ZENA GREJS - RIETUMU LIKUMS

«Tā, mans dēls, tava māja gatava,» viņš teica Kaļam pēdējā caurgājienā pa telpām. «Pirms Kristus svētkiem nāc vēlreiz uz «Zaļo ieleju». Tev jāpaņem pavards virtu­vei un dažādi uzturlīdzekļi. Ja nu tad vēl būšu tev iede­vis pāris zirgus un pienācīgos liellopus, esmu darījis visu, ko varu tevis dēļ darīt.»

Kals jutās vairāk aizkustināts, nekā tas to gribēja. Maltītē, ko Serdžs par godu šīs dienas svinīgumam bija gatavojis sevišķi labu un bagātīgu, viņš bija jautrs. Tā labā oma nezuda arī tad, kad kāds izteica piezīmi:

«Taču viss būs pareizi tikai tad, kad tu ņemsi sievu un mēs svinēsim te, augšā, līksmas kāzas.»

Visi piebalsoja, jo pēc viņu domām, līdumnieka dzīvei noteikti bija nepieciešama saimniece.

Visi jutās brīvi un līksmi, neviens netaupīja zobgalī­gas piezīmes, vairums, uz Kala rēķina. Viņš bija priecīgs, kad ieradās Tuks Merrijs. Tā parādīšanās sacēla vispā­rēju jautrību, kas novērsa uzmanību no Kala. Proti, Tuks jāja uz ļoti maza zirga, tā ka viņa bezgala garās kājas gandrīz skāra zemi. Tas tiešām izskatījās bezgala ko­miski.

Labsirdīgais cilvēks nekad neļaunojās, ja par viņu zo­bojās un smējās. Tādēļ visi bija viņu iemīļojuši, jā, viņu jau uzskatīja kā piederīgu ģimenei. Pat Enoks bija viņa draugs, lai gan domāja, ka tas sevī glabā kādu noslē­pumu. Viņš cerēja, ka kādreiz to atklās.

«īsta kungu māja,» Tuks teica, aplūkojis jauno celtni. «Cerams, Kal, tu nepiemirsīsi, ka dēļus esmu zāģējis es!»

«Kā gan es to varētu,» Kals atbildēja. «Nāc paskaties arī iekšpusē.»

«Bet neielauz ar pakausi griestus, garais kraķi!» Enoks smiedamies sauca tiem nopakaļ.

Tad Tukam Merrijam bija jāsēžas pie viņiem un jācie- nājas. Visi pie tā izmēģināja savus jokus, tomēr viņš ne­ļaunojās pat par muļķīgāko no tiem. Tādēļ pārsteigumu sagādāja tas, ka vēlāk viņš pēkšņi saniknojās par kādu diezgan nevainīgu Enoka piezīmi.

Mantas bija sakravātas un viņi jau gribēja doties ceļā, kad Enoks jautāja, vai Kals nevēloties viņu gabaliņu pa­vadīt ielejā. Kals atteicās, jo viņam esot kaut kas jāpār­runā ar Tuku Merriju. Enoks, kas pavisam nesaprotamā kārtā juta skaudību pret ļaudīm, kuri bija ieguvuši Kala sevišķas simpātijas, saniknots teica:

«Protams — tagad tavs draugs ar stārķa kājām ir tev tuvāks par brāli!»

«Tas nu gan nav tiesa,» iesaucās Tuks Merrijs, kas šos vārdus dzirdēja. «Bez tam, gribu tevi lūgt beidzot likt mierā manas kājas. Es taču nezobojos par tavu vilinātāju milzu gurķi.»

Acumirklī visi jutās kā zibens skarti. Tikai vecais Hen­rijs pie sevis klusu smējās.

«Mans deguns ir vilinātājs? — Ko tu ar to gribi teikt?» Enoks jautāja.

«Viņš ir tik liels un riebīgs, ka taisni prasās, lai tam kādu reizi gāž.» Merrijs izlaidīgi atteica.

Tagad visi smējās un tas sadzina Enoka galvā asinis.

«Stulbais nelga, vai tu gribi man sist?»

«īsti labprāt, ja būs nepieciešams,» Tuks atteica. Acīm­redzot viņš bija nodomājis atstāt grupas spēcīgākam vī­ram piemiņas zīmi, lai tā reizi par visām reizēm iegūtu mieru.

«Kādēļ tad tu līdz šim izvairījies?» Enoks vēl vienmēr valdīdamies jautāja.

«Man bija žēl tavas līgavas.»

Tuka sausā atbilde sacēla tik vētrainu jautrību, ka Enoka nervi to neizturēja.

«Melīga atruna — tu esi gļēvs suns!» viņš kliedza ār­kārtīgā uztraukumā.

«Nu ir trāpīts — es ļauju sevi izjokot, bet neļauju ap­vainot. Velc svārkus nost, ja pats neesi gļēvulis!»

