smiedamies atbildēja, «no tās jau nav nekas daudz ko saburzīt!»

Mērija devās pie auto — Džordžijas baltais stāvs bija skaidri saredzams. Hetfīlds mēģināja to apskaut un no­skūpstīt, viņa, likās, vēl pretojās, bet tikai rūpēs par kleitu.

«Džordžija, tūlīt kāp ārā no auto un ej atpakaļ uz skolu!» Mērija sauca tādā balsī, kādu viņa vairs nepazina par savu.

Hetfīlds atlaida Džordžiju un izlēca, bet viņa mirkli sēdēja, kā triekas ķerta.

«Vai esmu kāds bērns, ka tu mani tā komandē?» Džor­džija beidzot jautāja.

«Tava izturēšanās ir kaut kas neredzēts!» Mērija bija ārkārtīgi uztraukusies. «Ja tev nav pašcieņas, tad vismaz varēji padomāt par mani!»

«Bet Mērij!…» Džordžija iekliedzās un izkāpusi no auto, aizsteidzās uz skolas pusi. Mērija gribēja tai sekot, tomēr Hetfīlds nostājās ceļā.

«Patiesībā jums vajadzēja bārt mani, mis Stokvela,» viņš teica, «jo Džordžija nemaz negribēja nākt šurp.»

«No jums nav vajadzīga nekāda atvainošanās, mister Hetfīld,» viņa mierīgi teica. «Nekādā ziņā jūs nepelnāt pārmetumus. Bet, ja tomēr gribat dzirdēt manu padomu: pēc iespējas mazāk interesējieties par manu māsu, citādi jūs radāt nenovēršamu naidošanos.»

«Es pateicos, bet ja Džordžija mani mīl, tad vienalga kaušos ar visiem pasaules Termeniem.»

«Bet Džordžija jūs nemīl un nemīlēs,» Mērija uzbudi­nāta teica. «Tiešām, es ļoti vēlos, lai tā būtu, tad man ne­vajadzētu viņas dēļ kaunēties!»

«Bet, atļaujiet, mis Stokvela! Var jau būt, ka Džordžijā vēl ir maldināšanas tieksmes, varbūt viņai patīk joka dēļ sagrozīt zēniem galvas, bet ja viņa tā izceļ kādu vīrieti, kā mani, tad tur jābūt mīlai!»

«Par to viņa pat nedomā. Ar jums viņa dzen to pašu koķetēšanas rotaļu, ko ar pārējiem!»

«To sakāt jūs, viņas māsa?»

«Diemžēl man tas jāsaka — tā ir taisnība.»

«Katrā ziņā tas maina visu lietas būtību. Un ja nu ta­gad drīkstu dot jums kādu padomu, tad: sūtiet savu māsu atpakaļ, no kurienes tā nākusi! Šādai melei Tonto apvidū nav īstā vieta!»

Viņš palocījās un pazuda un Mērija devās uz skolu. Spriežot pēc visas izturēšanās, Hetfīlds acīmredzot nemaz nebija tik slikts kā viņa slava. Viņa to saprata un do­māja, ka arī viņa padoms bija vietā. Džordžija tiešām ne­iederējās starp šiem vienkāršajiem, taisnā ceļa gājējiem.

Pie ieejas viņu sagaidīja Enoks.

«Nu, tas gāja visai ātri, viņš smaidot teica. «Viņa at- brāzās kā zibens. Es viņu aizturēju un teicu, ka nu mums jākļūst labiem draugiem. Kā viņas vecākais svainis, es taču savā veidā tagad būšu tai vectēvs. Un zini, ko viņa atbildēja?»

«Pat iedomāties nevaru.»

«Tad jūs riebīgi apsvilināsiet pirkstus!» viņa nošņāca tik nikni, kā es vēl nekad no tās nebiju dzirdējis!»

Viņš labsirdīgi pasmējās, bet Mērijai tuvāk bija asa­ras, nevis smiekli.

Tiem atgriežoties deju zālē, aina bija izmainījusies, jo bērni bija nolikti gulēt. Tie mierīgi gulēja kādā kaktā, viens blakus otram. Pieaugušie priecājās par atbrīvoto telpu, kura tagad atļāva ātrāku un līksmāku dejošanu.

Tad paziņoja atspirdzināšanās starpbrīdi. Dāmas pa­sniedza sviestmaizes, kūkas un tortes, kuras apēda slavē­jot un ar kāri. Pēkšņi Henrijs Termens atkal uzsita lociņu vijoles stīgām un paziņoja:

«Dāmas un kungi, kāds bēdīgs paziņojums: visas le­dus vafeles ir apēstas!»

«Māksla!» Tims Matjūzs rūca. «Vess Termens viens pats aprija, vismaz divdesmit!…»

«It kā citi būtu ēduši mazāk,» Vess aizskarts sauca. «Jūs visi piekrāvāt pilnus vēderus ar ledus krēmu!»

«Un dažs labs arī kādu mazliet bīstamāku vielu,» Enoks piebilda. Visi smējās un starpgadījums bija aiz­mirsts.

Vispār Mērijai bija sajūta, ka nopietnas sadursmes briesmas pagaidām nedraud. Kals sēdēja blakus tēvocim Gardam, ar ko nopietni sarunājās. Bids Hetfīlds bija ap­meties uz kādas palodzes un noturēja manāmi saistošu priekšlasījumu. To sasprindzinātā uzmanībā noklausījās bars jaunu meiteņu, kuras Mērija nepazina.

Džordžija bija apsēdusies zem kādas spuldzes, kas pēc Mērijas pārliecības, nebija noticis nejauši, bet darīts ar aprēķinu. Tuks Merrijs, ieguvis savā īpašumā pielūgto dāmu, likās laimīgs. Viņai neviens cits vairs neie­drošinājās tuvoties. Tims Matjūzs gan bija ieguvis sārtus vaigus un aizdomīgi kustīgu mēli, bet viņa reibums likās neliels. Visādā ziņā, pāris reižu tas gan gribēja lēkt kā­jās, savilcis aizdomīgus vaibstus, tomēr tad viņu saval­dīja biedri, ar kuriem sarunādamies, tas sēdēja pie dur­vīm.

Kad viss bija apēsts, Henrijs Termens atkal ņēma no­kās vijoli un sauca:

«Kājās, bērni! Lai nebūtu nekāda noguruma! Tagad paskatīsimies, kurš ir izturīgāks: Ādams un Ieva!»

Katrā šādā ballē abi dzimumi centās viens otru node­jot «zem galda», kā mēdza teikt, un tieši šodien jauno meiteņu godkārei bija izredzes gūt sekmes. Kovbojiem aiz mugurām bija visa gada smagākā un grūtākā darba ne­dēļa, kuru pavadīja gūstot ganāmpulkus. No tiem rudenī izšķiroja pārdodamos lopus. Meitenes gavilējot apsveica vecā vīra saucienu. Izaicinājums tika pieņemts un dejots ar sakostiem zobiem, bezgala enerģiski.