ZENA GREJS - RIETUMU LIKUMS

«To nu gan ne — Džordžijai romantiska nolaupīšana nebūs pa prātam. Tavā vietā es uzglūnētu viņai, pierautu sev klāt un mazliet tēlotu sievu laupošu gorillu. Tad, pirms vēl viņa atguvusies no bailēm, es viņu bildinātu.»

«Tu esi pilnīgi traks, mīļais Tuk,» Kals atteica. «Lai salaulātos, taču nepieciešama viņas piekrišana.»

«Kāds tu tomēr viltīgs puisītis! Protams, to es pats zinu, bet arī to var panākt, ja tikai prot pareizi rīkoties. Tu nepazīsti — kā es jau reiz ļoti pareizi piezīmēju — sievietes un vēl mazāk mūsdienu jaunās meitenes. Esi drošs, mans plāns ir spīdošs. Mums vēl atliek sabāzt gal­vas kopā un pārrunāt sīkumus, jo savādāk tu nekad ne­tiksi pie savas sirdsdāmas!»

«Bet nekā negodīga es nedarīšu!»

Tuks Merrijs nopūtās un savilka uzacis augšup.

«Vai tu tici, ka mazā tevi mīl?» tas jautāja.

«Par to es esmu pilnīgi pārliecināts, — tas ir, ja tāda meitene kā viņa, vispār var mīlēt.»

«Nu, tad nav nekāds noziegums, ja viņu piespiež no­laist karogu un tevi apprecēt — nemaz nerunājot par to, ka tas ir viņas pēdējais glābiņš. Un viņas māsai tu izda­rīsi milzīgu pakalpojumu.»

«Ja tu varētu man to pierādīt…»

«Nekas nav vieglāk par to,» Tuks Merrijs to strauji pārtrauca. «Uzmani: Džordžija, kas šeit ieradās veselī­bas dēļ, nedēļām ilgi tupēja istabā, kamēr mis Mērija ne­zaudēja pacietību un nesacēla troksni. Tagad mazā klaiņo apkārt, vairs nekur neizjāj … Un kādas sekas? Viņa gar­laikojas, nāk uz muļķīgām domām… Nu, iepriekšējā ne­dēļā redzeslaukā atkal iznācis Bids Hetfīlds.»

«Tiešām?»

«Tik tiešām — patiesība! Jau divas pēcpusdienas re­dzēju to kruķojam garām zāģētavai, tieši tai laikā, kad Džordžija pastaigājas. To uzzināju ar nevērīgu jautājumu no pašas mis Mērijas.»

«Dieva dēļ, ja to uzzinās mani vecāki, ir iespējams, ka viņi atsakās no savas viesmīlīgās izturēšanās!»

«Ļoti pareizi — un ja to pirmais uzzinās kāds tavs brālis vai brālēns, tad tūlīt būs velns katlā. Ar to Mē­rijas Stokvelas stāvoklis kļūs pavisam mokošs. Jā, pat vi­ņas dzīves laime var būt nopietni apdraudēta. Tātad vedot mazo pie saprāta, tu arī Džordžijas māsai izdarīsi lielu pakalpojumu, kas bija pierādāms.»

«Bet kā?» Kals jautāja, kļuvis pavisam domīgs.

«Nekas nav vienkāršāk, kā tas!» Tuks atbildēja staro­dams. Viņš juta, ka Kals sāk lūkoties uz tā varasdarbu jau mazāk noraidoši. «Otros Ziemassvētkos apciemošu mācītā­ju Mīkeri, ļoti jauku, vecu kungu, ar kuru jau agrāk esmu risinājis laipnas sarunas. Patiku viņam gluži labi. Pastās­tīšu viņam kādu aizkustinošu stāstu un nākošajā pusdienā ar viņu būšu Boida Termena pamestajā bluķu mājā uz Dimanta kalna. Tur vairs nerādās neviens cilvēks un ja būs auksts, varēs iekurt uguni. Kad nu tu tur ierodies ar savu sirdsdamu noteikta laika, tad kurss var celties — kā Enoks mēdz sacīt.»

«Dari savu darāmo, es ar savu noteikti tikšu galā.»

«Ideja lieliska, bet vai tā izdosies?»

«Bet kā lai es iesāku?» Kals jautāja diezgan mazdū­šīgi.

«Debesu pērkoni! Vai tad tev viss iepriekš jāsagremo?» Tuks Merijs sāka rēkt. «Nu labi, tātad uzmani! Tu ar kādu viltību izvilināsi Džordžiju ārā … Manis pēc, ja vēlies, vari viņu izvilkt no turienes arī ar varu, bet tas mazāk ieteicams. Krūmos tu iepriekš paslēp zirgu un tad rīkojies pavisam skarbi un rupji… saproti? Tikai daudz nerunāt? Zirgam mugurā un prom! Ja viņai liekas, ka tu esi k|uvis traks, jo labāk. Viņai jābaidās no tevis, lai tā nepastāstītu mācītājam, ka tu ar varu viņu esi uzvedis uz pareizā ceļa, tas ir, pie viņa.»

