Sūzena Kolinsa: Spēle ar uguni

— Nē, viņa sarakstā nebija, — atbildu. — Bet es viņu satiku svētdien.

— Es biju domājusi, ka viņš jau nu gan būs tajā sarakstā. Viņš tak ir tavs brālēns, — viņa viltīgi noteic.

Tas piederas pie Kapitolija sadomātajiem meliem. Kad mēs ar Pītu iekļuvām starp astoņiem Bada Spēļu finālistiem, uz apgabalu atsūtīja žurnālistus, kuriem bija jāizveido sižeti par mūsu personisko dzīvi. Cilvēkiem jautāja par maniem draugiem, un visi norādīja uz Geilu. Bet, tā kā es arēnā spēlēju mīlnieci, mans labākais draugs nedrīkstēja būt Geils. Viņš bija pārāk izskatīgs, pārāk vīrišķīgs un it nemaz negribēja smaidīt un izlikties jauks kameru priekšā. Bet mēs esam visnotaļ līdzīgi. Mēs abi izskatāmies pēc Vīles bērniem. Mums ir tumši, taisni mati, olīvkrāsas āda un pelēkas acis. Tāpēc kāds ģēnijs izdomāja, ka Geils būs mans brālēns. Es par ro uzzināju tikai tad, kad bijām jau mājās, uz stacijas perona, un māte sacija: — Tavi brālēni un māsīca nespēj vien sagaidīt, kad varēs tevi satikt! — Es pagriezos un ieraudzīju Geilu un Heizellu, un mazos mani gaidām. Ko man citu bija darīt kā vien spēlēt līdzi?

Taukā Sē zina, ka mēs neesam radinieki, bet liekas, ka to ir aizmirsuši pat daži no tiem, kurus pazīstam jau gadiem ilgi.

— Es nevaru vien sagaidīt, kad tas viss būs galā, — nočukstu.

— Zinu, — Taukā Sē piekrīt. — Bet, lai tiktu līdz galam, tev ir tas jāpārdzīvo. Labāk nekavējies.

Ceļā uz Uzvarētāju ciematu sāk mazliet snigt. Ciemats ir apmēram kilometra attālumā no laukuma pilsētas centrā, bet tur izskatās kā pavisam citā pasaulē. Tas ir atsevišķs rajons, kur mājas ir uzbūvētas ap skaistu, ziedošiem krūmiem izdaiļotu skvēru. Ciematā ir divpadsmit māju, un katra no tām ir tik liela, ka tajā ietilptu desmit tādas būdiņas, kādā uzaugu es. Deviņas mājas stāv tukšas jau kopš uzcelšanas. Trīs apdzīvotās pieder Heimičam, Pītam un man.

Mājas, kurās mitinās mana ģimene un Pīta, izstaro dzīvības siltumu. Logos deg gaisma, no skursteņiem ceļas dūmi, un par godu tuvīnajiem Ražas svētkiem durvis grezno labības saišķi košās krāsās. Turpretī no Heimiča nama pretēji dārznieka pūlēm dveš pamestības un no— laistības elpa. Brīdi saņemos pie galvenajām durvīm, zinādama, ka iekšā būs nelāga smaka, un tad atgrūžu tās vaļā.

Es uzreiz nepatikā saraucu degunu. Heimičs neļauj nevienam nākt pie sevis tīrīt, bet pats to dara ļoti slikti. Gadu gaitā sakrājusies alkohola un vēmekļu, vārītu kāpostu un piedegušas gaļas, nemazgātu drēbju un peļu izkārnījumu dvaka ir sajaukusies tādā smakoņā, ka man acīs izsprāgst asaras. Laipoju pār tukšiem iesaiņojuma papīriem, stikla lauskām un kauliem piemētāto grīdu turp, kur zinu, ka atradīšu Heimiču. Viņš sēž pie virtuves galda, izplētis rokas pār koka virsmu, ar seju alkohola peļķē un krāc tā, ka galva plīst vai pušu.

Piebikstu viņa plecam. — Celies! — es uzsaucu, jo esmu iemācījusies, ka viņu nav iespējams pamodināt kaut kā pieklājīgi. Krākšana uz mirkli jautājoši pierimst, bet atkal atsākas. Pagrūžu viņu stiprāk. — Celies, Heimič! Ir turnejas diena! — Ar pūlēm atveru logu un dziļi ieelpoju āra svaigo gaisu. Es ar kājām paspārdu drazu uz grīdas un, atradusi alvas kafijas kannu, izlietnē piepildu to. Pavards vēl nav pilnībā izdzisis, un man izdodas no dažām kvēlošām oglēm izšķilt liesmu. Ieberu kannā tik daudz kafijas biezumu, lai būtu droša, ka sanāks labs, stiprs dzēriens, un uzlieku kannu vārīties.

