Sūzena Kolinsa: Spēle ar uguni

— Es domāju, ka viesi būs tikai pusdienlaikā. — Izliekos nemanām viņas uztraukumu. — Vai Sinna atnāca ātrāk, lai palīdzētu man sagatavoties?

— Nē, Katnis, pie tevis ir atnācis… — māte iesāk.

— Nāciet šurp, Everdīnas jaunkundz, — svešais vīrietis aicina. Viņš pamāj uz gaiteni. Ir dīvaina sajūta, ka mani komandē pašas mājā, bet es neesmu tik dumja, lai izteiktu piezīmes.

Ejot pār plecu uzmundrinoši uzsmaidu mātei. — Droši vien kādas instrukcijas turnejai. — Man visu laiku sūta visādus materiālus par maršrutu un par to, kā viss norisināsies katrā apgabalā. Bet pie bibliotēkas durvīm, ko es līdz šim vēl nekad neesmu redzējusi aizvērtas, jūtu, ka domas sāk trauksmaini šaudīties. Kas ir atnācis? Ko no manis grib? Kāpēc māte ir tā nobālējusi?

— Ej vien iekšā, — mudina kapitolietis, kas sekoja man pa gaiteni.

Pagriežu pulēto misiņa rokturi un ieeju iekšā. Man degunā iecērtas pretišķīgs rožu un asins smaržas sajaukums.

Kāds sīka auguma vīrelis ar baltiem matiem, kurš man šķiet attāli pazīstams, pašlaik lasa grāmatu. Viņš paceļ pirkstu, it kā liekot mazliet uzgaidīt, pagriežas, un mana sirds uz mirkli apstājas.

Es lūkojos tieši prezidenta Snova čūskas redzokļiem līdzīgajās acīs.

Pēc manām domām, prezidentam Snovam vienmēr vajadzētu atrasties blakus marmora kolonnām, no kurām karājas milzīgi karogi. Redzēt viņu starp ikdienišķiem priekšmetiem bibliotēkā ir mulsinoši. It kā atverot katlu, ieraudzītu nevis sautējumu, bet odzes atņirgtos indes zobus.

Ko viņš varētu te gribēt? Es domās žigli pārskatu citu Uzvaras turneju atklāšanas ceremonijas. Atceros uzvarējušos pārstāvjus kopā ar viņu padomdevējiem un stīlīstiem. Dažreiz uzstājas pat kādi augsti valdības pārstāvji. Bet prezidentu Snovu es tajās nekad neesmu redzējusi. Viņš piedalās svinībās Kapitolijā. Punkts.

Tas, ka viņš ir šurp mērojis tālo ceļu no savas pilsētas, var nozīmēt tikai vienu: man ir lielas nepatikšanas. Un, ja tā, tad nepatikšanas ir arī manai ģimenei. Es nodrebu, iedomājoties, cik bīstami tuvu mana māte un māsa ir šim vīram, kurš mani ienīst. Viņš vienmēr mani ienīdīs. Jo izrādījos pārāk gudra viņa sadistiskajām Bada Spēlēm un liku Kapitolijam izskatīties muļķīgi — tātad iedragāju vina varu.

Es tikai mēģināju nosargāt savu un Pītas dzīvību. Jebkāda dumpinieciska rīcība bija tīrā sakritība. Bet, ja Kapitolijs nolemj, ka dzīvajos drīkst palikt tikai viens

pārstāvis un kāds uzdrošinās mest viņu lēmumam izaicinājumu, tā jau pati par sevi ir dumpošanās. Es varēju aizstāvēties, tikai izliekoties, sak, kaislīga mīlestība pret Pītu laupījusi man saprašanu. Tāpēc mums abiem atjāva palikt dzīviem. Mūs abus kronēja kā uzvarētājus. Mums atļāva doties mājās un svinēt, un atvadīties no kamerām, un mūs lika mierā. Līdz šim brīdim.

Sajūtos tā, it kā būtu ienākusi neaicināta — varbūt tāpēc, ka māja ir tik jauna, vai varbūt tāpēc, ka esmu tik šokēta, Snovu ieraugot, vai arī tāpēc, ka mēs abi saprotam — viņam pietiek tikai pakustināt pirkstu un es esmu pagalam. It kā šīs būtu viņa mājas un es te neesmu ielūgta. Tāpēc nesaku, ka viņš ir laipni gaidīts un nepiedāvāju apsēsties. Es nesaku neko. Patiesībā izturos tā, it kā viņš tiešām būtu čūska — indīga čūska. Stāvu nekustīgi un lūkojos viņam acīs, apsvērdama, kā lai nozūd u.

— Man šķiet: viss būs daudz vienkāršāk, ja mēs vienosimies, ka nemelosim viens otram, — viņš ierunājas. — Ko tu par to saki?

Man liekas, ka mēle ir sasalusi un es nevarēšu parunāt, tāpēc mani pārsteidz pašas rāmā balss, atbildot: -Jā, man arī šķiet, ka tā mēs ietaupīsim laiku.

