Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

Gausas vēja pūsmas atnesa zvēru sīvo smaku un augu maigo aromātu. Visi jaunekļa saspringušie jutekļi bez mitas uztvēra naksnīgos trokšņus, kustības un smaržas.

Zagdamies tuvāk nedrošiem soļiem, pirmie parādījās šakāļi. Viņu lunkano ķermeņu kustības bija ļoti vijīgas. Ugunskurs vilināja un arī biedēja zvērus. Viņi sastinga uz vietas, bet tad, viegli skrāpēdami zemi ar asajiem nagiem, tuvojās neredzētajam brīnumam. Aiz viņiem stiepās garas ēnas, spožajās acīs atspoguļojās asins- sarkanās liesmas, un smailās ausis modri ieklausījās naksnīgajās skaņās. Tikko Uns kaut mazliet pakustējās, šakāļi, klusītiņām iesmilkstēdamies, steigšus atkāpās tumsā.

Uns nebaidījās no šakāļiem, tomēr viņu asā smaka neļāva saost plēsīgos zvērus.

Lai netērētu veltīgi iesmus, Uns salasīja pilnu sauju akmeņu un sāka sviest tos pāri ugunskuram. Jau pir­mais akmens izklīdināja šakāļu baru.

Pēc tam parādījās dhoļi. Izsalkums iedvesa viņiem drosmi un padarīja šos nelielos zvērus par bīstamiem plēsoņiem. Viņi klaiņoja nelielos baros, dažreiz pēkšņi apstājās vai arī metās sānis, cits pēc cita dobji ieņurdē­damies, un likās, it kā zvēri sarunājas. Ugunskura lies­mas viņus apstādināja. Dhoļi, tāpat kā šakāļi, ziņkārē alkatīgi ošņāja ceptās gaļas un cilvēka ķermeņu smaržu.

Kad Uns svieda akmeņus, dhoļu priekšējās rindas at­vilkās atpakaļ un zvēri sadrūzmējās ciešā barā. Tumsā atskanēja draudoša gaudošana. Stūrgalvīgie zvēri ne­gribēja aiziet bez laupījuma: atkāpušies tiktāl, ka ak­meņi vairs nespēja tos aizsniegt, viņi sūtīja uz priekšu izlūkus, kas spītīgi pūlējās pielavīties tuvāk laupīju­mam. Starp ugunskura loka galu un slānekļa sienu pa­likusī sprauga bija pārāk šaura. Tomēr dhoļi visu laiku atgriezās pie tās ar pacietību, kas spēja iedzīt izmisumā. Dažreiz viņi izlikās, ka metas uzbrukumā, bet tai pašā laikā citi zvēri, aizlavījušies paugura otrā pusē, drau­doši kauca aiz cilvēku muguras, cerēdami tos iebiedēt.

Pamazām atgriezās arī piesardzīgākie šakāļi, turēda­mies no dhoļiem pieklājīgā attālumā. Tomēr kā vieni, tā arī otri atkāpās, ieraudzījuši divpadsmit vilkus tuvo­jamies no austrumiem, un pēc tam izklīda, griežot ceļu hiēnām. Hiēnas slāja gausā riksī, un viņu slīpās mugu­ras krampjaini raustījās. Paretam atskanēja riebīgi kau­cieni, līdzīgi griezīgiem veceņu smiekliem.

Divi sīki sikspārņi nedzirdami riņķoja virs Una gal­vas. Milzīgs rokspārnis, platiem spārniem kā ērglim, lai­delējās zvaigžņu gaismā. Neskaitāmi naktstauriņi, ugunskura liesmu vilināti, metās tieši ugunī; nakts ku­kaiņi trīsuļojošiem spārniem bariem šaudījās asins- sarkanajos dūmos un apsviluši kā krusa bira uz kvēlo­jošajām oglēm. No biezajiem banjana zariem izspraucās divas bārdainu pērtiķu galvas. Uz otra paugura vaidēja purva pūce. Degunradža putns izbāza savu milzīgo knābi no palmas plūksnaino lapu cekula.

Vērša dēlam uzmācās bažas. Visur viņš redzēja at­plestas rīkles, atņirgtus ilkņus un zvērojošas plēsoņu acis .

Nāve draudēja jaunajiem karavīriem no visām pusēm. Šeit bija sapulcējies tik daudz plēsoņu, ka tie varēja saplosīt vismaz piecdesmit cilvēku. Dhoļiem spēku pie­šķīra viņu lielais skaits, hiēnām bija tikpat briesmīgi žokļi kā tīģerim, vilkiem — stipras ķepas un musku­ļaini skausti. Pat šakāļi ar saviem smailajiem suņu pur­niem varētu saplosīt Unu un Zuru tai īsajā mirklī, kamēr ugunskurā sadeg smalks zariņš. Tomēr bailes no uguns atturēja izbadojušos zvērus. Viņi pacietīgi gaidīja kādu izdevīgu gadījumu. Laiku pa laikam starp plēsoņiem iekvēlojās naids. Tikko vilki sāka rūkt, šakāļi tūliņ pa­slēpās tumsā, turpretim dhoļi palika uz vietas un tikai draudoši atņirdza savas sarkanās rīkles. Bet visi viņi grieza ceļu hiēnām.