Enoks to nelika divreiz teikt. Kā sadusmots vērsis viņš gāzās virsū Tukam. Tomēr viņš neiedomāja par tā garo roku sniegšanas tālumu. To krakšķot ķēra Merrija labā tā, ka viņš streipuļoja un veltīgi pūlējās atgūt līdzsvaru. No otrā trāpījuma viņš salīgojās kā koks, kuram cirvis atcir­tis saknes. Beidzot trešais — lielisks kreisās rokas trā­pījums nogāza viņu jau zemē.

Šie trīs sitieni bija tādā zibens ātrumā sekojuši viens otram, ka sākumā skatītāji nemaz nesaprata, kādēļ Enoks neceļas augšā, bet guļ, seju saviebis.

Tuks pagriezās pret Kalu.

«Man tiešām žēl, ka biju spiests viņu nolaist no kā­jas,» viņš sacīja. «Tomēr citādi nevarēju — viņš katru dienu būtu mocījis mani, lai es ar to izkaujos.»

«Pie visiem jodiem, kas tu esi par baigu puisi?» Serdžs uzbudināts sauca.

«Varbūt arī tu gribi izmēģināt?» Merrijs jautāja. «Esmu tieši pareizā omā!»

«Nē-ē… Paldies,» Serdžs apjucis atteica. «Tu mani vērtē pārāk augstu.»

Pa to laiku pārējie bija nometušies pie Enoka, kura de­guns bija pamatīgi uztūcis, lai gan asiņoja maz. Kāds at­nesa ūdeni, ko ieslacīja viņam sejā. Enoks atguvās un, atvēris acis, lēnām piecēlās sēdus, apjucis skatīdamies apkārt. Viņš uzmanīgi aptaustīja degunu, pakratīja galvu un tad teica neizmērojama pārsteiguma pilnā balsī:

«Man šķiet — viņš sakāva mani?»

«Tā varētu sacīt,» Serdžs iesmējās.

«Nožēlojami sakāva,» Enoks atkārtoja.

«Un tas notika ļoti ātri,» viņa tēvs piebalsoja, «viens, divi — gatavs! Savā mūžā kaut ko tādu nebiju redzējis.»

Enoks piecēlās; viņš bija mazliet nedrošs uz kājām, bet citādi pavisam prātīgs. Drīz viņš atguva arī savu hu­moru.

«Tik vienpusīgu gan neiedomājos šo lietu,» viņš teica, sniegdams roku savam uzvarētājam. «Bet nu tev jāpa­saka, kā īsti tu to izdarīji.»

Jautātā vietā atbildēja Kals:

«Tuks Merrijs ir bijis flotes jaunkareivju boksa trene­ris un Džeka Dempseja treniņu partneris!»

«Nu, tad jau nemaz neesmu tik apkaunojoši izgāzies,» Enoks teica, kratīdams Merrija roku. «Tad varu šo noti­kumu pastāstīt pat Mērijai.»

Kad pārējie aizgāja, Kals veda veco draugu Tuku uz savu mīļāko vietu mežmalā. Abi klusēja.

«Ko tu saki par šo ainavu?» Kals jautāja. «Gaiss tik tīrs, ka var redzēt līdz Sierra Ancai.»

«Lieliski! … Mani, pilsētas cilvēku, tas taisni aizrauj,» Tuks atteica un apsēdās uz klints bluķa, blakus Kaļam.

Brīdi viņi klusēja, tad Kals dziļi nopūtās. Tuks smai­dīdams palūkojās viņā.

«Vai tas ir viss, ko tu gribēji man pastāstīt?» viņš jautāja.

«Kā tā?»

«Nu, tu taču Enokam teici, ka tev kaut kas ar mani jāpārrunā.»

«Ak tā! Jā, Tuk, ja tu zinātu …»

Kals aprāvās, Merrijs aplika savu garo roku viņa ple­ciem.

«Vai lai pasaku, kā tev trūkst?» viņš jautāja.

«Nu?»

«Džordžijas Stokvelas!»

«Debesu ugunis! — jā,» Kals izbrīnījies sauca. «Te tu atkal trāpīji naglai uz galvas. Bez Džordžijas man šī dzīve nav izturama.»

«To zinu un tādēļ jau arī esmu atnācis!… Proti, kā­dam tev jāpalīdz — jo esi ieskrējis sienā.»

«Kā tas saprotams?»

«Tu visu lietu esi iesācis nepareizi. Tu taču vispār ne­pazīsti sievietes, bet Džordžiju Stokvelu sevišķi ne. Kā tu varēji pieņemt, ka tāda meitene kā viņa, tūlīt piekri­tīs? Tieši ar to tu nedrīkstēji rēķināties, jo tas būtu vis­prātīgākais, ko viņa varētu darīt. Tev pašam vajadzēja spert pirmo soli, vai arī izrādīties viņai kā spēcīgs vīrs. Bet tā vietā, lai kāptu atkal ringā, kad esi pārkāpis vir­vēm, tu paliec maziņš un nerādies veselu mūžību. Pro­tams, tagad tu esi zaudējis izredzes. Jā, pēc manām do­mām, tagad var palīdzēt tikai — skandāls!»

«Kā tu to domā,» Kals pārsteigts jautāja. «Vai man varbūt viņu nolaupīt?»