Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

— Zvēra balss ir stiprāka par viņu pašu! — ierunājās Zurs. — Bet zobi asāki un lielāki nekā visiem citiem plēsīgajiem zvēriem.

— Uns viņu nositīs ar vienu rungas vēzienu!

Pēkšņi zvērs slaidā lēcienā aizlidoja divdesmit soļu

tālu. Noliecies pāri kraujas malai, Uns ieraudzīja citu milzīgu zvēru sīkā riksī slājam gar klints pakāji. Šim zvēram bija gluda, pelēka, kaila āda bez spalvām, resnas kājas kā jaunas papeles stumbrs un milzīgs, strups purns. Tas bija hipopotamu tēviņš, kas lūkoja pēc iespējas ātrāk nokļūt pie upes, bet mahairods — zobenzobu tīģeris, mezdams līkumus, lāgu lāgiem aiz­šķērsoja viņam ceļu. Hipopotams tad apstājās un, pa­vēris savu plato rīkli, draudoši urkšķēja.

— Sarkanais zvērs ir pārāk mazs, lai saplosītu hipo­potamu, — Uns teica. — Hipopotams nebaidās pat no lauvas.

Zurs, nebilzdams ne vārda, ziņkārīgi vēroja, kas no­tiks.

Pēkšņi mahairods uzvijās gaisā milzīgā lēcienā. Lun­kanais, sarkanīgais zvērs uzlēca hipopotamam uz mu­guras, un garie nagi iecirtās spēcīgajā skaustā. Biezāflai- nais milzenis, skaļi rēkdams aiz sāpēm, joņoja uz upes pusi. Asie, zobeniem līdzīgie tīģera ilkņi jau plosīja hipopotama cieto ādu un iecirtās miesā. Brūce milzī­gajā kaklā pletās aizvien platāka.

Sākumā hipopotams lūkoja skriet ātrāk un vairs nerēca; sasprindzinājis visus spēkus, viņš tiecās uz vienu vienīgu mērķi — pēc iespējas drīzāk tikt līdz upei. Tur viņš ienirs dziļajos ūdeņos, tur sadziedēs brūces un iz­glābs savu dzīvību. Smagajam ķermenim zvārojoties, hi­popotams, ar masīvajām kājām samīdams zāli, joņoja uz priekšu tikpat strauji kā meža kuilis . . .

Upe jau bija tuvu. Tās valgie garaiņi, šķiet, deva jaunu spēku biezādainajam milzenim. Tomēr nežēlīgie ilkņi aizvien dziļāk iecirtās viņa kaklā, no platās brūces šļāca asiņu strūklas. . . Hipopotams sagrīļojās, viņa īsās, resnās kājas sāka trīcēt. Pirmsnāves gārdznies iz­lauzās no baismīgās rīkles . ..

Hipopotams jau bija sasniedzis piekrastes niedrāju, kad pēkšņi reibonis piespieda viņu apstāties. Lēnām, pa­visam lēnām milzīgais ķermenis sāka griezties apkārt. Pēc tam pieveiktais dzīvnieks, dobji ierūcies, sabruka pie zemes. Tad mahairods, izslējies uz savām vingrajām ķetnām, izgrūda triumfējošu, uzvaras līksmes pilnu rē­cienu, izbiedēdams bifeļu baru tāluma, un ņēmās plosīt asiņaino laupījumu.

Uns un Zurs, redzētā nomākti, klusēja. Viņi zināja, ka naktī visapkārt ložņās plēsoņi, un neskaidri noģida, ka šī zeme, uz kuru viņi atnākuši, ir senāka nekā tā, kur līdz šim klejoja ulamru cilts. Sajā zemē vēl mita dzīvnieki, kas bija dzīvojuši tais tālajos laikos, kad uz Zemes parādījās pirmie cilvēki.

Šķita, ka pagājības drūmās ēnas tuvojas jaunekļiem līdz ar pēdējiem dziestošās vakarblāzmas atspulgiem, bet senatnīgā upe vēla savus asinssarkanos ūdeņus pa neaptverami plašo līdzenumu.

3. nodaļa UGUNS NAKTI

Uns un Zurs, papildinādami ieroču krājumus, strādāja astoņas dienas. Iesmu uzgaļus viņi darināja no krama šķēpelēm ūn asiem zvēru zobiem. Katrs iztaisīja sev šķēpu ar asu ragu galā un ieroču metēju, ar ko varēja tālu aizsviest iesmus un šķēpus. Beidzot viņi no jauna ozola stumbra izgatavoja divas resnas rungas. Una ierocis bija tik smags, ka spēja viņu pasargāt no vislielākajiem plēsīgajiem zvēriem.

Beiguši darbu, Uns un Zurs pa klinšu krauju nokāpa lejā līdzenumā. Nonākuši savannā, viņi jutās pavisam šķirti no savas cilts, kas bija palikusi kaut kur tālu tālu viņpus kalniem.

Te bija daudz medījuma. Nemaz nevajadzēja ilgi slēp­ties biezajā zālē, lai uzglūnētu meža kazai, aksisam [4] vai saigai. Tomēr Uns nekad nenogalināja zālēdājus bez va­jadzības. Dzīvnieki aug lēnām, bet cilvēkam jāēd katru dienu.

