ZENA GREJS - RIETUMU LIKUMS

Bālās debesīs spīdēja pilns mēness un no kalniem dvesa ledains vējš. Tomēr Džordžija bija saģērbusies tik silti, ka arī tagad jutās pavisam omulīgi.

Straujos rikšos viņi klusēdami jāja viens otram blakus. Kad ceļš kļuva šaurāks, Kals pārņēma vadību.

«Turies cieši aiz manis!» viņš uzsauca tai, «un uzma­nies, ka neietriecies kādā zarā!»

Tā kā mežā bija ļoti tumšs, nevilkās ilgi, kad kāds tievāks zars ietrieca viņas sejā skuju adatas. Viņa tikko apspieda izsaucienu, lai gan ķertais vaigs dega. Ziemeļ­vējš baigi auroja egļu galotnēs un viņa bija priecīga, kad tie atkal jāja pa krūmiem apaugušo līdzenumu.

Džordžijai pamazām iepatikās šis naksnīgais jājiens, kas ievadīja viņas dzīvē kaut ko jaunu: atkal atgūto brī­vību! Moku pilnais mēnesis taču bija garām, viņa varēja iet kurp vēlas, neapdraudot māsas dzīves laimi.

Tagad, kad jau bija tik tālu, viņai ienāca prātā, ka tai nav naudas atpakaļbraucienam uz austrumiem. Līdz šim viņa nevarēja to lūgt saviem vecākiem, jo tad visu uzzi­nātu Mērija un Termenu ģimene. Tagad šī apkaunojošā atzīšanās vēl bija priekšā un tad vēl viņai ilgāku laiku būs jāgaida, kamēr no Ņujorkas pienāks nauda.

Kad viņi piejāja bluķu mājai un Kals tai palīdzēja iz­kāpt no segliem, viņa klusi sacīja:

«Priecājos, ka aizgājām — tikai ne jau Mērijas dēļ.»

«Man prieks par to,» viņš atbildēja. «Es gan jutos simt­reiz sliktāk, nekā iedomājos. Viņi nespēja vien beigt dzie­dāt tev slavas dziesmas, katrs man vēlēja laimes un teica, ka esmu ieguvis lielisku sievu …»

«Tās protams bija lielas mokas… Un to visu, tu, na­badziņš, izcieti manis dēļ.»

«Tev nav jāzobojas,» viņš mierīgi atteica. «Varbūt sa­proti nepareizi?» «Kā tā?»

«Man taču tikai tādēļ bija grūti, ka bija jādomā…»

Viņš aprāvās. Vārdu «aiziesi» viņš nespēja dabūt pār lūpām.

«Ja tev ar to varu pakalpot, es palikšu vēl kādu laiku,» viņa klusi teica. «Arī Mērijas dēļ būs labāk, ka es neaizeju tūlīt…»

«Vai tu tiešām tā darīsi?» viņš nesavaldīgi iesaucās.

Viņa pamāja un tad ieslīdēja mājā.

Viņš steidzās tai pakaļ.

«Vai tu negribi kaut ko uzsildīt? Pavardā vēl ir uguns.»

«Nav vajadzības,» viņa atsaucās. «Ar labu nakti!»

Viņa iegāja istabā, aizvēra durvis un kā vienmēr, aiz­grūda bultu. Neuzdegusi gaismu, viņa steigšus noģērbās un palīda zem segas.

Ko viņa bija izdarījusi?

Atkal reiz liekuļojusi un melojusi. Nevis par patiku Ka­ļam vai Mērijas dēļ viņa gribēja palikt, bet tikai domājot par sevi.

Ko īsti viņa gribēja? Vai viņa bija nodomājusi tiešām kļūt par Kala sievu? Smieklīgi!

Viņa pati vairs neko nesaprata, bet jutās apmierināta» ka ne šodien, ne rīt tai vēl nebija jādodas projām.

Līdz ar pēdējām februāra vētrām bija aizgājusi ziema. Vienā naktī atnāca pavasaris. Pat kalnāja augstienē jau kusa sniegs, augšējā līdzenumā nožuva iesarkanā pa­matne. Uzartā zeme, ko Kals ar sviedriem vaigos bija iz­tīrījis no celmiem un akmeņiem, bija gatava agrā pava­sara sējai.

Džordžija joprojām nebija aizgājusi. Vēl vienmēr abi «laulātie draugi» atradās viens otram līdzās. Bija ļoti vientuļi — tikai reiz viņus bija apciemojusi Mērija. Viņa bija atgriezusies no kāzu ceļojuma uz Feniksu un atnesa grāmatas un laikrakstus.

Labprātīgi uzņemtos pienākumus Džordžija izpildīja tikpat apzinīgi, kā pirmajās nedēļās, bet nu darbs veicās labāk un tādēļ tiem vairs nevajadzēja veltīt tik daudz laika un atlika brīvs brīdis arī lasīšanai.

