ZENA GREJS - RIETUMU LIKUMS

Kals pamazām sāka atspirgt, pēc nedēļas viņš jau varēja ārā sēdēt. Bet jo vairāk sadzija briesmīgās brūces, jo drūmāka kļuva viņa seja. Stundām viņš sēdēja nogri­mis savās domās un vairījās uzlūkot Džordžiju. Tagad viņa saprata, ka tai pienācis laiks rīkoties.

Viņa jau visos sīkumos bija izdomājusi kādu plānu. Tā rakstīja Tukam Merrijam un lūdza viņu nākošās die­nas priekšpusdienā uz satikšanos pie skolas. Tad viņa aiz­jāja līdz Garda Termena fermai un nodeva vēstuli kādam kovbojam.

Kals atradās tīrumos, jo bija sācis pamazām atkal rū­pēties par savu iebūvi. Viņu pavadīja Vess, kurš tā slimī­bas laikā bija kopis lopus. Bet Džordžija apsegloja savu zirgu un aizauļoja.

Norunātajā vietā viņu gaidīja Tuks Merrijs. īsos vār­dos viņa tam izstāstīja ap ko lieta grozās un ko sagaida no Tuka. Tam redzami glaimoja dāvātā uzticība un viņš uzreiz bija ar mieru to pavadīt uz Saundera fermu. Tur Džordžija gribēja runāt ar Bidu Hetfīldu un panākt, lai tas turpmāk izvairās no Kala. Par to Tuks gan šaubījās, jo atbildēja:

«Nu, ir jau vēl citas iespējas piedot kādai vēlmei lie­lāku iespaidu. Katrā ziņā vispirms paskatīsimies, kā go­dājamais misters Hetfīlds uzņems šo lietu. Jājiet vien taisni, es tikai gribu no skolas piezvanīt, lai vecais Hen­rijs zina, kur es palicis, ja es viņam būtu vajadzīgs.»

Džordžija darīja kā viņai lika. Tuks Merrijs drīz vien viņu panāca un tad tie tālāk jāja klusēdami. Tikai tad Tuks ierunājās, kad viņu priekšā jau atradās ferma; pa mājas dūmeni kūpēja dūmi un slitai piesietie zirgi norā­dīja, ka kovboji atgriezušies no ganībām un ēd pus­dienas.

«Kungi ir mājās,» Tuks sacīja, «tagad jūs nedrīkstat pazaudēt nervus, sirsniņ!»

Džordžija pakratīja galvu un smaidīja.

Viņi bija tikai dažus metrus no durvīm, kad no mājas iznāca liels, vecāks vīrietis, kailu galvu. Pakausi klāja diezgan plāni rūsgani mati, saulē iedegusī seja caururbjo­šām gaišzilām acīm un garām ūsām atstāja atklātu, bet stingru iespaidu.

«Tas ir Saunders,» Tuks čukstēja Džordžijai un svei­cinot noņēma platmali.

Saunders pavirši atbildēja sveicienam, bet ieraugot, ka otrs jātnieks ir dāma, tūlīt mainīja izturēšanos. Palocījies ar mazliet veclaicīgo godbijības žestu, kuru rietumos lie­toja pret katru sievieti, viņš, nākdams tuvāk, jautāja:

«Labdien mis, kas man sagādā šo godu?»

«Jūs esat misters Saunders?» tā atjautāja.

«Tas es esmu un atrodos jūsu rīcībā, cienījamā!»

«Esmu Kala Termena sieva un ierados uz sarunu ar jūsu kovboju — Bidu Hetfīldu.»

Saunders paskatījās viņā tik pārsteigts, ka asinis sa­kāpa tās vaigos.

«Redziet, esmu apvainota,» viņai likās, ka jāturpina, «viņš izteicies kādam trešajam, ka jau pēc manām laulī­bām esot slepeni saticies ar mani.»

«Katrā ziņā tas ir smags apvainojums — sevišķi vēl šeit pie mums, Tonto apvidū,» Saunders atteica. «Nu, tūlīt jau dzirdēsim, ko viņš par to sacīs.»

Viņš piegāja pie durvīm un sauca:

«Hē, Hetfīld, te ir kāds, kas vēlas ar tevi parunāties!»

«Kas ir? Es pašlaik ēdu!»

«Pirmkārt jau es!» Saunders dusmīgi kliedza. «Varbūt tomēr iznāksi?»

Tūlīt arī iznāca Hetfīlds, steigā norīdams kumosu. Ieraugot Džordžiju un Tuku Merriju, viņš nobālēja.

«Te ir Kala Termena sieva un ceļ pret tevi visai no­pietnu apsūdzību,» Saunders teica.

Hetfīlda biedri ziņkāri spiedās laukā. Visi gaidu pilni lūkojās Džordžijā. Tomēr pirms viņa sāka runāt, pa ceļu tuvojās pērkonīga pakavu rīboņa. Visi metās apkārt — fermai tuvojās putekļu mākonī ietīts, aulekšojošu jātnieku bars.

«Tie ir četru «T» ļaudis, bos!» kāds viņa kovbojs sauca.

