Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

Uns savicināja šķēpu un nomērķēja . . . Mahairods at­sprāga sānis, un šķēps palika Una rokās. Zurs nomurmi­nāja:

— Ja šķēps trāpīs zvēram, tas aizmirsīs uguni un me­tīsies mums virsū!

Uns bija tikpat veikls un spēcīgs kā Nao, bet arī viņš nevarētu ar šķēpu no divdesmit soļu attāluma nāvīgi ievainot tik lielu plēsoni. Uns paklausīja Zuru un sāka gaidīt.

Mahairods no jauna tuvojās kvēlojošajam uguns­kuram. Viņš pienāca tik tuvu, ka no cilvēkiem zvēru šķīra ne vairāk par piecpadsmit soļiem. Tagad Uns un Zurs varēja labi apskatīt plēsoni. Spalva viņam uz krū­tīm bija gaišāka nekā uz muguras vai sāniem, briesmī­gie ilkņi spīdēja kā kaili zobenu asmeņi, acis gailēja fosforiskā mirdzumā.

Divas asas klinšu šķautnes neļāva mahairodam mes­ties virsū cilvēkiem. Tomēr arī cilvēki klinšu izciļņu dēļ nevarēja sviest šķēpu vai iesmu ar drošu roku.

Pirms lēciena mahairodam vajadzēja tuvoties uguns­kuram vēl vismaz trīs soļus. Viņš panāca uz priekšu, pē­dējo reizi uzmanīgi aplūkojot nepazīstamos pretiniekus. Zvēra krūtis cilājās aizvien augošā niknumā; viņš it kā nojauta šo dīvaino divkājaino radījumu sīkstumu un vīrišķību.

Piepeši dhoļu barā sākās sajukums. Vilki metās kur kurais, hiēnas atkāpās banjana biezoknī. Blāvajā zvaig­žņu gaismā starp kokiem varēja samanīt milzīga dzīv­nieka siluetu, kas, neveikli zvalstīdamies, nāca aizvien tuvāk. Drīz sarkanīgajā ugunskura gaismā parādījās plats, strups purns, kura galā rēgojās rags, vēl garāks un stiprāks nekā bifelim. Zvēra āda atgādināja veca ozola mizu; resnas, baļķim līdzīgas kājas balstīja smago ķermeni. Tuvredzīgais, uzpūtīgais un savā aklajā nik­numā neapdomīgais dzīvnieks tuvojās gausā riksī. Visa dzīvā radība grieza viņam ceļu. Vilks, panikā pa­klupis zem degunradža kājām, tika samīts kā kukainis. Uns zināja, ka tāds pats liktenis piemeklētu alu lāci un lauvu, ja tie gadītos nezvēra ceļā. Šķita, pat uguns ne­spēs aizšķērsot ceļu šim briesmonim. Un tomēr tā ap­turēja milzeni. Varenais ķermenis sašūpojās pie kvēlo­jošajām pagalēm, mazās ačeles izpletās, briesmīgais rags paslējās uz priekšu.

Degunradža ceļā pagadījās mahairods.

Izstiepies kā milzu rāpulis, ar krūtīm pieplacis pie zemes, plēsonis izgrūda garu, draudošu rēcienu. Briesmu nojausmu, kas neskaidri ieplaiksnījās degunradža sma­dzenēs, ātri izkliedēja akla niknuma uzbangojums. Ne­viens dzīvs radījums ne stepē, ne džungļos, ne arī smil­šainajos līdzenumos neuzdrošinājās aizšķērsot viņam ceļu. Tas, kurš nepaspēja paglābties bēgot, bija lemts bojā ejai.

Briesmīgais rags noliecās pret sarkano zvēru. Baismās kājas no jauna sāka zibēt. Tas bija viesulis, kas noslauka visu savā ceļā . . . Tikai granīta klints vai mamuta milzu spēks spētu to apturēt. Vēl pāris soļu — un degunradzis samīdītu mahairodu. Tomēr plēsonis zibeņātri atlēca

sānis, un degunradzis aizdrāzās viņam garām. Tai pašā mirklī mahairods uzklupa degunradzim mugurā. Gār­dzoši rēkdams, sarkanais zvērs iecirtās ar visām četrām ķetnām cietajā ādā un sāka savu šausmīgo darbu . . .

Jau pirms daudziem tūkstošiem gadu mahairoda tālie senči labi zināja, kur degunradzim atrodas artērija, kas jāpārplēš. Tā bija šeit, zem raupjās ādas, kas bija daudz biezāka par vecu ciedru mizu, cietāka par bruņurupuča bruņām, kurām nekā nevarēja padarīt tīģera un visspē­cīgākā tā laika plēsoņa — alu lauvas zobi. Tikai šie ga­rie, asie, zobenam līdzīgie ilkņi spēja saplosīt briesmoņa ādu, iecirsties dziļi viņa miesās . . .

Asins strūkla uzšļācās veselu olekti augstu.

Milzīgais dzīvnieks veltīgi pūlējās nosviest skaustā ieķērušos plēsīgo zvēru. Nesasniedzis gribēto, degun­radzis pēkšņi nozvēlās uz sāniem un sāka vāļāties pa zemi.