«Jā, bet…»

«Zinu jau, ko tu gribi teikt,» Tuks pārtrauca, «piespies­tas laulības ir nederīgas. Bet esi drošs, viņai nenāks ne prātā pēc tam celt iebildumus. Pirmkārt, viņa mīl tevi un otrkārt, tikusi pie vīra, viņa aizmirsīs visas pļāpas par modernās sievietes tiesībām un tā tālāk.»

«Labi, pieņemsim — viss saskanēs. Nu un tad?»

«Svētā vientiesība! Kad viņa būs tava sieva, tu, pro­tams, tūlīt ved to savā jaunajā mājā. Līdz tam laikam taču tu pilnīgi vari nobeigt iekārtošanos.»

«Bet sākumā viņa taču būs dusmīga, vismaz pinkšķēs. Kā tad lai es izturos pret viņu?»

Tuks Merrijs brīdi pārdomāja.

«Uzmani — tad nāk lielais beigu efekts! Vispirms tu ienes viņu pāri slieksnim — saproti? Tev jānes viņa, pa­reizi jānes uz rokām, bet vest nedrīkst! Iekšā noliec viņu uz grīdas un sauc, cik spēj: «Tā, misis Termena, tagad vē­los vakariņas! Bet taisies mazliet ātrāk, ja drīkstu lūgt. .. tas ir, es nelūdzu, es pavēlu to!» Un tad tu ej ārā un gaidi, līdz viņa sauc vakariņās. Saproti?»

Kals domīgi kratīja galvu.

«Jā, bet…»

Tuks neļāva viņam turpināt.

«Tagad vairs nav nekādi «bet»,» viņš kliedza. Pie velna, vai tu esi vīrietis vai veļas sieva?»

Nākamajā pēcpusdienā, jādams lejup uz «Zaļo ieleju», Kals bija dažādu pārdomu pilns.

Bezmiegā pavadītajā naktī viņš bija nācis pie atziņas, ka viņam noteikti jāizved Tuka Merrija ieteiktais varas darbs, bet domas par drīzo tikšanos ar Džordžiju, bija to padarījušas atkal mazliet nedrošu. Vai viņa jebkad piedos nodomāto uzbrukumu tās brīvībai? Vai atmiņas par to vienmēr nemetīs ēnas uz viņu laimes saules gaišumu?

Vakar, atvadoties, Tuks Merrijs gan teica: «Skaties vien, kad pienāks pavasaris, tad manā, vecā ēzeļa vietā uz šī akmens sēdēs tava jaunā sieva. Tad tu vari viņai mierīgi pastāstīt, ka es tevi pierunāju. Esmu pārliecināts, viņa gavilēdama kritīs man ap kaklu. Un katrreiz, kad nākšu aplūkot, vai jums klājas labi, dabūšu no viņas pa skūpstam …»

Bet vai viņa pravietojums piepildīsies?

Aukstajā ziemas vakarā ātri iestājās bālā krēsla un bija jau tumšs, kad Kals sasniedza vecāku māju. Spriežot pēc seglu skaita, kuri atradās pie staļļa un slitas, visi vīri jau bija mājās. Tomēr pirms doties pie pārējiem, Kals iegāja savā agrākajā istabā, lai noskūtos un pārģērbtos. Tajā tagad dzīvoja Tuks Merrijs, bet viņa lietas šeit vēl nebija.

Tuks bija pieteicis šodien viņa apmeklējumu, tādēļ ar vakariņām nogaidīja un visi ļoti sirsnīgi izteica savu prieku par viņa ierašanos. Mātei tas likās mazliet nostrā­dājies, bet Mollija pārsteigta jautāja, vai viņš tik smalki uzcirties, domādams, ka šodien ir svētdiena. Kals kļuva tumši sārts. Par laimi abas māsas Stokvelas bija mazliet nokavējušās un Džordžija nedzirdēja nodevīgo jauļājumu.

Kad viņas ieradās, pārējie jau sēdēja ap galdu. Kalu tās sveicināja pamājot, jo abas sēdēja garā galda otrā galā.

Kals gandrīz nepārtraukti lūkojas šķīvī. Džordžijas klātbūtne viņā radīja tādu apjukumu, ka viņš nolādēja Tuku un tā izdomāto ārprātīgo plānu. Viņa ne reizi ne­paskatījās šurp, un Kals klausījās tās balsī, kad viņa kaut ko teica, bet tas bija reti.

Pēc maltītes visi devās dzīvojamā istabā un tur Mē­rija piegāja pie Kala. Džordžija nebija nākusi līdzi.

«Nu, manu zēn, kā tev klājas?» viņa jautāja, sirsnīgi spiezdama tā roku.

«Paldies, gluži ciešami,» viņš atbildēja, «un tev? Kad reiz būs tā tava lielā diena — man taču jāpadomā par cienīgu kāzu dāvanu.»

«To paziņošu tev īstā laikā,» viņa smaidīdama sacīja, bet tad nopietni turpināja: «Vai tev neliekas, ka Džor­džija ļoti pārvērtusies?»

«Nē … kā tā? Vai viņa slima?»