ZENA GREJS - RIETUMU LIKUMS

«Kad tad?» Džordžija sasprindzināti klausījās.

«No šīs dienas pēc četrām nedēļām. Bet Enoks domā, ka mēs veci, prātīgi ļaudis, nevaram šo lietu nokārtot klusi un slepeni kā jūs. Mums esot jāsvin īstas kāzas ģi­menes pulkā. Pats par sevi saprotams, tur jābūt arī jums.»

«Es … ak, Mērij! …»

Pēkšņi Džordžija vairs nespēja savaldīties, viņa iz­plūda asarās un pieglaudās māsai pie krūtīm.

«Bet kas tev kait, mīlulīt?» Mērija izbailēs iesaucās.

«Ak … man tāds kauns no ļaudīm …» viņa šņukstēja. «Es … Enokam jau bija taisnība … es taču biju tāda … par kādu viņš mani sauca.»

«Bet, bērns, kā tu vari kaut ko tādu sacīt? Bez tam tu pilnīgi nepareizi spried par sava vīra ģimeni. Vecais Gards, kas šodien bija «Zaļā ielejā», un kā priekšā arī es nevaru nostāties gluži bez bailēm, teica: «Nu jā, jaunat­nei nav tikumu, sevišķi tai, austrumos, bet gals labs — viss labs. Tagad Džordžija ir Termene un Dievs lai tam žēlīgs, kas viņu, kā tādu, necienīs!» Šis ģimenes redzes- viedoklis ir zināms arī citiem, jo tas pieder zemes para­

žām. Tādēļ tev tiešām nav ko baidīties — neviens cilvēks pat ar vārdu neatgādinās to, kas bijis.»

«Un tu, Mērij — vai tu vēl mani mīli?»

«Bet bērns, kā tu vari tā jautāt?» Mērija mierinoši no­glauda viņas matus. «Esmu lepna uz tevi. Ar savu rīcību tu esi pārvilkusi pagātnei svītru. Bet nākotne taču var mūs tikai tuvināt.»

Virtuvē pulkstenis sita piekto stundu, saule liecās pretī tālajai kalnāja mugurai. Mērija bija aizjājusi pirms di­vām stundām un tikpat ilgi Džordžija prātojot staigāja pa istabu šurp un turp, bez kā tiktu pie kāda slēdziena.

Kādas mokas viņai sagādāja koferu, kastu un kārbu izkravāšana, lai gan Mērija palīdzēja visu sakārtot. Pie­kāra gleznas un visu nolika vietā tā, lai istabā izskatītos mājīgi.

Kamīnā liesmoja uguns, ko Mērija bija iekūrusi, un iz­platīja patīkamu siltumu. Bet Džordžija sala.

Kaut viņa centās vispusīgi apsvērt visu notikušo, slē­dziens tomēr bija, ka viņai jāpaliek šeit, līdz Mērija kļūs Enoka sieva. Ja viņa aizbēgtu jau šodien, dienu pēc kā­zām, pametot vīru, tad Termenu acīs tas būtu daudz ļau­nāk nekā tas, par ko tagad viņai teica pārmetumus. Pro­tams, Mērija paliktu viņas pusē, nedomājot upurētu savu laimi, bet Džordžija nevarēja un negribēja pieņemt šādu upuri — nekādā gadījumā.

Bet ko viņa teiks Kaļam, kad tas pārnāks mājās, kā izskaidros, ka vēl vienmēr ir šeit? Ak, kaut jel viņai kas iešautos prātā!

Veltīgi nomocījusi savas smadzenes, viņa pēkšņi iedo­mājās, ka varētu mēģināt vienkārši teikt patiesību. Katrā ziņā, kopš vakardienas tai bija no Kala tādas bailes, kā nekad agrāk un ne no viena cita cilvēka. Viņš bija to si­tis, rupji un brutāli, kā vīrietis sit varbūt tikai ienaidnie­kam. Un tāpēc viņa to ienīda. Pļauku, kādu vieglu sitienu viņa būtu piedevusi, bet viņas iekšienē kāda balss tai teica, ka viņa tomēr bija pelnījusi to, ko saņēma.

Tātad viņš to izdarījis tikai mazliet par stipru? Nē, nē — lai viņa būtu teikusi un darījusi nezin ko, viņš bija gājis par tālu!

Visvairāk viņu kaitināja tas, ka būs spiesta ilgāku laiku melot. Viņa to nevēlējās.

«To nedarīšu!» viņa skaļi sauca. «Teikšu viņam visu, kā ir!»

Pieņemtais lēmums atnesa viņas nerviem mieru. Viņa devās virtuvē pagatavot vakariņas. Bija jau tik tumšs, ka vajadzēja aizdegt spuldzi. Kad tā jau gribēja sākt savu darbu, viņai ienāca kaut kas prātā. Džordžija ieskrēja at­pakaļ istabā un pie spoguļa apsēja vienu no saviem priekšautiem.

