ZENA GREJS - RIETUMU LIKUMS

«Nē, nē — tā nav taisnība,» viņa šņukstēja. «Pirmo reizi nejauši sastapos ar viņu. Un tad, es jutos tik nožē­lojama un atstāta, ka biju diezgan neapdomīga, lai nāktu uz otro satikšanos. Viņš man nav nekas, it nekas! Tici taču man un liec nost revolveri!»

Viņa mēģināja satvert tā izstiepto roku, kas turēja ieroci, tomēr Kals ar kreiso viņu brutāli atgrūda nost.

«Ņem savu zirgu un pazūdi!» savilcis nāvīgi nopietnu seju, viņš pavēlēja Hetfīldam. «Viņas lūguma dēļ es dā­vinu tev dzīvību, bet virs nerādies man acīs!»

Acīmredzot Bids Hetfīlds no greizsirdīgā sagaidīja visu. Viņš izskatījās ļoti bāls un nelika pavēli atkārtot. Ātri sa­grābis zirga pavadu, viņš uzlēca seglos. Drīz pēc tam uz ceļa atskanēja aizauļojošā zirga pakavu klaudzieni.

Tagad Kals pagriezās pret Džordžiju, kas vēl vienmēr lūkojās uz viņu baiļu pilnām acīm.

«Tev jāatbild par šīs nedzirdētās izturēšanās sekām!» viņš tai uzsauca, bāzdams revolveri kaburā. «Uz priekšu, nāc līdzi!»

«Nenāk ne prātā,» viņa atcirta. «Vispār, ko tu gan iedomājies? …»

Viņa aprāvās, jo Kala acis bīstami iezaigojās. Brīdi viņa klusēdama gāja tam blakus, tomēr pamanījusi, ka netiek vesta uz mājām un ieraudzīdama apsegloto zirgu, tā apstājās.

«Tālāk neiešu!» viņa spītīgi teica.

Kals atcerējās Tuka Merrija padomu, lai daudz neru­nājot, bet visu veicot klusējot. Viņš neteicis ne vārda, sa­ņēma meiteni aiz rokas un vilka tālāk. Viņa izmisusi pre­tojās.

«Vai tu esi traks vai piedzēries?» viņa elsoja. «Laid vaļā! Au! … Tu dari man sāpes! … Tu esi vēl ļaunāks nekā Hetfīlds! …»

Kad viņi sasniedza zirgu, to pārņēma bailes.

«Ja nelaidīsi mani vaļā, es saukšu palīgā!» viņa šņāca tam ausī.

«Apvaldies!»

Viņa sejai bija tāda dusmu grimase, ka meitene neie­drošinājās kliegt. Un viņai jau arī vajadzēja saprast, ka to tāpat neviens nedzirdētu.

Ar kreiso roku saturot meiteni, Kals ar labo roku at­sēja pavadu. Tad viņš to sagrāba un gribēja uzcelt zirgā. Tomēr viņa tā pretojās, ka tam bija jāmēģina citādi. Uz mirkli palaidis viņu vaļā, Kals zibens ātri ielēca seglos, tad atkal to satvēra, uzrāva augšā un nosēdināja savā priekšā uz segas. To jau viņš bija sagatavojis šim nolū­kam.

Sākumā šausmas galīgi pārvarēja Džordžiju, bet kad Kals sāka jāt, viņa sāka skaļi kliegt. Viņš aizspieda tai muti; viņa koda tam rokā, skrāpēja seju un locījās kā čūska, bet tas neko nelīdzēja; viņa rokas to turēja cieši apskautu. Viņas plosīšanās katrā ziņā traucēja tam droši vadīt zirgu cauri kokiem. Kāds atsitiens pret slīpi stāvošu koku tos abus gandrīz izmeta no segliem.

Par spīti savai piesardzībai, viņš nespēja aizkavēt un Džordžijas galva stipri atsitās pret pārkārušos zaru un viņa zaudēja samaņu. Viņas pretestība pēkšņi pierima, galva noslīga pie Kala pleca.

Sākumā Kaļam šķita, ka viņa ir nomierinājusies un viņš skubināja zirgu ātrākai gaitai, bet tad viņš pama­nīja, kas noticis. Pāri viņas kreisajiem deniņiem stiepās sarkana svītra, no kuras sūcāssīki asins pilieni.

Ko lai viņš tagad dara? Ūdens atradās tikai viņpus pakalna. Viņš noliecās un noskūpstīja pierei asiņu pilie­nus. Zagšus, it kā pašas no sevis, viņa lūpas atrada mei­tenes muti. Viņš bija to noskūpstījis — tagad tā piederēja viņam!

Viņš ātri brāzās pāri krūmu apaugušam līdzenumam. Lai arī kā viņš uzmanījās, bet ne vienmēr spēja izvairī­ties, lai meiteni neskartu dzeloņi. Tomēr, vismaz seju viņš varēja pasargāt no sāpīgajiem asumiem.