Prezidents Snovs pasmaida, un es pirmo reizi ievēroju viņa lūpas. Rūtu domājusi, ka tās ir tādas kā čūskai, tas ir, ka viņam tādu nav. Bet viņam ir — tās ir pārāk pilnīgas, un to āda ir pārāk cieši nostiepta. Man neviļus iešaujas prātā: nez vai tās ir uzlabotas, lai viņš izskatītos pievilcīgāks? Ja tā, tad nauda un laiks ir palaists vējā, jo viņš nepavisam nav pievilcīgs.

— Mani padomdevēji raizējās, ka ar tevi varētu būt grūtības, bet tu taču nedomā radīt problēmas, ko? — viņš jautā.

— Nē, — atbildu.

— Tā jau es viņiem teicu. Es teicu, ka meitene, kas ir gatava iet tik tālu, lai glābtu savu dzīvību, negribēs to uzreiz aizsviest pa roku galam. Un viņai ir jādomā par savu ģimeni. Māti, māsu un visiem… brālēniem un māsīcām. — Viņš īpaši uzsver pēdējos vārdus, un es nojaušu, ka viņš zina — mēs ar Geilu neesam radinieki.

Nu ko, tagad tas ir pateikts. Varbūt tā ir labāk. Man nepatīk miglaini draudi. Daudz labāk ir skaidri zināt, kas notiek.

— Piesēdīsim. — Prezidents Snovs apsēžas pie lielā, pulētā koka galda, kur Prima pilda mājasdarbus un mana māte nodarbojas ar saviem rēķiniem. Viņam nav nekādu tiesību un tomēr ir pilnīgi visas tiesības sēdēt šajā vietā — tāpat kā atrasties mūsu mājā. Es sēžu galda otrā pusē uz viena no kokā grebtajiem krēsliem ar taisnu atzveltni. Krēsls ir paredzēts garākam cilvēkam par mani, tāpēc līdz grīdai sniedzas tikai mani pirkstgali.

— Man ir kāda problēma, Everdīnas jaunkundz, — prezidents Snovs saka. — Problēma, kas parādījās jau tajā brīdī, kad tu arēnā atradi tās indīgās ogas.

Tas bija brīdis, kad es uzminēju: ja Spēļu rīkotājiem būs jāizvēlas, vai noskatīties, kā mēs ar Pītu izdarām pašnāvību — tas nozīmētu, ka uzvarētāja nebūs vispār, — vai arī ļaut uzvarēt mums abiem, viņi izvēlēsies pēdējo.

— Ja galvenajam Spēļu rīkotājam Senekam Krei— nam būtu bijis kaut cik saprāta, viņš jūs uzreiz būtu saspridzinājis pīšļos. Bet viņu nelaimīgā kārtā pārņēma sentiments. Un tagad tu esi te. Vai vari uzminēt, kur ir viņš? — prezidents jautā.

Es pamāju, jo no tā, kā viņš to pasaka, kļūst saprotams, ka Senekam Kreinam ir izpildīts nāvessods. Tagad, kad starp mums ir tikai galds, rožu un asiņu smaka ir stiprāk jūtama. Pie prezidenta Snova žaketes atloka ir piestiprināta roze, kas vismaz norāda, no kurienes varētu nākt puķu smarža, kaut arī tā noteikti ir ģenētiski pastiprināta, jo neviena īsta roze tā neož. Kas attiecas uz asiņu smaku… es tiešām nesaprotu, kur tā rodas.

— Pēc tam nekas cits neatlika kā ļaut tev pabeigt spēlīti līdz galam. Un vispār tev diezgan labi sanāca tēlot samīlējušos skolnieci. Kapitoliešus izdevās pārliecināt. Diemžēl apgabalos gan visi tam nenoticēja, — viņš stāsta.

Manai sejai laikam pārslīd kaut neliela mulsuma ēna, jo prezidents Snovs paskaidro:

— To tu, protams, nezini. Tev nav pieejama informācija par noskaņojumu citos apgabalos. Bet vairākos no tiem cilvēki tavu sīko viltību ar ogām uzskatīja par izaicinājumu, nevis mīlestības apliecinājumu. Un, ja pat meitene no Divpadsmitā apgabala var izaicināt Kapitoliju un viņai par to ne matiņš nenokrīt no galvas, tad kas gan varētu viņus kavēt darīt to pašu? Kāpēc lai neizceltos, piemēram, nemieri?

Tikai pēc mirkļa es saprotu pēdējā teikuma nozīmi. Un tad mani pārņem atskārsme. — Vai kaut kur ir notikuši nemieri? — jautāju, vienlaikus izbijusies un mazliet pacilāta, iedomājoties par tādu iespēju.

— Vēl ne. Bet tādi izcelsies, ja notikumu gaita nemainīsies. Un nemieri jau agrāk ir noveduši līdz revolūcijai. — Prezidents Snovs paberzē pieri virs kreisās uzacs — tieši tajā pašā vietā, kur mēdz koncentrēties arī manas galvassāpes. — Vai tev vispār ir kāda nojausma, ko tas nozīmē? Cik cilvēku ietu bojā? Kādos apstākļos būtu jādzīvo tiem, kas paliktu dzīvi? Lai kādas kuram būtu pretenzijas pret Kapitoliju, tici man: ja mēs ļausim apgabaliem brīvu vaļu kaut vai tikai uz īsu brīdi, sabruks visa sistēma.