Sūzena Kolinsa: Spēle ar uguni

Todien mēs darījām visu to pašu, ko parasti. Mēs paēdām brokastis. Mēs medījām, zvejojām un vācām saknes. Aprunājām pilsētniekus. Bet mēs nepieminējām mūs pašus, Geila jauno dzīvi raktuvēs un manu arēnā pavadīto laiku. Tikai visu ko citu. Kad nonācām pie tā cauruma žogā, kas ir vistuvāk Centram, man šķiet — es tiešām jau biju noticējusi, ka viss varētu būt tāpat kā agrāk. Ka mēs turpināsim veco dzīvi.

Atdevu visu medījumu Geilam, lai viņš to iztirgo, jo mājās tagad bija ļoti daudz ēdiena. Es viņam pateicu, ka neiešu uz Centru, kaut arī ļoti ilgojos tur nokļūt, jo mana māte un māsa pat nezināja, ka biju izgājusi medīt, un noteikti nesaprata, kur esmu palikusi. Un tad pēkšņi, tai brīdī, kad es ierosināju, ka varētu uzņemties ikdienas cilpu apgaitu, viņš saņēma plaukstās manu seju un noskūpstīja mani.

Es biju pilnīgi nesagatavota. Varētu domāt, ka pēc daudzajām stundām, ko esmu pavadījusi kopā ar

Geilu — redzējusi viņu runājam un smejamies, un saraucam uzacis —, es par viņa lūpām zinu visu, kas jāzina. Bet nebiju iztēlojusies, cik siltas tās jautlsies pret manējām. Vai to, cik viegli viņa rokas,— kas vija tik smalkus slazdus, varētu saņemt arī mani. Šķiet, es izdvesu kaut kādu rīkles skaņu. Neskaidri atceros, kā piekļāvu viņa krūtīm cieši dūrēs sakļautos pirkstus. Viņš palaida mani vaļā un sacīja: — Man bija tas jāizdara. Vismaz vienu reizi. — To pateicis, viņš bija prom.

Kaut arī saule jau rietēja un mana ģimene noteikti raizējās, apsēdos zem koka pie žoga. Mēģināju izdomāt, ko es jūtu pēc skūpsta, vai man tas patika vai ne, bet atcerējos tikai to, kā Geila lūpas piespiedās manējām un kā viņa āda vēl viegli smaržoja pēc apelsīniem. Nebija nekādas jēgas salīdzināt šo skūpstu ar tiem daudzajiem, ko biju mijusi ar Pītu. Vēl nebiju izšķīrusies, vai tie vispār skaitījās skūpsti. Pēc ilga laika es beidzot pārrados mājās.

Tonedēļ pieskatīju slazdus un atdevu gaļu Heizel— lai. Bet Geilu es nesatiku līdz svētdienai. Biju sacerējusi veselu runu par to, kā negribu sev puisi un kā plānoju nekad dzīvē neprecēties, bet beigās man to nemaz nevajadzēja. Geils izlikās, it kā nekāda skūpsta vispār nebūtu bijis. Varbūt viņš gaidīja, ka es kaut ko teikšu. Vai arī ka noskūpstīšu viņu. Taču es arī tikai izlikos, ka nekāda skūpsta vispār nav bijis. Bet tas bija. Geils bija sagrāvis kādu neredzamu barjeru mūsu starpā un līdz ar to arī jebkādas cerības, ka varētu turpināties mūsu senā, vienkāršā draudzība. Lai kā izliktos, es vairs nespēju skatīties uz viņa lūpām tāpat kā agrāk.

Tas viss pazib domās bridi, kad prezidenta Snova acis ieurbjas manējās, draudot nogalināt Geilu. Cik muļķīgi no manas puses bija iedomāties, ka Kapitolijs mani tāpat vien ignorēs, kad būšu atgriezusies mājās! Labi, es neko nezināju par iespējamo dumpi. Bet zināju, ka viņi uz mani dusmojas. Un ko es darīju tā vietā, lai ievērotu ārkārtīgu piesardzību, kāda pieklātos šajā situācijā? No prezidenta viedokļa, es neievēroju Pītu un visa apgabala priekšā nekautri atklāju, ka man labāk patīk Geils. Un tādējādi nepārprotami izrādu, ka tik tiešām ņirgājos par Kapitoliju. Tagad manas vieglprātības dēļ ir apdraudēts arī Geils un viņa ģimene, un mana ģimene, un Pīta.

— Lūdzu, nenodariet pāri Geilam, — čukstu. — Viņš ir tikai mans draugs. Viņš jau daudzus gadus ir mans draugs. Nekā vairāk mūsu starpā nav. Turklāt tagad visi domā, ka mēs esam brālēns un māsīca.

— Mani interesē tikai tas, kā tas ietekmē attiecību attīstību ar Pītu, tādējādi ietekmējot noskaņojumu apgabalos, — prezidents Snovs atsaka.

— Turnejā viss būs pa vecam. Es būšu viņā tikpat iemīlējusies kā iepriekš, — apsolu.

— Tāpat kā tagad, — viņš izlabo.