Tomēr mahairodu šī negaidītā kustība nepārsteidza, Nikni ierēcies, tīģeris atlēca sānis, it kā izaicinādams šo milzeni, kas bija divdesmit reižu spēcīgāks. Plēsonis ne­maldīgi nojauta, ka degunradža dzīvība aizplūst kopā ar karsto asiņu straumi, kas strūklām šāvās ārā no saplosītā kakla . . . Vajadzēja tikai nogaidīt.

Degunradzis ar pūlēm piecēlās kājās un sagrīļojās. Un tad dhoļi, hiēnas,'šakāļi, vilki un cibetkaķi, alkatīgi rūk­dami, sāka drūzmēties ap kaujas lauku.

Visi šie sīkie plēsoņi jau uzskatīja pieveikto milzeni par milzīgu svaigas gaļas kalnu, kur ikviens varēs krietni saēsties. Mahairodu, tāpat kā visus citus lielos gaļēdājus dzīvniekus, vienmēr pavadīja sīko plēsīgo zvēru ordas, pārtikdamas no viņa laupījuma paliekām.

Vēl pēdējā piepūle . . . Šausmīgais rags pagriežas pre­tim ienaidniekam. Atskan gārdzošs rēciens. Milzīgais ķermenis dreb pirmsnāves agonijā. Tad pienāk gals: asins straume apsīkst un izbeidzas pavisam. Dzīvība at­stāj milzīgo ķermeni, un degunradzis nogāžas pie zemes kā akmens bluķis.

Mahairods, nagiem plosīdams nogalināto dzīvnieku, rij silto gaļu. Šakāļi kāri laiza zemē izšļākušās asinis, bet dhoļi, hiēnas, vilki un cibetkaķi pazemīgi gaida, kamēr sarkanais zvērs būs remdējis savu izsalkumu.

4. nodaļa

CILVĒKI UN SARKANAIS ZVĒRS

Pēc degunradža bojā ejas Uns un Zurs piesvieda ugunskuram sausus zarus, tad Uns nolikās gulēt, atstā­dams sardzē savu draugu. Nāve viņiem vairs nedrau­dēja; briesmīgais atņirgto purnu un aso ilkņu loks tagad bija sakļāvies apkārt pieveiktajam milzenim. Zurs ievē­roja, ka zvaigznes, kas nakts sākumā mirdzēja virs eben- koku galotnēm, tagad noslīgušas līdz upei. Zemes dēls, nebūdams tik drosmīgs kā Uns, juta, ka šajā svešajā, senatnīgajā zemē, kur plēsīgs zvērs leoparda lielumā spēj saplosīt tādu briesmoni kā degunradzi, no visām pusēm viņiem uzglūn briesmas . ..

Uzvarētāja mielasts vilkās ilgi. Dilstošs mēness savā pēdējā ceturksnī jau pacēlās pāri pretējam upes kras­tam, kad mahairods beidzot aizgāja projām no saplosītā degunradža. Tajā pašā mirklī ilgajās gaidās satracinātie vilki, hiēnas, šakāļi un dhoļi, mežonīgi kaukdami un cits citu grūzdami nost no ceļa, metās pie atstātā laupījuma. Šķita, ka zvēri klups cits citam pie rīkles. Pēc tam iestājās klusums; plēsoņi likās noslēguši pamieru.

Uz mirkli mahairods pagrieza galvu un uzlūkoja viņus ar pievērtajām, miegainajām acīm — noguris un pieri- jies, smagnējiem žokļiem. Pēkšņi plēsonis it kā atžirga, pagājās uz uguns pusi, tuvāk šiem dīvainajiem radīju­miem, kuri nezin kāpēc viņu satrauca un uzbudināja; bet pēc tam zvērs pārdomāja un, pārliecināts par savu neuzvaramo spēku, izstiepās tieši klajuma vidū un iesnaudās.

Zurs neuzticīgi vēroja snaudošo plēsoni. Viņš prā­toja pie sevis, vai viņiem ar Unu nevajadzētu bēgt pa to laiku, kamēr zvērs guļ. Tomēr padomājis Zurs no­sprieda, ka mahairods droši vien gulēs ilgi, un tā arī nepamodināja Unu.

Pamazām kļūdams mazāks, mēness cēlās aizvien aug­stāk debess jumā, un tā mirdzumā nobāla spožās zvaig­znes.

No degunradža vairs nekas liels nebija palicis pāri, tomēr plēsoņu zobi vēl joprojām strādāja tikpat cītīgi. Uz rīta pusi cilvēks bez pleciem pieskārās ulamra krūtīm.

— Mums vairs nav malkas, — viņš teica. — Uguns dziest, bet sarkanais zvērs guļ. Unam un Zuram jādodas projām.

Milzīgais ulamrs piecēlās kājās un palūkojās apkārt. Viņš ieraudzīja mahairodu nekustīgi guļam divsimt soļu attālumā no abu draugu patvēruma, un ulamra krūtīs sāka mutuļot niknums. Viņš atcerējās, kā rēca plēsonis, pietupies netālu no kvēlojošā ugunskura, kā viņa bries­mīgie zobi iecirtās biezādainā milzeņa kaklā.