ZENA GREJS - RIETUMU LIKUMS

«Mans Dievs, viņa taču nebūs nomirusi?»

«Ja vēl neesmu, tad tas nav tavs nopelns,» viņa at­teica. «Ko tu vēlies?»

Viņa dzirdēja to atviegloti uzelpojam.

«Iekur uguni, ja tu esi tik tālu,» viņš teica, «te aug­stienē ir ļoti auksts.»

«Man nevajag uguns!»

«Un kā būs ar brokastīm?»

«Arī nevajag,» viņa strupi teica, bet tad iedomājās va­kardienas notikumus un piebilda: «bet tev labprāt tās pa­gatavošu.»

«Mūsu brokastis jau sen gatavas.»

Džordžija jau gribēja dot noraidošu atbildi, taču Kals turpināja:

«Lūdzu mazliet pasteidzies, citādi viss atdzisīs… Bez tam man jānokārto kāda svarīga un neatliekama lieta, ne­varu ilgāk gaidīt!»

«Vai jau ir vēls?»

«Tūlīt pusdiena. Redzi, man jāaizjāj pie tēvoča Garda un atpakaļ būšu vēlu. Pa to laiku tu vari… es do­māju …» viņš nokāsējās, «.. . pa to laiku vari darīt to, ko esi nodomājusi.»

«Dzirdēju, bet nesaprotu,» viņa atteica. «Tātad tu pie­ņem, ka es neturēšu pie mācītāja doto vārdu?»

«Ja man jābūt godīgam — jā; tādas ir manas domas,» viņš atbildēja.

Viņai klusējot, tas smagi nopūtās un tad sauca:

«Nu, tad jau vajadzīgais ir izrunāts — dzīvo ve­sela!»

Viņa dzirdēja ārā zem Kala smagajiem soļiem čirkstot oļus, piezagās logam un paskatījās laukā. Viņš pašlaik lēca zirgā un jāja prom, drīz pazūdot mežā.

Vai tā bija kara viltība? Vai viņš gribēja Džordžiju pārbaudīt? Grūti ticams — kaut ko tādu Kals neda­rītu.

Viņa atgāja no loga un palika stāvot pie spoguļa.

Jauka gan tā izskatījās! Mati izspūruši, pāri apputē­jušajai sejai vilkās melnas asaru pēdas.

«Visuvarenais, kas tad tas?»

Vienos deniņos ziedēja zili brūns puns! Cerams, ka to varēs paslēpt zem matu cirtām.

Krūzē ūdens bija auksts un viņa nespēja to lietot. At­vērusi durvis, viņa uzmanīgi palūkojās pa labi un kreisi, lai pārliecinātos vai Kals, varbūt, jau nav atgriezies. Tad viņa steidzās pāri, virtuvē.

Cik te bija jauki un silti, cik lieliski smaržoja sacep­tais šķiņķis!

Patiesībā viņa bija izsalkusi līdz nāvei.

Galds bija klāts diviem — viņš to bija izdarījis tiešām jauki! Uz pavarda stāvēja kafijas trauks, uz kumodes šķīvis ar grauzdētām maizītēm un panna ar čokurā sacep­tām šķiņķa šķēlēm. Bet Džordžija vīrišķīgi pārvarēja kār­dinājumu: viņa mājā tā negribēja ēst.

Viņa aiznesa trauku siltā ūdens un pamatīgi nomaz­gājās. Pie spoguļa gulēja pilnīgi jauna ķemme un kārdi­noša galvas suka. Ar lielu cītību viņa ķērās pie nepaklau­sīgo matu sakārtošanas pareizās sprogās. Puns ļāvās pa­slēpties bez pretestības.

Viņa ziņkāri pētīja savu attēlu. Tā kā nebija ne pū­deris, ne smiņķa, viņa domāja, ka izskatās mazliet bāla. Bet šis bālums piešķīra sejai kaut ko interesantu, kas labi iederējās viņas dēkā. Bez tam viņas lūpu dabiskais sār­tums izskatījās, patiesību sakot, daudz labāk nekā spilgtā ķieģeļkrāsas lūpu ziede. Ar savu izskatu tā noteikti va­rēja būt apmierināta.

Viņa juta tādu izsalkumu, kā vēl nekad.

Smieklīgi — kam par patikšanu lai viņa šeit badotos un izdiltu?

Viņa devās atpakaļ virtuvē un ar lielu ēstgribu apēda visu, ko Kals bija pagatavojis tiem abiem. Viņa pati ne­saprata, ka tai tik labi viss garšoja. Varbūt sitiens pa galvu, par kuru Kals pelnījis, ka to pakar?

Ko nu lai viņa iesāk?

Skriet prom uz labu laimi, būtu neprāts. Viņa noteikti apmaldītos un tad vientuļais gājiens caur mežu tai iedvesa šausmas. Tātad bija jāsagaida kāds, kuram varēs uzti­cēties.

Viņa prātodama soļoja šurp un turp, tad pēkšņi palika pie galda stāvot.

Patiesībā būtu pieklājīgi, ja viņa tagad nomazgātu traukus, kad viņš tik jauki bija pagatavojis brokastis. Bez tam, pārnācis viņš nebūs saīdzis.

Silts ūdens vēl bija pietiekami un viņa ķērās pie nepa­rastā darba. Drīz tā pārliecinājās, ka tas nemaz nav tik nepatīkams, kādu viņa to bija iedomājusies. Pašlaik viņa nobeidza, kad ārā skanēja pakavu klaboņa un balsis.