Cik klusa viņa dusēja tā rokās! Vai viņas ievainojums nebija bīstamāks, kā Kals domāja? Rēta virs acs bija uz­tūkuši, šad un tad kāds asiņu piliens no tās izritēja.

Kals sasniedza nogāzi. Te atkal sākās mežs, starp ko­kiem viņam bija jāvirzās ļoti uzmanīgi, bet viņš taču pa­zina katru pēdu šīs dzimtās zemes. Kādā vecu sikomoru grupā, kuras brūnzeltainās lapas vēl turējās zaros, viņš atrada meklēto avotu.

Ar Džordžiju rokās viņš izkāpa no segliem un uzma­nīgi to noguldīja mīkstajā sūnā. Saslapinājis savu kakl­autu, viņš ar to atvēsināja tās deniņus. Drīz viņa atvēra lielās, tumšās acis un apjukusi lūkojās apkārt. Kals, kurš bija nometies ceļos tai blakus, likās, atsauca notikušo tās atmiņā. Meitene nodrebēja. Nožēlas, klusas, iekšējas mī­las vārdus gribēja čukstēt viņas trīcošās lūpas, bet tie pa­lika neizteikti.

Brīdi Džordžija klusēja, tad teica:

«Es biju bez samaņas, tātad tu mani apdullināji ar sitienu?»

Kals satrūkās — viņa domāja ka tas? … Tomēr tagad nebija laika paskaidrojumiem. Gan jau vēlāk būs pietie­kami daudz laika to izdarīt.

«Vai tu vari apsēsties?» viņš jautāja.

«Domāju — jā,» viņa atbildēja.

Dīvaini, viņš domāja, meitene tevi tur par brutālu ne­lieti un tomēr skatās tevī bez kāda riebuma. Varbūt Tuka Merrija uzskati par sievietēm tomēr būs patiesi?

Viņš vēlreiz samērcēja kaklautu, saspieda to un apsēja viņas pierei.

«Tā, tagad piecelies, mēs nevaram zaudēt laiku!»

Viņa paklausīgi piecēlās, — šoreiz pat bez kādas pa­līdzības.

«Kurp tu mani ved?» viņa klusi jautāja.

«To tu drīz vien uzzināsi,» viņš skarbi atteica un pie­veda zirgu. «Uz priekšu! Liec kāju kāpslī, tad ies vieglāk!»

Viņš necerēja, ka tā paklausīs, bet rēķinājās ar to, ka būs jāskrien meitenei pakaļ. Tomēr tagad viņa šķiet ne­domāja ne par kādu bēgšanu. Kals metās zirgā, Džordžija darīja kā likts, un drīz sēdēja uz segas, it kā dāmu seg­los. Kals gribēja viņu apņemt, tomēr šoreiz tā pretojās.

«Tev nav mani jātur,» viņa sņcīja.

Viņš laida zirgu ātros rikšos; viņas kreisā roka kram­pjaini turējās pie seglu pogas, labā ieķērās krēpēs, un to­mēr arī tagad tai drīz vien bija jālūdz:

«Laid zirgu soļos, citādi nokritīšu!»

«Par to nekas, es jau tevi atkal uzcelšu,» viņš nežēlīgi atteica.

Bet kad viņa tiešām taisījās krist, Kals paņēma pa­vadu labajā rokā un ar kreiso turēja to cieši klāt. Uzme­tusi viņam dusmu pilnu skatienu, Džordžija ļāva tam no­tikt bez iebildumiem.

Tagad Kals varēja jāt pat vēl ātrāk. Drīz vien viņš ieraudzīja starp meža kokiem tālē rēgojamies pamesto Boida Termena bluķu māju.

Visu laiku Džordžija nebija teikusi ne vārda; viņa to nevarēja, nespēja pat domāt, jo galva bija apreibusi. Bet ieraugot māju, pie kuras bija piesieti divi zirgi un pa ku­ras dūmeni, pretī skaidrajām debesīm, vērpās sīks dūmu pavediens, viņa jautāja:

«Tu varbūt vedīsi mani turp?»

Viņš nolēca un nocēla meiteni.

«Katrā ziņā, tikai turp,» viņš atteica.

«Kas atrodas iekšā?»

«Labi draugi: Tuks Merrijs un mācītājs Mīkers.»

«Mācītājs Mīkers — kādam nolūkam?»

«Lai mūs salaulātu — tagad tu kļūsi mana sieva.»

Kā valodu zaudējusi viņa skatījās runātājā.

«Uz priekšu! Vai tu nesaproti?»

«Tomēr tu nevari mani piespiest dot «jā» vārdu. Es vienkārši pateikšu mācītājam, ka tu atvedi mani ar varu. Tad viņš atteiksies mūs salaulāt.»

«Protams, to tu vari, bet nedarīsi,» viņš ļoti noteikti sacīja.

«Kādēļ ne?»

«Ir jau par vēlu!»

Viņš pats sajuta, cik šī izvairīgā atbilde bija muļķīga. Labāk tomēr nevajadzēja ielaisties šajā ārprātīgajā dēkā.