Sūzena Kolinsa: Spēle ar uguni

Mani pārsteidz, cik tieši un pat atklāti prezidents runā. It kā viņa lielākās rūpes tiešām būtu Panemas pilsoņu labklājība, kaut arī patiesībā tā nemaz nav. Nezinu, kur man rodas drosme izteikt šos vārdus: — Sistēma laikam gan ir ļoti trausla, ja to var sagraut saujiņa ogu.

Prezidents ilgi veras manī. Un tad vienkārši nosaka: — Tā ir trausla, bet ne tādā ziņā, kā esi iedomājusies tu.

Pie durvīm kāds pieklauvē, un galvu spraugā pabāž kapitolietis. — Viņas māte vaicā, vai jūs vēlētos tēju.

— Jā, vēlētos. Es vēlos tēju, — prezidents atsaucas. Durvis paveras platāk, aiz tām stāv māte, un viņai rokās ir paplāte ar porcelāna tējas servīzi, ko viņa pēc apprecēšanās paņēma līdzi uz Vīli.

— Nolieciet to šeit, lūdzu. — Prezidents pastumj savu grāmatu stūrī un ar plaukstu paplikšķina pa galda vidu.

Māte atstāj paplāti norādītajā vietā. Uz tās ir tējkanna un tasītes, krējums, piens un šķīvis ar cepumiem. Tie ir skaisti izrotāti ar ziediem maigos toņos. Tāda glazūra var būt tikai Pītas roku darbs.

— Cik brīnišķīgi! Vai zināt: tas ir jocīgi, bet cilvēki bieži piemirst, ka arī prezidentiem ir kaut kas jāēd, — prezidents Snovs šarmanti nosaka. Māte vismaz drusku atslābst.

— Vai pagādāt jums vēl kaut ko? Es varētu pagatavot šo to pamatīgāku, ja esat izsalcis, — viņa piedāvājas.

— Nē, viss ir vienkārši burvīgi. Paldies jums, — viņš attrauc, skaidri likdams saprast, ka viņa var doties prom. Māte pamāj, uzmet īsu skatienu man un tad iziet. Prezidents Snovs ielej mums abiem tēju un, papildinājis savējo ar krējumu un cukuru, ilgi maisa. Jūtu, ka viņš savu sakāmo ir pateicis un gaida, kad es atbildēšu.

— Mans nodoms nebija izraisīt sacelšanos.

— Es tev ticu. Tam nav nozīmes. Tavs stilists tērpu izvēlē izrādījās īsts gaišreģis. Katnisa Everdīna — meitene ugunī ir radījusi dzirksteli, kura nepieskatīta var pāraugt sātaniskā ugunsgrēkā, kas aprīs visu Paņemu, — viņš skaidro.

— Kāpēc nenogalināt mani tagad uz vietas? — man pasprūk.

— Publiski? — viņš brīnās. — Tas būtu kā eļļa ugunī.

— Nu tad noorganizējiet nelaimes gadījumu, — ierosinu.

— Kurš tam ticētu? — viņš nepiekrīt. — Ja tu skatītos, tu pati tam nenoticētu.

— Nu tad vienkārši pasakiet, kas man jādara. Es to izdarīšu, — es padodos.

— Kaut nu viss būtu tik vienkārši. — Viņš paņem vienu no ziediem rotātajiem cepumiem un to aplūko. — Burvīgi. Vai tos cepa tava māte?

— Pīta. — Pirmo reizi jūtu, ka nespēju paskatīties prezidentam acīs. Pasniedzos pēc tējas, bet nolieku krūzi atpakaļ, jo dzirdu, kā tā drebelīgi nošķind pret apakštasīti. Lai to noslēptu, es paņemu cepumu.

— Pīta. Kā tad klājas tavai lielajai mīlestībai? — viņš apvaicājas.

— Labi, — atsaku.

— Kurā brīdī viņš saprata, cik patiesībā vienaldzīga tu pret viņu esi? — šis jautā tālāk, pamērcēdams cepumu tējā.

— Es neesmu vienaldzīga, — pretojos.

— Bet varbūt ne tik ļoti aizrāvusies ar jauno cilvēku, kā uzskata visa valsts, — viņš neliekas mierā.

— Kas to saka?

— Es, — prezidents atmet. — Un manis te nebūtu, ja es būtu vienīgais, kuru māc šaubas. Kā klājas tavam izskatīgajam brālēnam?

— Es nezinu… es ne… — Man aizspiež rīkli pretīgums — pret visu šo sarunu, pret to, ka ar prezidentu Snovu ir jāapspriež savas jūtas pret diviem man vissvarīgākajiem cilvēkiem.

— Runā, Everdīnas jaunkundz. Ja mēs nenonāksim pie veiksmīga risinājuma, es viņu pavisam viegli varu nogalināt, — viņš saka. — Viņam nenāk par labu tas, ka jūs katru svētdienu kopīgi nozūdat mežā.