Tagad viņa bieži sēdēja ar grāmatu saulē, taču šāda laiskošanās tai nenāca par labu. Viņas domas atkal at­griezās pie brutalitātes, ar kādu Kals toreiz viņai laupīja samaņu. Viņa nespēja aptvert, kā vīrs, kurš tagad bija pilns maigas uzmanības, kas ne ar vārdu nepārkāpa ro­bežas, ko viņi klusi vienodamies bija novilkuši savā kop­dzīvē, ka tas ir tas pats, no kura bija mācījusies pazīt bailes.

Viņa nekad nespētu viņam piedot toreizējo izturēšanos. Bet kādu dienu viens no Termena kovbojiem atnesa Džor­džijai vēstuli, kurā Mērija paziņoja pārsteidzošu jaunumu. Bija mirusi vecā dāma, kuras ģīmetni Mērija reiz bija iz­mantojusi ne visai veiksmīgi. Viņa katrai no māsām bija atstājusi vairākus tūkstošus dolāru lielu mantojumu.

Pirmajā brīdī Džordžija šo ziņu uzņēma diezgan vien­aldzīgi. Viņa priecājās tikai Mērijas dēļ par lielo manto­jumu. Bet tad pēkšņi viņai iešāvās prātā: tagad tu esi brīva! Tagad tev jāpieņem galīgais lēmums, jo tagad vi­ņai pašai ir nauda un nevienam nekas nav jāpaskaidro!

Visu pēcpusdienu viņa domāja par radušos situāciju un netika ne par ko skaidrībā. Viņa nolēma pagaidām Kaļam neko neteikt, bet nogaidīt, līdz nauda būs rokā un tad nākt ar izšķirošo lēmumu. Tas vairs nevarēja vilkties ilgi.

Kals pārnāca diezgan vēlu. Viņa drūmā seja tai tūlīt vēstīja, ka viņš piedzīvojis kaut ko nepatīkamu. Viņš vai­rījās to uzlūkot un uz tās uzmanīgo jautājumu atbildēja:

«Ak, man nav nekas.»

Nākamajā rītā viņš gatavojās ceļam un tūlīt pēc bro­kastīm jau sēdēja seglos, kad pasauca Džordžiju. Viņa iz­gāja ārā un palika stāvot pie durvīm.

«Liekas, man tev kaut kas jāpastāsta,» viņš teica.

«Tā?» viņa jautāja, izbrīnījusies par dīvaino ievadu.

«Tu taču atceries mūsu laulību dienu?»

«Jā,» viņa atteica augošā pārsteigumā.

«Toreiz tu domāji, ka esmu tev iesitis un tādēļ tu zau­dēji samaņu?»

«Protams — varbūt tas nebiji tu?»

«Nē, Džordžij, es tas nebiju. Varbūt biju rupjš pret tevi, bet sitis neesmu. Tu ietriecies ar galvu kādā zarā un zaudēji samaņu. To es tev gribēju pasacīt.»

«Bet kādēļ tu visu laiku ļāvi man domāt, ka tu esi si­tējs?»

«Toreiz tas labi iederējās manā plānā. Gribēju tevi iebiedēt,» viņš atzinās. «Pēc tam man bija kauns, ka tu vari būt tik sliktās domās par mani.»

«Tā? Un kādēļ tu tagad man to stāsti?» viņa jautāja, vēl ne visai pārliecināta par viņa vārdu patiesumu.

«Man šodien kaut kas darāms pie Soundera.»

Džordžija zināja par veco naidu starp Termeniem un Sounderiem un saprata, ko tas varētu nozīmēt.

«Ja tumsai iestājoties neesmu atpakaļ, apseglo zirgu un jāj pie tēvoča Garda,» viņš teica, kad redzēja ka mei­tene šausmu pilnām acīm lūkojas tam sejā.

«Vai atradīšu tur tevi?» viņa jautāja baiļu pārņemtā balsī.

«Nezinu,» viņš atteica, «tomēr ceru būt līdz vakaram atpakaļ, bet ja nē — tad tev bija jāzina taisnība.»

«Kal!» viņa iekliedzās.

«Dzīvo vesela, Džordžija Termena,» viņš teica dīvaini aizkustinātā balsī. Tad cirta zirgam ar piešiem un aizau- ļoja.

«Kal! Kal!» viņa sauca tam pakaļ, bet viņš jau bija nozudis.

Nākošās stundas Džordžija pavadīja neizsakāmās bai­lēs. Pagāja diezgan ilgs laiks, līdz viņa tiktāl nomierinā­jās, ka varēja sakarīgi domāt. Viņa sev teica, ka pie iz­skaidrošanās naidīgās puses parasti lieto dūres. Tad jau Kals savu pretinieku pieveiks un tādēļ nav vērts nodoties nopietnām bailēm.

Jau mazliet nomierinājusies viņa devās pie sava darba un pašlaik klāja galdu, kad ārā atskanēja pakavu klau- dzoņa. Viņai sirds iepukstējās straujāk — Kals atgriezies. Tomēr no āra atskanēja sveša balss:

«Vai tu reiz stāvēsi, nolādētā bestija!»