— Tāpat kā tagad, — es piekrītu.

— Bet, lai novērstu sacelšanos, tev būs jāizliekas vēl labāk, — prezidents turpina. — Sī turneja būs tava vienīgā iespēja izdarīt pavērsienu.

— Zinu. Es to darīšu. Es pārliecināšu visus apgabalus, ka nevis izaicināju Kapitoliju, bet esmu neprātīgi iemīlējusies.

Prezidents Snovs pieceļas un nosusina uzblīdušās lūpas salvetē. — Mērķē vēl augstāk, ja nu ar to nepietiktu.

— Ko jūs ar to gribat teikt? Kā es varu mērķēt vēl augstāk? — es nesaprotu.

— Pārliecini mani, — viņš paskaidro. Nometis salveti, prezidents Snovs atkal paņem savu grāmatu. Neskatos, vai viņš aiziet, tāpēc satrūkstos, kad čuksts atskan pie pašas auss. — Starp citu, es zinu par to skūpstu. — Durvis ar klikški aizveras.

Tā asins smaka… tā nāca no viņa elpas.

Ko viņš dara? es domāju. Vai viņš dzer asinis? Iztēlojos prezidentu malkojam asinis no tējas tasītes. Pamērcējam cepumu un izvelkam to — pilošu un sarkanu.

Aiz loga tik klusi un maigi kā murrājošs kaķis ierūcas mašīna, un tad rūkoņa pagaist tālumā. Mašīna aizslīd tikpat nemanāmi kā atbraukusi.

Istaba manās acīs griežas lēnos, greizos lokos, un es iedomājos, ka varbūt paģībšu. Paliecos uz priekšu un ar vienu roku pieķēros galdam. Otrā joprojām ir Pītas skaistais cepums. Šķiet, ka uz tā bija tīģerlilija, bet nu cepums manā rokā ir sabirzis drupačās. Es pati pat nepamanīju, pa kuru laiku to saspiedu, bet acīmredzot jau vajadzēja pie kaut kā pieturēties, kad mana pasaule apmeta kūleni.

Prezidenta Snova apmeklējums. Gaidāmā apgabalu sacelšanās. Tiešs nāves drauds Geilam un, iespējams, vēl citiem. Visi, ko es mīlu, ir nolemti. Un kas zina, kam vēl nāksies samaksāt par manu rīcību? Ja vien neizdosies turnejas laikā visu pavērst otrādi. Novērst neapmierinātību un nomierināt prezidentu. Un kā? Pierādot valstij, ka es mīlu Pītu Melārku. Tā, lai nepaliktu ne šaubu ēnas.

Es to nevaru. Man nav tik labu aktrises dotību. No mums abiem labākais un patīkamākais ir Pīta. Viņš spēj cilvēkiem likt noticēt jebkam. Es esmu tā, kura aizveras, nolien malā un ļauj viņam runāt,— cik nu tas ir iespējams. Taču Pītam viņa pieķeršanās nav jāpierāda. Man ir jāpierāda savējā.

Izdzirdu gaitenī mātes vieglos, žiglos soļus. Viņa nedrīkst uzzināt, izlemju. Neko. Es izstiepju rokas pār paplāti, veikli noslauku no plaukstām cepumu drupačas un drebelīgi iedzeru malku tējas.

— Vai viss kārtībā, Katnis? — māte apvaicājas.

— Viss ir labi. Televīzijā to gan nekad nerāda, bet prezidents vienmēr pirms turnejas ierodas pie uzvarētājiem, lai novēlētu veiksmi, — moži atsaucos.

Mātes sejai pārslīd skaidri redzams atvieglojums. — Ā, man likās, ka ir kādas nepatikšanas.

— Nē, kur nu! Nepatikšanas sāksies tad, kad sagatavošanas komanda ieraudzīs, ka esmu ļāvusi ataugt uzacīm. — Māte iesmejas, un es iedomājos par to, ka man no tā laika, kad vienpadsmit gadu vecumā uzņēmos rūpes par ģimeni, vairs nav citas iespējas, kā to turpināt. Man vienmēr māte būs jāsargā.

— Varbūt ielaist vannā ūdeni? — viņa jautā.

— Lieliski. — Es redzu, kā viņu iepriecina mana atbilde.

Kopš esmu atpakaļ mājās, ļoti cenšos uzlabot savas attiecības ar māti. Tā vietā, lai noraidītu jebkādus mēģinājumus palīdzēt, kā es gadiem ilgi biju darījusi, jo dusmojos, tagad lūdzu viņu paveikt dažādus uzdevumus. Es ļauju viņai rīkoties ar visu iegūto naudu. Es nevis tikai paciešu viņas apskāvienus, bet apskauju viņu arī pati. Arēnā pavadītajā laikā sapratu, ka ir jābeidz māti sodīt par to, kas nebija viņas vaina, īpaši par plosošo depresiju, kādā viņa ieslīga pēc tēva nāves. Jo dažreiz cilvēkiem kaut kas atgadās un viņi nav gatavi stāties tam pretī.