Džordžijai straujāk iepukstējās sirds. Vai Kals jau at­griezies?

Viņa piesteidzās pie loga. Pirmais, ko tā ieraudzīja, bija liels skaits apkrautu mūļu. Priekšējais nesa kādu ko­feri, kas viņai likās ļoti pazīstams. Protams, tas bija vi­ņas! Tur bija arī Mērija, tā sēdēja Enoka sarkanbrūnajā zirgā Vallahā. Tur bija Tuks Merrijs un vēl trīs jātnieki.

Džordžija varēja gavilēt — tagad viņa bija glābta! Viņa jau gribēja steigties māsai pretī, kad tumša nojauta uzgūlās tās sirdij: vai tas, ka Mērija ved līdzi viņas koferi un tērpus, nenozīmē tās piekrišanu viņas laulībai ar Kalu Termenu?

«Nu jūs, iebūvieši, kur slēpjaties? Mērija sauca palie­venī.

Džordžijai likās, ka Mērijas balss nekad nav skanējusi jautrāk un līksmāk. Viņa lēnām devās uz durvīm. Ienāca Mērija. Ar ādu apšūtā jātnieces tērpā tā izskatījās apbu­roša. Sals bija padarījis tās vaigus rožainus un pelēkās acis staroja laimē un mīlā.

«Džordžij, mazā māsiņa!» viņa sauca un ieslēdza to savās rokās, glāstīja'un skūpstīja, līdz Džordžijai gandrīz aptrūka elpa. Viņa mēmi atbildēja skūpstiem, tomēr tad ilgāk nespēja savaldīties un izplūda asarās.

«Bet, mīlulīt, bērns, neraudi,» Mērija to mierināja. «Es taču nedusmojos par tavu trako dēku! Tieši otrādi — ar to tu esi mani padarījusi neizsakāmi laimīgu!»

«Tevi laimīgu?» Džordžija bez spēka jautāja.

«Džordžij, tu nevari saprast, cik patīkama man tava izvēle. Bet man ir arī kāds pilnīgi personīgs iemesls prie­cāties, ka tu tik apņēmīgi esi saņēmusi pati sava likteņa vadību. Tūliņ pastāstīšu, atvaino tikai acumirkli… Lū­dzu, izkraujiet mantas un pagaidām nolieciet palievenī!» viņa uzsauca vīriem ārpusē, tad aizvēra durvis un apskāva Džordžiju.

«Tava virtuve ir lieliska,» tā sacīja, «vēlāk aplūkošu visu pamatīgāk, bet vispirms parunāsim. Nāc, apsēdīsi­mies tur!»

Viņa veda Džordžiju, kas bija nosusinājusi asaras, uz guļvietu kaktā.

«Tagad tev var teikt visu!» Mērija iesāka, «nu tu esi apprecējusies un briesmas aiz muguras, bet tās bija lie­lākas nekā vari nojaust. Klausies, Kals, šis lieliskais zēns, ir izglābis ne tikai tevi, bet arī mani!»

«Jā, bet kā tad?» Džordžija izbrīnījusies jautāja.

«Tūlīt to dzirdēsi — tikai uzmani! Vakar Enoks atgrie­zās no pilsētas ārkārtīgi uztraucies par kaut ko. Viņam stāstīts par tevi un Hetfīldu. Tad Enoks paskaidroja, ka tev tūlīt jābrauc projām; tu esot padarījusi Kalu par ap­smieklu visam Tonto apvidum. Ja Kals kaut ko uzzināšot par šo lietu, viņš nošaušot Hetfīldu. Protams, pateicu Eno­kam, ka palieku tavā pusē, lai nāk, kas nākdams. Tu esi vieglprātīga, bet ne slikta. Un uzskatu par savu pienā­kumu aiziet, ja tev būs jāaiziet. Mēs ķildojāmies — pa­visam briesmīgi! Nekad nebūtu domājusi, ka Enoks var kjūt tāds… man trūkst vārdu. Neķildojies nekad ar savu vīru, vai dzirdi? Enoks bija kā bez galvas, viņš lādējās un solījās par manu «sasodīto lellīti no māsas, kura pada­rot visus cilvēkus nelaimīgus.» Es tūlīt viņu pārtraucu un devu trīs dienas laika, kurām paejot atsaukšu savu sa­derināšanos un braukšu tev līdzi, ja …»

«Dieva dēļ!» Džordžija uztraukusies pārtrauca māsu.

«Jā, bērns, man tiešām nebija viegli to pateikt, bet man nekas cits neatlika. Enoks aizgāja, zobus griezdams, un es devos garā pastaigā, nomierināt nervus. Kad atnācu atpakaļ, Enoks krita man ap kaklu, glāstīja un skūpstīja mani visu ļaužu priekšā. Visa Termenu ģimene, sevišķi tēvs Henrijs, nezina kur dēties no laimes un prieka. Proti, manā prombūtnē Tuks Merrijs atnesa ziņu par jūsu rīcību un jutās kā dienas varonis. Visi jūsmoja, bet man vis­pirms nopietni jārunā ar Enoku. Viņš bija ļoti nomākts un nožēloja, ka pirmajā karstumā kļuvis skarbs—nu, un tā joprojām. Katrā ziņā mēs samierinājāmies un zvērējām, ka šī bija pirmā un pēdējā ķilda mūsu kopdzīvē. Beidzot mēs noteicām savu kāzu dienu.»