ZENA GREJS - RIETUMU LIKUMS

Džordžija nosarka. Uzslava tai gāja pie sirds.

«Ko tu īsti vēlētos kā kāzu dāvanu?» vecais jautāja. «Gandrīz būtu to aizmirsis, lai gan tikai tādēļ nācu, ka gribēju to pajautāt.»

«Tu esi pārāk labs,» Džordžija atbildēja, «bet man tie­šām nav nekādu vēlēšanos.»

«Ak muļķības — jaunā saimniecībā vienmēr kaut kā trūkst. Padomā vien, sirsniņ!»

Džordžijai ienāca prātā savas nākotnes plāni un, ne­gribēdama veco kungu apbēdināt, teica:

«Man vajadzētu šujmašīnu un labi daudz audumu.»

«Tu domā kleitu audumu?»

«Nē, nē — aizkariem, galdautiem un tamlīdzīgām lie­tām.»

Vecajam Henrijam staroja seja.

«Tu esi pavisam krietns skuķis!» viņš iesaucās, «tūlīt tu uzraksti, kas vajadzīgs. Es to pasūtīšu pa tālruni Rij -

sonā, bet ja tur nebūs, liksim atsūtīt no pašas Globes.»

Tā pagāja dienas, līdz kādā vakarā Kals pārnāca mā­jās un teica.

«Enoks bija atsūtījis vēstnesi un lūdza ierasties rīt «Zaļajā ielejā». Rīt viņa kāzas.»

«Ko? Vai jau pagājušas četras nedēļas, ka …»

«Jā,» Kals teica, «šodien paiet mēnesis, kopš mēs esam precējušies… lai gan man tas šķiet kā vesela mūžība. Kā tad būs, vai tu gribi iet?»

«Man būs jāiet, citādi Mērija dusmosies,» viņa vilcinā­damās atteica, bet tad noteikti turpināja: «Jā, es iešu. Un tu?»

«Labprat neietu, bet ja tu ej, man, protams, jāiet līdzi, jau ģimenes un ļaužu dēļ, jo mūs uzskata par laimīgu pāri.»

«Man ir tikpat nepatīkami, kā tev. Un galu galā ne­esmu taču vainīga, ka tā noticis. Vismaz ne jau es viena!»

«Es nemaz to nesaku. Tātad kā būs: iesim vai neiesim?»

«Mēs nevaram neiet.»

«Jauki, norunāts. Bet tikai nepārmet man, ja šī lieta tevi pārāk apgrūtinās. Rītvakar, jau iestājoties tumsai, mums būs jādodas atpakaļ. Un tas nebūs patīkams jā- jiens.»

«Jā, bet kādēļ?»

«Pārnakšņošanai māte mums noteikti ierādīs kopīgu istabu.»

«Ak tā …» viņa noteica, tumši nosarkstot.

«Vai tavs jātnieces tērps būs pietiekami silts?»

«Jā, bet to taču nevaru vilkt māsas kāzās.»

«Ko tad tu uzvilksi?»

«Zināmo balto kleitu, bet nebaidies, esmu to pārveido­jusi un tā tagad ir ievērojami garāka.»

Kals paraustīja plecus.

«Man tas ir gluži vienalga,» viņš teica. «Bet manu piederīgo dēļ tas mani iepriecina.»

Viņa atbilde aizskāra Džordžiju. Ja viņam tiešām vairs nebija svarīgi, kā tā ģērbās un izskatījās, tad nebija ne­kādu šaubu, viņa mīla bija mirusi. Lai gan šī atziņa ievē­rojami atviegloja viņas aiziešanu no šīs mājas, tomēr Džordžijā pamodās senās jūtas.

«Nabadziņš,» viņa nodomāja, «ja vien es vēlētos, va­rētu viņam likt iemīlēties manī no jauna!» Viņai radās kāre to izdarīt, bet Kala sejas savādā, gandrīz draudīgā izteiksme noslāpēja šo vēlmi vēl dīglī.

«Protams, laužu acīs mums būs jātēlo laimīgs pāris,» viņš drūmi teica. «Bet tas tev nebūs grūti, jo sen esi pie­rādījusi, ka esi lieliska aktrise.»

Džordžija neko neatbildēja un viņi šķīrās sarūgtināti. * * *

Šoreiz Džordžijai tika aiztaupīts garais ceļojums vienatnē ar Kalu uz «Zaļo ieleju», jo bija ieradusies Garda Termena ģimene, lai paņemtu tos līdzi. Atbraucēji pret viņu izturējās ļoti sirsnīgi, sevišķi Garda sieva savā mā­tes gādībā laimīgo jaunlaulāto tēlošanu padarīja vieglu.

Bija neparasti maiga un skaista ziemas diena. Džor­džijai iesila sirds un viņā pamodās ilgi neizjusta priecīga dzīvotgriba. Viņa varēja pat sirsnīgi pasmieties, kad tiem, pretī jādams, ieradās Tuks Merrijs. Tas likās kļuvis vēl tievāks un garāks, bet sasmīdināja visus pēc vecfranču paraduma, teikdams komplimentus Ollijai Termenei.