Kad ciltij bija daudz barības, Nao, ulamru vadonis, aizliedza vīriem iet medībās.

Uns un Zurs uz katra soļa sastapa tik daudz jauna, ka nepārstāja brīnīties. Viņi ziņkārē aplūkoja milzīgo gavialu [5] ar neparasti garo, izstiepto purnu un noskatī­jās, kā viņš nekustēdamies šūpojas uz ūdens vai uzglūn laupījumam kaut kur uz mazas saliņas vai krasta mel­dros.

Driopiteki3 ar melnajām rokām un cilvēka ķermeņiem kāpelēja biezajos koku zaros. Šūpodami masīvos ragus, kas spēja pārplēst krūtis tīģerim un pienaglot pie zemes lauvu, baros klejoja meža vērši gauri — spēcīgi, bizoņiem līdzīgi dzīvnieki. Melnie gajali4 gozēja saulē savus spēcīgos ķermeņus ar izliekto skaustu. Ge-pardi pa laikam izskrēja no biezajiem brikšņiem meža malā un tūliņ pazuda biezoknī. Niknu vilku bars, vajādams nilgau5 antilopi, ātri aizskrēja tālu tālu. Meža suņi — dhoļi, nodūruši galvas pie zemes, dzina pēdas medījumam vai arī izsl;eju;ši gaisā smailos purnus reizēm īsi iegaudojās

1 A k s i s s — skaists briedis ar baltiem plankumiem un gariem trijžuburu ragiem. So briežu bari mīt Indijas un Indoķīnas mežos ūdens baseinu tuvumā.

2 G a v i a 1 s — krokodils ar tievu, Joti garu purnu. Purna galā ir paresninājums. Mūsu dienās Indijā lielajās upēs sastopams sešus metrus garais Gangas gavials. Bez tam Indijā mīt arī īstie krokodili.

3 Driopiteki — izmiruši cilvēkveidīgie pērtiķi, kas mituši Eiropā, Dienvidāzijā un Ziemeļāfrikā.

4 G a j a 1 s — spēcīgs meža vērsis ar masīviem ragiem. Mūsu dienās mīt Indijas kalnainajos apgabalos.

5 Nilgau -— viena no antilopu sugām. Dzīvo nelielos baros ne visai biezos mežos un džungļos Indijā.

Uns un Zurs, izpletuši nāsis, sasprindzinājuši redzi un dzirdi, piesardzīgi virzījās uz priekšu, lai neuzmītu kobrām, kas slēpās biezajā zālē, un neuzmodinātu lie­los plēsīgos zvērus, kuri gulēja savos midzeņos vai bam­busu biezokņos. Tomēr apkārt viss bija klusu; tikai ap pusdienu klints iedobumā parādījās leopards. Viņa zaļās acis uzmanīgi vēroja cilvēkus, kas nāca aizvien tuvāk.

Uns, izslējies visā savā milzīgajā augumā, pacēla smago rungu. Tomēr Zurs, atcerējies mahairodu, sa­tvēra draugu aiz rokas:

—- Vērša dēlam vēl nevajag uzsākt kauju!

Uns saprata Zura domu. Ja jau mahairods ir bīsta­māks par lauvu, tad leopards šajā svešajā zemē varbūt ir spēcīgāks par tīģeri. Nao, Faums un vecais Gūns — pats vecākais no ulamriem — aizvien mācīja jaunos medniekus, ka piesardzība karavīram ir tikpat nepiecie­šama kā drosme. Ienaidnieks vispirms jāiepazīst. To­mēr Vērša dēls tikai vilcinādamies nolaida pacelto rungu. Viņš uzkliedza:

— Uns nebaidās leoparda!

Taču plēsonis stāvēja nepakustēdamies, un cilvēki ne­traucēti turpināja ceļu.

Viņi meklēja piemērotu vietu naktsguļai. Šajā kar­stajā zemē, kur naktīs droši vien čumēja un ņudzēja plēsīgi zvēri, pat ugunskurs nespētu pasargāt ceļinie­kus no draudošajām briesmām. Ulamri labi zināja, cik svarīgs ir ērts un drošs miteklis. Viņi prata sakraut pie ieejas alā akmens bluķu, koku stumbru un zaru aiz­sprostus, mācēja patverties no zvēriem klajā laukā vai zem klintīm.

Pa visu dienu Unam un Zuram neizdevās sameklēt upes krastā naktsguļai piemērotu vietu, un pret vakaru viņi aizgāja tālāk no upes. Jau iespulgojās pirmās zvaig­znes, kad ceļinieki beidzot nolēma apmesties stāva, re­tiem krūmiem un panīkušu zāli apauguša paugura pa­kājē. Izraudzījušies krauju slānekļa plākšņu nogāzi, Uns un Zurs apmetās pie tās un aizdedza puslokā uguns­kuru. Viņiem pēc kārtas vajadzēja palikt nomodā. Uns, kuram dzirde bija asāka un oža smalkāka, nolēma stā­ties sardzē pirmais, jo vakara pusē nakts aizvien slēpj vislielākās briesmas.