Ēdiena sagatavošanai viņa pielika visas pūles un strā­dāja tik cītīgi, ka nemaz nemanīja, kā aizsteidzas laiks. Pēkšņi pie durvīm klauvēja. Mirkli viņa vilcinājās, tad sauca:

«Kas tur ir?»

«Tas esmu es — Kals.»

«Nāc taču iekšā.»

Viņš izskatījās noguris. No viņa drēbēm plūda egļu un sveķu smarža.

«Es satiku Mēriju — tu viņai neesi neko teikusi?»

«Nē,» viņa vienkārši atbildēja.

«Kādēļ ne?»

«Vai viņa tev nestāstīja par ķildu, kura tai radusies ar Enoku manis dēļ?»

«Ak, Enoks ir vecs stūrgalvis. Tātad tādēļ tu vēl esi šeit?»

«Galvenokārt tādēļ. Bet es nevēlos tādu apiešanos kā vakar!»

Mirkli viņš to uzlūkoja, bet neatbildēja, tad pielēja uz sola nolikto trauku ar siltu ūdeni. Darbodamās pie pa­varda un galda, Džordžija bikli viņu novēroja. Kad viņš bija noslaucījies un gaisma pilnīgi krita tā sejā, viņa bija pārsteigta par tā samocīto izskatu. Likās, ka viena diena viņu bija padarījusi daudz vecāku. No viņa sejas bija pazudis viss jauneklīgais svaigums.

«Vai nevaru tev kaut ko palīdzēt?» viņš jautāja.

«Nē, paldies, man jau viss gatavs,» viņa atteica un lika ēdienu galdā.

Tad viņi klusēdami sēdēja viens otram pretī pie galda. Kals ēda, drūmi savilcis uzacis, bez ēstgribas, tikai lai dotu ķermenim barību.

Kad viņi beidza, Kals paskaidroja, ka par traukiem rūpēšoties viņš, Džordžija varot tos mierīgi atstāt. Viņa tūlīt cēlās, priecīga, ka var tikt projām. Viņš palika sēžot pie galda, atbalstījis galvu rokās.

Aizbīdot smago bultu, viņai pēkšņi radās sirdsapziņas pārmetumi, ka pametusi to sēžot bez viena vārda. Bez šaubām, viņš zināja tās nodomu. Un ja viņa tā dara… tad Kala dzīve bija izpostīta uz visiem laikiem… viņas vainas dēļ.

* * *

Nākošā diena pagāja vienveidīgā vienmuļībā.

Kals runāja ar Džordžiju ļoti maz un kur vien varēja, gāja nost no viņas ceļa. īsos maltītes laikus, kuros viņi bija kopā, tas palika drūms un sevī ierāvies.

Par vienu lietu Džordžija bija pārsteigta. Proti, ka viņš nekad neko neminēja par savu «noziegumu» — viņas sišanu līdz nesamaņai. Pār viņa lūpām līdz šim nebija nā­cis neviens izdarītā nožēlošanas vārds. Taisnību sakot, viņa bija par to bijusi labākās domās. Un ja arī viņš ne­deva ne mazāko cēloni, kas norādītu uz jaunu dusmu iz­virdumu, Džordžija netika vaļā no bailēm, ka viņa bru­tālās dusmu lēkmes atkal var atkārtoties.

Viņai bija pietiekami skaidra stāvokļa jzpratne, lai kļūtu galā ar to dīvaino dzīvi, kurā tā bija iesprostota. Kamēr viņa bija spiesta palikt ar Kalu Termenu zem viena jumta, tai bija jāstrādā, lai nopelnītu ēdienu un mitekli. Pat tad, ja viņas lepnums atļautu kaut ko pieņemt no tā, darbs būtu nepieciešams, jo sēžot bezdarbībā un prātojot par savu likteni, viņa noteikti sajuktu prātā, labākajā ga­dījumā, saslimtu. Bet spēks un veselība tai bija nepiecie­šami. Tikko šis moku pilnais mēnesis būs garām, viņa at­griezīsies austrumos un tur uzsāks jaunu, darbīgu dzīvi. Šī nelaime meiteni tomēr pilnīgi pārvērta. Dzīve, kas vel­tīta vienīgi tukšām izpriecām, tagad viņai likās neiedo­mājama.

Tā viņa izpildīja «savas» saimniecības uzliktos pienā­kumus ļoti apzinīgi. Vakarā, līdz nāvei nogurusi, iekrita gultā un nogulēja bez sapņiem līdz rītam.

Pārmaiņu nebija nekādu. Apmeklētāju pavisam ne. Ti­kai reiz parādījās viņas vīratēvs Henrijs Termens.

Viņš par laimi ieradās laikā, kad Kala nebija mājās, izstaigāja visas telpas un ielūkojās katrā kaktiņā. Viņš bija apmierināts, ka viss ir tik tīrs un jauks.

«Nu, te jau atkal zināmi kungi un dāmas sākuši par agru tenkot,» viņš beidzot sacīja. «Tu savu lietu proti, meitiņ, un es uz tevi esmu lepns!»