Heimičs joprojām nemana neko no apkārt notiekošā. Tā kā nekas cits nelīdz, es ietecinu mazgājamā bļodā ledusaukstu ūdeni, izgāžu to šim uz galvas un palecu nost. No gulētāja rīkles izlaužas dobja, zvērīga skaņa. Viņš pietraušas kājās, aizsper krēslu metru no galda un atvēzējas ar nazi. Biju piemirsusi, ka guļot viņš to vienmēr tur rokā. Būtu vajadzējis nazi izķeksēt no šamā pirkstiem, bet man galva bija pilna citu rūpju. Viņš lādēdamies īsu brīdi dursta gaisu, bet tad attopas, noslauka seju piedurknē un pagriežas pret logu. Es sēžu uz palodzes — gadījumam, ja vajadzētu glābties.

— Ko tu dari? — viņš izspļauj.

— Tu liki pamodināt stundu pirms operatoru ierašanās.

— Ko? — viņš nesaprot.

— Tā bija tava ideja, — es apgalvoju.

Izskatās, ka viņš atceras. — Kāpēc es esmu galīgi slapjš?

— Es nevarēju tevi pamodināt, — paskaidroju. — Paklau, ja tu gribēji, lai ar tevi auklējas, tad vajadzēja sarunāt Pītu.

— Ko tad sarunāt? — Puiša balss vien liek manām iekšām nepatīkami sagriezties no vainas, skumjām un bailēm. Un ilgām. Atzīstos, ka jūtu arī tās. Tikai citu izjūtu ir pārāk daudz, lai ilgas jelkad ņemtu virsroku.

Skatos uz Pītu, kas pašlaik pieiet pie galda, un saules gaisma no loga atspīd nupat uzkritušajās sniegpārslās viņa gaišajos matos. Pīta ir stiprs un veselīgs, pavisam citāds nekā tas slimais, izvārgušais zēns, ko es pazinu arēnā, un tagad tas, ka viņš pieklibo, ir tik tikko manāms. Viņš uzliek galdā svaigu maizes klaipu un pastiepj plaukstu pret Heimiču.

— Es liku sevi pamodināt, nevis saslimdināt ar plaušu karsoni, — Heimičs burkšk un atdod savu nazi. Viņš norauj netīro kreklu, atklādams tikpat netīru apakškreklu, un noslaukās ar tā sauso dalu.

Pīta pasmaida un noskalo Heimiča nazi ar degvīnu no pudeles, kas atradās uz grīdas. Noslaucījis asmeni krekla stērbelē, puisis sagriež maizi. Pīta mūs visus apgādā ar svaigi ceptiem maizes izstrādājumiem. Es medīju. Pīta cep. Heimičs dzer. Mums katram ir savi paņēmieni, kā aizpildīt brīvos brīžus un novērst prātu no domām par laiku, kad sacentāmies Bada Spēlēs. Tikai pasniedzis Heimičam doniņu, Pīta vispār paskatās uz mani. — Vai gribēsi gabalu?

— Nē, es jau paēdu Centrā, — atsaucos. — Bet paldies. — Mana balss ir tik neskanīga, ka nemaz neizklausās pēc manējās. Tieši tāpat kā ikreiz, sarunājoties ar Pītu — pēc tam kad kameras bija nofilmējušas mūsu laimīgo atgriešanos mājās un mēs atsākām savu īsto dzīvi.

— Nav par ko, — viņš stīvi attrauc.

Heimičs aizmet savu kreklu kaut kur prom vispārējā nekārtībā. — Brr! Jums abiem pirms šova būs krietni jāpatrenējas.

Viņam, protams, ir taisnība. Skatītāji gaidīs mīlas balodīšus, kuri uzvarēja Bada Spēlēs, nevis divus jauniešus, kas tik tikko spēj paskatīties viens otram acīs. Bet es rikai nosaku: — Novannojies, Heimič. — To pateikusi, izlecu pa logu un pāri zālienam dodos uz savu māju.

Sniegs jau sāk krāties kārtām, un aiz manis paliek pēdu nospiedumi. Pie parādes durvīm es apstājos un nodauzu no kurpēm slapjumu, pirms eju iekšā. Māte pūlas dienu un nakti, lai filmēšanas laikā viss būtu nevainojami, tāpēc nav īstais laiks piebradāt viņas spodrās grīdas. Tikko pagūstu ienākt, kad viņa jau ir klāt un sagaida mani atplestām rokām.

— Neuztraucies, es noaušos tepat. — Atstāju kurpes uz paklājiņa.

Māte savādi gaisīgi iesmejas un noņem man no pleca medījumu somu, kas ir pilna ar pirkumiem. — Tas jau ir tikai sniegs. Vai tu jauki pastaigājies?

— Pastaigājos? — Viņa taču zina, ka es pusi nakts pavadīju mežā. Tad ieraugu, ka viņai aiz muguras virtuves durvīs stāv kāds vīrietis. Uzmetusi vienu skatienu pie drēbnieka šūtajam uzvalkam un plastikas ķirurgu noslīpētajiem vaibstiem, noprotu, ka viņš ir no Kapitolija. Kaut kas te nav tā, kā vajag. — Es drīzāk slidoju. Ārā kļūst slidens.

— Tev ir viesis, — māte saka. Viņas seja ir ļoti bāla, un balsī es sadzirdu raizes, ko viņa pūlas apslēpt.