«Ko gan Termeni te vēlas? Tā kā jūs man nedarītu ne­kādas muļķības, zēni!»

Tagad Džordžija pazina Enoku, kas ar Timu Matjūzu un Arizonu turējās priekšgalā. Kā viņi auļoja! Zirgi bija pārklāti baltām putām. Tur bija arī Boids, Serdžs, Leks Termens, Pens Hendle, Amess un citi. Vienā rāvienā tie apturēja netālu no bluķu mājas. Enoks, kam pie jostas karājās divi kolti, sauca:

«Labdien, Saunder!»

«'bdien, Enok,» tas atsaucās, «kas par lietu?»

«Kāds piezvanīja mums, lai mēs tūlīt nākam šurp,»

Enoks atteica. «Nu, tad mēs ari brāzām kā velnu bars šurp, nejautājot, kāds iemesls zvanītājam.»

«Katrā ziņā, neesmu jūs lūdzis ierasties,» Saunders smaidīdams teica. «Bet man tiešām liels prieks, ka mēs at­kal reiz tiekamies.»

«Pateicos, ari man,» Enoks atbildēja. «Kas te īsti no­tiek?»

Viņš izbrīnījies lūkojās uz Džordžiju un Tuku Merriju.

«Jūsu brāļa Kala sieva ir ieradusies nokārtot rēķinus ar Bidu Hetfīldu,» Saunders paskaidroja.

«Nu, Džordžij, tagad sadodiet viņam!» Merrijs uz­traukts tai čukstēja.

«Bid Hetfīld, vai tev ir drosme visu šo vīru priekšā at­kārtot to, ko esi par mani teicis?»

«Nekad neesmu teicis neko ļaunu par tevi,» Hetfīlds atteica, juzdamies visai neveikli.

«Vai tu neesi apgalvojis, ka es, jau pēc tam, kad biju Kala Termena sieva, esmu slepeni ar tevi tikusies?»

«Kaut ko tādu esmu varējis pateikt tikai galīgi piedzē­ries.»

«Na, klausies, toreiz tu biji gluži skaidrs!» kāds viņa biedrs iesaucās.

«Vai es esmu pēc savām kāzām kaut reizi ar tevi tiku­sies vai pārmijuši kādu vārdu?» viņa nepielūdzami tur­pināja.

«Nē!» Hetfīlds klusu atteica un gribēja doties pie sava zirga, taču ceļu viņam aizšķērsoja Tuks Merrijs, kurš bija jau Džordžijas runas sākumā nokāpis no zirga.

«Vienu acumirkli, tu, nožēlojamais bezgodi,» viņš sauca, «tik viegli tu netiksi projām!»

«Atbrīvo ceļu, idiot!» Hetfīlds iekliedzās, «citādi ielau­zīšu tavu pauri!»

«To es izdarīšu ar tavējo,» Tuks Merrijs atteica, metot savu sombrēro zemē. Un te viņa kaulainā labā roka drā­zās pret Hetfīlda žokli. Tas sagrīļojās.

Otrs trāpījums lika Bidam nokrist un pirms viņš pa­guva piecelties, Tuks Merrijs metās tam virsū un sāka bez žēlastības apstrādāt. Hetfīlds izmisīgi aizstāvējās, bet viņa pretestība kļuva arvien vājāka. Beidzot viņš palika nekustīgi guļot.

Tuks Merrijs piecēlās un piegāja pie fermera:

8*

115

«Lūdzu piedošanu, mister Saunder, ka jūsu labāko spēku uz ilgāku laiku izsitu no ierindas,» viņš pieklājīgi teica. «Nākošās četrpadsmit dienās šis puisis nebūs

strādātājs. Tomēr man bija jāatriebjas par savu draugu Kalu, ko šis nelietis tik bēdīgi apstrādājis.»

«Hetfīlds pie manis vairs nestrādās,» Saunders atteica, «jo nenodarbinu neģēļus. Blūmu jau atlaidu un tā kā ta­gad šie kaušļi vairs necels ķildas, arī mums nākotnē ne­būs jāķildojas. Mūsu ganāmpulki varēs mierīgi ganīties blakus. Kā jums šķiet, Enok?»

«Varat būt pārliecināts, Saunder, ka nekādā gadījumā mums netrūks draudzības!»

Viņi spieda viens otram roku, tad fermeris griezās pie Džordžijas:

«Manu augstcienību jums, godātā,» viņš sacīja. «Jūs esat droša, mazā sieviņa, kuras dēļ pat es varētu apskaust Kalu Termenu. Sirsnīgi sveiciniet viņu no manis, un pa­stāstiet, kas gadiem ilgi valdīja starp viņa ģimeni un

mani. Arī viņš par to noteikti priecāsies.»

* * *

Neviens nedrīkstēja pavadīt Džordžiju uz mājām. Pat brašā Tuka Merrija pavadonība tika ar pateicību norai­dīta.

Viņai tuvojoties mājai, Kals sēdēja saulē uz sola, dur­vju priekšā un bija redzami uztraucies par tās ilgo prom­būtni.