Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

Alu lauva Ž .Ronī vecākais

Šī grāmata — ar pilnīgi patstāvīgu sižetu — risina tālāk tā paša autora pazīstamo stāstu «Cīņa par uguni» (iznācis latviešu valodā 1965. gadā) un tēlo divu ak­mens laikmeta aizvēsturisko cilvēku — Una un Zura piedzīvojumus. Abi jaunekļi devušies tālā ceļojumā mek­lēt savai ciltij jaunus medību apgabalus. Ceļā viņi uz­sāk cīņu ar zobenzobu tīģeri mahairodu un milzu žņau­dzējčūsku, sadraudzējas ar meža ļaudīm un paglābj vi­ņus no kareivīgās asinskārās uguns ļaužu cilts, pieradina milzīgo alu lauvu, kas savukārt ne vienu reizi vien nāk palīgā jaunekļiem.

Izdevniecība «Liesma»

Tulkojusi A. Zviedre L. Duraspva zīmējumi Mākslinieces M. Muižules vāks, tituls un priekšlapas

Pirmā daļa

1. nodaļa UNS UN ZURS

Uns, Vērša dēls, bieži klaiņāja pa apakšzemes alām un zvejoja pazemes ūdeņos aklās zivis un bālganos vē­žus kopā ar Zuru, Zemes dēlu, pēdējo no vahu cilts, no cilvēkiem bez pleciem, kurš bija palicis dzīvs pēc tam, kad rūsganie punduri līdz pēdējam apkāva viņa cilts ļaudis.

Uns un Zurs augām dienām klejoja gar pazemē plūs­tošo upi, kuras krastu bieži vien veidoja tikai šaura akmens dzega. Dažu labu reizi viņiem vajadzēja līst rāpus pa šauru porfīra, gneisa un bazalta labirintu. Zurs aizdedzināja sveķainu terpentīna koka zaru lāpu, un asinssarkanās liesmas atspulgojās mirdzošajās kvarca velvēs un strauji plūstošajos apakšzemes upes ūdeņos. Noliekušies pār melno dzelmi, viņi vēroja bālganos, bezkrāsainos ūdens dzīvniekus un tad gāja tālāk, līdz ceļu aizsprostoja granīta siena bez jebkādām plaisām, tikai no klints apakšas krākdama lauzās ārā pazemes upe. Uns un Zurs ilgi stāvēja pie melnās sienas. Kaut varētu tikt garām šim noslēpumainajam šķērslim, kas pirms sešiem gadiem bija nostājies ceļā ulamru ciltij tās lielajā ceļojumā no ziemeļiem uz dienvidiem!

Uns, Vērša dēls, pēc cilts paražas piederēja mātes­brālim, tomēr vairāk par visiem cienīja savu tēvu Nao, Leoparda dēlu, no kura bija mantojis vareno stāvu, neparasto izturību un ārkārtīgi asos jutekļus. Una cie­tie, biezie mati klājās pāri pleciem kā meža zirga krēpes un acis bija pelēkā zemes krāsā. Milzīgais fiziskais spēks padarīja viņu par bīstamu pretinieku. Un tomēr Uns bija vēl augstsirdīgāks nekā Nao, ja uzvarētais ienaidnieks gulēja viņa priekšā notriekts pie zemes. Tā­pēc ulamri, cienīdami Una spēku un vīrišķību, klusībā viņu nicināja.

Jauneklis aizvien gāja medībās viens pats vai arī kopā ar Zuru, ko ulamri nievāja kā vārgu un nespēcīgu, kaut gan neviens neprata tik veikli atrast akmeņus uguns uzšķilšanai un sagatavot posu no mīkstas koka serdes.

Zurs bija tievs un lunkans kā ķirzaka, bet viņa pleci tik slīpi, ka rokas šķita izaugušas tieši no ķermeņa. Tādi kopš neatminamiem laikiem bija izskatījušies visi vahu cilts locekļi — cilvēki bez pleciem. Zurs visu apsvēra lēnām, gausi, bet viņa prāts bija smalkāks un asāks nekā ulamru cilts ļaudīm.

Zuram apakšzemes alās patika vēl labāk nekā Unam, jo vahu cilts senči aizvien bija mituši novados, kur plūda bezgala daudz strautu un upju, kas reizēm pazuda zem pauguriem vai arī paslēpās apakš zemes kalnu ma­sīvos.

Kādu rītu abi draugi klaiņoja pa upes krastiem. Viņi noraudzījās, kā pāri apvārsnim paceļas ugunīgi sārtā saules lode un zeltainas gaismas straumes līst pār zemi. Zuram patika vērot strauji plūstošos viļņus, bet Uns priecājās par šo baudījumu, pats to neapzinādamies. Viņi devās uz apakšzemes galerijām/Tieši priekšā pa­cēlās kalni — augsti un nepieejami. Stāvo, smailo kalnu virsotņu bezgalīgā siena stiepās no ziemeļiem uz dien­vidiem, un starp virsotnēm nekur nemanīja nevienas pārejas. Uns un Zurs, tāpat kā visa ulamru cilts, alkatīgi vēlējās tikt pāri šim nepārvaramajam šķērslim.