Hiēnas parasti neuzbruka cilvēkiem, viņas izvairījās no riska un apmierinājās ar kritušiem dzīvniekiem vai novārdzinātu laupījumu. Un tomēr hiēnas negāja tālu projām no ugunskura, — neparasti daudzie plēsoņi un dīvainā, noslēpumainā gaisma, kas šķita nākam tieši no zemes, saistīja viņu uzmanību.

Beidzot zvēriem piebiedrojās leopards, un tad Uns pa­modināja Zuru. Plēsonis pietupās uz pakaļkājām dhoļu priekšā. Viņa dzeltenās acis uzmanīgi vēroja liesmu mēles un aiz tām — garos, taisnos cilvēku stāvus.

Sašutis par zvēra nekaunību, Uns iekliedzās:

— Vērša dēls ir nositis trīs leopardus!

Plēsonis izstiepa uz priekšu ķetnas ar asajiem nagiem, pastaipījās, izliekdams lokā lunkano ķermeni, un drau­doši ierūcās. Viņš bija liela auguma, daudz prāvāks par tiem plankumainajiem leopardiem, kurus jaunais ulamrs bija sastapis viņpus kalniem. Zem biezās, zīdmīkstās spalvas varēja nojaust spēcīgus muskuļus. Zvērs bez pūlēm varētu pārlēkt pāri ugunskuram un nokļūt pie slānekļu sienas līdzās cilvēkiem. Satraukts un izbrīnījies viņš pūlējās izprast, kādi dīvaini divkājaini radījumi pa­slēpušies uguns aizsardzībā. Šo radījumu izskats un smaka atgādināja gibonu, bet gibons ir mazāks un stāv pavisam citādi. Liesmu sarkanajā atblāzmā svešie radī­jumi likās vēl augstāki par meža vērsi gauru. Viņu kus­tības, neparastais izskats un dīvainie priekšmeti, kas ne­izprotamā veidā padarīja garākas viņu priekšējās ķet­nas, — tas viss lika leopardam saglabāt piesardzību. Turklāt zvērs bija viens, bet viņam pretim stājās divi.

Uns iekliedzās vēl skaļāk, un viņa balss ieskanējās kā varens kaujas sauciens . .. Leopards aizlīda sānis, ne­ziņā apstājās pie šaurās spraugas starp ugunskuru un klinšu sienu un pēc tam ar. līkumu apgāja apkārt pau­guram. Una mestais akmens trāpīja zvēram pa galvu. Nikni ieņaudējies, leopards pieplaka pie zemes, it kā gatavodamies lēcienam, drudžaini iecirta zemē nagus un pagriezās uz upes pusi. Daļa šakāļu sekoja viņam pa pēdām.

Pa to laiku tiklab vilki, kā arī dhoļi jau likās paguruši. Hiēnas, sirodamas aizvien plašākā lokā, tikai retumis parādījās drebošajos liesmu atspīdumos . . .

Piepeši visi plēsoņi kļuva uzmanīgi. Viņu nāsis steig­šus ievilka gaisu, purni pagriezās uz rietumiem, smailās ausis saslējās stāvus. īss rēciens pāršķēla nakts klusumu un lika nodrebēt cilvēkiem viņu nedrošajā patvērumā. Kāds lunkans ķermenis izlidoja no tumsas un pieplaka pie zemes netālu no ugunskura. Dhoļi izbijušies pakā­pās atpakaļ, un vilki sastinga, satraukumā saspringuši.

Hiēnas steigšus atgriezās pie ugunskura; divi cibetkaķi 1

' Cibetkaķi — vidēja lieluma plēsīgi zvēriņi, lielāko tiesu nakts dzīvnieki.

žēli ņaudēja tumsā.

Uns un Zurs pazina zvēra sarkanīgo spalvu un viņa briesmīgos garos, līkos ilkņus …

Plēsonis notupās pie uguns. Augumā viņš tikai mazliet pārspēja leopardu un likās pat zemāks par lielajām hi­ēnām. Tomēr visās viņa kustībās varēja nojaust kaut kādu noslēpumainu spēku, ko bez kurnēšanas atzina visi citi zvēri.. .

Uns un Zurs turēja ieročus gatavībā. Vērša dēls sa­tvēra labajā rokā šķēpu, un runga gulēja pie viņa kājām. Mazāk spēcīgais Zurs deva priekšroku sviežamajam iesmam. Abi jaunekļi skaidri saprata, ka mahairods ir daudz spēcīgāks par tīģeri un varbūt tikpat bīstams kā milzu lauva, no kura kādreiz tik tikko bija iz­glābies Nao, Nams un Gavs savos klaiņojumos pa cilvēkēdāju zemi. Viņi zināja, ka mahairods vienā lē­cienā var pārvarēt tos divdesmit soļus, kas zvēru paš­reiz šķīra no cilvēku patvēruma. Tomēr uguns biedēja plēsoni. Lunkanā aste kulstīja zemi, un niknuma pilns rēciens satricināja gaisu . . . Abu jaunekļu muskuļi sa­springa un kļuva cieti kā granīts …