Ja jau viņš zina pat to, tad… ko vēl? Un kā viņš to zina? Daudzi varētu viņam pateikt, ka mēs ar Geilu svētdienās medījam. Vai tad mēs katras svētdienas pievakarē neesam redzami, apkrāvušies ar medījumu? Vai tad tā nav jau gadiem ilgi? Īstenībā jautājums ir par to, kas, pēc prezidenta domām, notiek mežā aiz Divpadsmitā apgabala robežām. Tur mūs noteikti nenovēroja. Vai varbūt novēroja? Vai varētu būt, ka mums sekoja? Tas liekas neiespējami. Vismaz tas, ka mums varētu būt sekojis kāds cilvēks. Kameras? Līdz šim man tas nekad nebija ienācis prātā. Mežs vienmēr bija mūsu drošā osta, vieta, kur mūs nevarēja sasniegt Kapitolijs, kur mēs varējām brīvi teikt visu, ko jūtam, un būt tie, kas esam. Vismaz pirms Spēlēm. Ja kapitolieši mūs kopš tā laika novēro, tad ko viņi ir redzējuši? Divus cilvēkus, kas medī, pauž ķecerīgas domas par Kapitoliju — to gan. Bet ne jau divus mīlniekus, kā, šķiet, ir iedomājies prezidents Snovs. Šajā ziņā mēs esam drošībā. Ja vien… ja vien…

Tas notika tikai vienreiz. Tas bija ātri un negaidīti, tomēr notika.

Pēc tam kad mēs ar Pītu atgriezāmies mājās no Spēlēm, bija pagājušas vairākas nedēļas, līdz es varēju palikt ar Geilu divatā. Sākumā bija obligātās svinības. Bankets uzvarētājiem, kurā bija lūgti tikai augstu stāvoši viesi. Brīvdiena visam apgabalam, kad visi varēja ēst par brīvu un izldaidēties, skatoties kapitoliešu mākslinieku priekšnesumus. Pirmā no divpadsmit Sainīšu dienām, kad katram apgabala iedzīvotājam piegādāja pārtikas saini. Tas man patika vislabāk. Redzēt, kā visi izsalkušie Vīles bērneļi skraidelē apkārt, vicinādamies ar ābolu biezeņa burkām, gaļas konservu bundžām un pat saldumiem. Mājās viņus vēl gaidīja lietas, kas bija pārāk lielas, lai tās panestu, — labības maisi un eļļas kannas. Man patika apzināties, ka tādus labumus viņi saņems katru mēnesi vesela gada garumā. Tas bija viens no nedaudzajiem brīžiem, kad es tiešām priecājos, ka esmu uzvarējusi Spēlēs.

Tā nu ar visām ceremonijām un sarīkojumiem, un žurnālistiem, kas dokumentēja katru manu kustību, kā es vadīju pasākumus un pateicos, un skūpstīju Pītu par prieku skatītājiem, man vispār nebija privātās dzīves. Pēc dažām nedēļām viss beidzot norima. Operatori un žurnālisti savāca savas mantas un aizbrauca mājās. Manas un Pītas attiecības kļuva tik vēsas, kādas tās ir vēl joprojām. Mana ģimene iekārtojās mājā Uzvarētāju ciematā. Divpadsmitā apgabala ikdienas dzīve atsāka savu gaitu — strādnieki gāja uz raktuvēm un bērni — uz skolu. Nogaidīju, līdz man likās, ka viss tiešām ir beidzies, un tad kādu svētdienu, nevienam neko neteikusi, es piecēlos vairākas stundas pirms rītausmas un devos prom mežā.

Laiks vēl turējās gana silts, un man nevajadzēja jaku. Paņēmu līdzi pilnu somu ar gardumiem — aukstu vistas gaļu un sieru, un beķerejas maizi, un apelsīnus. Vecajās mājās uzvilku savus medību zābakus. Žogs kā parasti nebija pieslēgts elektrībai, tāpēc bija pavisam vienkārši ielavīties mežā un atrast loku un bultas. Aizgāju uz manu un Geila satikšanās vietu — vietu, kur mēs ēdām brokastis tās izlozes dienas rītā, kad man nācās doties uz Spēlēm.

Gaidīju vismaz divas stundas. Es jau sāku domāt, ka viņš pagājušajās nedēļās ir zaudējis cerības, ka atnākšu. Vai arī ka es viņam esmu kļuvusi vienaldzīga. Varbūt viņš mani pat ienīst. Un, iedomājoties, ka esmu zaudējusi Geilu uz visiem laikiem, zaudējusi savu labāko draugu — vienīgo cilvēku, kam esmu uzticējusi visus savus noslēpumus, man tā sāpēja, ka vairs nespēju sāpes izturēt. Tas bija pēdējais piliens papildu visam notikušajam. Jutu, kā acīs sariešas asaras un rīkle aizžņaudzas tā, kā tas vienmēr notiek, kad esmu bēdīga.

Tad es pacēlu galvu un ieraudzīju, ka Geils stāv trīs metrus tālāk un klusēdams raugās manī. Nedomājot pielēcu kājās un apskāvu viņu, un izdvesu dīvainu skaņu, kas reizē bija smiekli, elsas un raudas. Viņš turēja mani tik cieši, ka neredzēju viņa seju, bet pagāja ilgs laiks, līdz viņš mani atlaida, un arī tad tas bija tikai tāpēc, ka viņam nekas cits neatlika, jo man sākās šausmīgi skaļas žagas un bija jāpadzeras.