Ulamri, pametuši dzimtos apgabalus, vairāk nekā piec­padsmit gadu bija klejojuši no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem. Virzīdamies tālāk uz dienvidiem, viņi drīz ievēroja, ka zeme kļūst aizvien dāsnāka un medījumu skaits vairojas. Pamazām cilts pierada pie šī bezgalīgā ceļojuma.

Bet tad ulamru ceļā nostājās milzīgā kalnu grēda un cilts vairs nevarēja tikt tālāk uz dienvidiem. Ulamri veltīgi meklēja ceļu pāri nepieejamām klinšu smailēm.

Uns un Zurs apsēdās meldros zem melnajām papelēm, lai mazliet atvilktu elpu. Trīs milzīgi, majestātiski ma­muti gausi, nesteigdamies aizsoļoja pa upes pretējo krastu. Tālumā skrēja antilopes, un pie klinšu raga kla­jumā iznāca degunradzis. Nao dēlu sagrāba nemiers. Kā viņam gribējās tikt tuvāk medījumam! Nopūties viņš piecēlās un Zura pavadībā sāka soļot uz augšu gar upi. Drīz viņi abi nonāca pie tumša dobuma klintī, no ku­rienes krākdama dienas gaismā izlauzās upe. Cilvēku izbiedētie sikspārņi sāka šaudīties alas mijkrēslī.

Uns, pēkšņas domas satraukts, teica Zuram:

— Aiz kalniem ir citas zemes!

Zurs atbildēja:

— Upe nāk no saulainām zemēm.

Vahu cilts jau sen zināja, ka visām upēm un strau­tiem kaut kur ir sākums un beigas.

Alas zilgano mijkrēsli nomainīja apakšzemes labi­rinta aklā tumsa. Zurs aizdedza vienu no līdzi paņemta­jiem sveķainajiem zariem. Tomēr draugi varētu iztikt arī bez gaismas — tik labi viņi zināja katru pazemes ceļa līkumu.

Uns un Zurs augu dienu gāja pa drūmajiem labirin­tiem gar pazemes straumi, lēkādami pāri iedobēm un plaisām, bet vakarā, ieturējuši azaidu — pelnos ceptus vēžus, aizmiga ciešā miegā turpat upes krastā.

Naktī viņus uzmodināja pēkšņs grūdiens, kas, šķiet, nāca no kalnu dzīlēm. Dārdēdami lejup gāzās akmeņi, un krakšķēja plīstošās klintis. Pēc tam no jauna iestā­jās klusums. Pa miegam neapjautuši, kas noticis, draugi atkal aizmiga, bet otrā rītā, dodamies tālāk, visur uzdūrās nogruvušiem klinšu bluķiem, kuru agrāk šeit nebija.

Zuram atausa neskaidras atmiņas.

— Zeme ir trīcējusi, — viņš teica.

Uns nesaprata Zura vārdus un nemaz arī necentās iz­prast to jēgu. Viņa domas ašais lidojums tālu nesnie­dzās. Uns spēja domāt tikai par tiem šķēršļiem, kuri ra­dās tieši viņa ceļā, vai par medījumu, ko vajāja. Jaunā ulamra nepacietība augtin auga, un viņš soļoja aizvien ātrāk, tā ka Zurs tik tikko spēja tikt līdzi draugam. Vēl ilgi pirms otrās dienas vakara jaunekļi nonāca līdz tai vietai, kur ciešā akmens siena parasti aizsprostoja vi­ņiem ceļu.

Zurs aizdedzināja jaunu sveķainu lāpu. Spožā liesma apgaismoja augsto sienu, atspulgodamās neskaitāmajos kvarca iežu lūzumos.

Izbrīna sauciens izlauzās pār abu jauniešu lūpām: ak­mens sienā rēgojās plata plaisa!

— Tas ir tāpēc, ka zeme trīcējusi, — Zurs sacīja.

Vienā lēcienā Uns jau bija pie plaisas. Pietiekami pla­tajā ejā varēja iespraukties cilvēks. Uns zināja, kādus nodevīgus slazdus slēpj klintis, kas tikko pāršķēlušās. Tomēr, degdams nepacietībā, viņš bez vilcināšanās iespraucās melnajā akmens plaisā — tik šaurā, ka tikt uz priekšu varēja tikai ar lielām pūlēm. Zurs sekoja Vērša dēlam. Mīlestība pret draugu spieda viņu aiz­mirst ierasto piesardzību.

Drīz vien eja kļuva tik šaura un zema, ka viņi salie­kusies tik tikko spēja rāpus izspraukties starp akme­ņiem. Karstajā, sasmakušajā gaisā trūka elpas . . . Pēkšņi ceļu aizsprostoja ass klints izcilnis.