Pēc trim stundām viņi nokļuva «Zaļajā ielejā». Fermas durvju priekšā drūzmējās daudz cilvēku. Pirmais tos ap­sveica vecais Henrijs. Kā ģimenes galva viņš izcēla Džor­džiju no segliem un noskūpstīja tai abus vaigus. Tad no drūzmas izspiedās Mērija un abas māsas apskāvās.

«Tu izskaties labi,» vecākā māsa teica. «Tu vēl nekad neesi bijusi tik daiļa!»

«Šo komplimentu vari attiecināt arī uz sevi,» Džor­džija smaidīdama atteica. «Ceru, ka laulības dzīvei būs uz tevi tikpat labs iespaids kā līgavas laikam. Tu izska­ties par gadiem desmit jaunāka!»

Mērijas starojošā svētlaime, likās, iedarbojas arī uz Džordžiju, tai vairs nebija jāizliekas priecīgai. Kad viņas abas Mērijas istabā pārģērbās, tā bija tik jautra, kādu Mērija neatcerējās to redzējusi.

Ar baltajai kleitai izdarītajiem labojumiem Mērija bija ļoti apmierināta.

«Tā viņa tev piestāv daudz labāk,» viņa teica. «Tu iz­skaties ne vien noteiktāka, bet arī dižciltīgāka.»

«Tikai tās te vairs nepiestāv,» Džordžija atbildēja un pastiepa savas rokas. Vēl nesen maigās, labi koptās rokas bija neticami sastrādātas.

«Tu tās esi pārāk maz sargājusi — vai tad nevari la­bāk kopt?»

«Kā iebūvieša sieva?» Džordžija smejoties jautāja. «Vai tu to saproti? Nu, kad tev būs sava saimniecība, tad vēl pieredzēsi zilus brīnumus. Bet tagad es tev mazliet palīdzēšu — mācītājs jau ir ieradies.»

Mācītāja Mīkera laulību ceremonija beidzās ļoti ātri. Tonto apvidū maz ciena svinīgas ceremonijas. Toties grandiozas bija sekojošās gaviles, ar kādām apsveica jaunlaulātos. Džordžija jau sāka baidīties, ka Mērija un Enoks var tikt sarauti gabalos.

Pusstundu vēlāk sēdās pie galda. Mielasta laikā, kura sagatavošanā bija piedalījušās visas Termenu sievietes, Džordžija sēdēja līdzās Mērijai. Viņai pretī sēdēja Kals, kuru tā gandrīz neievēroja. Lai kāds bija viņa noskaņo­jums, ārīgi nekas neparādījās. Tas bija jautrs kā visi pā­rējie.

Džordžija baidījās no brīža, kad notiks viesu savstar­pējā iepazīšanās un tuvināšanās, bet viss noritēja labi, jo galvenā vērība tika veltīta Mērijai un nevis viņai.

Turoties vairāk novērotājas lomā, viņa tagad ļoti labi saprata, cik viņas agrākā izturēšanās maz iederējās šai vietā, kur visi bija tik vienkārši un labi, godīgi un da­bīgi. Termenu kovboji svinēja sava vadītāja kāzas pēc zemes tradīcijām. Džordžija bija pārsteigta, ka agrāk nemaz nebija ievērojusi, cik šie ļaudis ir daiļi un kā viņi prot aizkustināt. Viņa pat sajuta, ka arī pati mazlietiņ jau pieder pie šiem ļaudīm. Šeit, Tonto apvidū, bija grūta dzīve, bet sniedza daudz prieka. Jaunības gadi bija tikai sagatavošanās laiks šo sieviešu dzīvē, bet īstā dzīve sā­kās tikai pēc apprecēšanās.

No lielās dzīvojamās istabas bija izvākti visi galdi un krēsli. Vecais Henrijs Termens skaņoja vijoli — jaunlau­lātie dejoja savu pirmo deju.

Pirmo goda deju viņi dejoja divi vien un tikai pēc tam viņiem pievienojās pārējie. Pavisam drīz jau dejā virpu­ļoja daudz pāru; jauns un vecs piesita kāju pēc godājamo senču paražas un māja drebēja līdz pat pamatiem. Džor­džija tika virpuļota un locīta, ka viņas pagarinātā kleita plīvoja vien. Viņu bija pārņēmis nekad nepazīts prieks, ko radīja straujās kustības. Vai tas nebija daudz skaistāk, nekā muļķīgā soļošana un stumdīšanās, kas tai reiz likās tik brīnišķīga?

Kals nebija viņu uzlūdzis ne reizi. Tomēr, kad atkal bija beigusies kārtēja deja, viņš pienāca tai klāt un iečukstēja:

«Atvēsinies, mums jāiet.»

Viņa bez ierunām devās uz Mērijas istabu, atstājot jautro sabiedrību. Tur viņa pārģērbās un tad kopā ar Kalu aizgāja pa sētas durvīm, it kā viņi būtu jaunlaulātie.