Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

Niknās dusmās Uns izrāva aiz jostas aizsprausto ak­mens cirvi un trieca pa klinti ar tādu spēku, it kā tas būtu ienaidnieks. Klints bluķis salīgojās, un jaunekļi saprata, ka to var izkustināt.

Zurs, iespraudis lāpu kādā plaisā, metās Unam palīgā. Klints sašūpojās vēl spēcīgāk. Viņi grūda to ar visu spēku. Atskanēja brīkšķis. Rībēdami gruva akmeņi. . . Klints sasvērās sānis, un viņi izdzirda, ka smagais blu­ķis, dobji dārdēdams, nogāžas tumsā. Ceļš bija brīvs.

Mazliet atvilkuši elpu, draugi taustījās tālāk. Plaisa pamazām kļuva platāka. Drīz vien Uns un Zurs varēja izslieties visā augumā un elpot ar pilnu krūti. Beidzot viņi iznāca plašā alā. Uns, ko kājas nes, steidzās uz priekšu, bet drīz tumsa piespieda viņu apstāties: Zurs ar lāpu nespēja tikt līdzi žiglajam draugam. Tomēr aiz­kavēšanās nebija ilga. Vērša dēla nepacietība pārņēma arī cilvēku bez pleciem, un viņi abi lieliem soļiem gan­drīz skriešus steidzās tālāk.

Drīz priekšā iespulgojās vāja gaisma, ar katru soli kļūdama aizvien spēcīgāka. Pēkšņi Uns un Zurs bija sasnieguši alas izeju. Viņu priekšā aizstiepās šaurs gaitenis starp divām stāvām granīta sienām. Augstu augstu virs galvas staroja žilbinoši zila debess strēle.

— Uns un Zurs ir izgājuši cauri kalnam! — līksmi izsaucās Vērša dēls.

Viņš izslējās visā savā varenajā augumā, un lepnā ap­ziņa par veikto varoņdarbu strāvoja viņa ķermenī. Arī atturīgo un savaldīgo Zuru pārņēma satraukums.

Šaurā aiza, tālu aizvīdamās kalnu masīvā, neko daudz neatšķīrās no apakšzemes labirinta, kuru viņi tikko bija atstājuši. Uns, degdams nepacietībā, alka drīzāk ierau­dzīt plašus klajumus. Mazliet atpūtušies, draugi no jauna soļoja tālāk.

Aiza likās bezgala gara, un, kad jaunekļi beidzot bija tikuši no tās ārā, saule jau slīga uz rieta pusi.

Tālu tālu pletās plaša kalnu pļava, kuras mala, šķiet, aizsniedzās līdz spoži zilajam debess jumam. Pa labi un pa kreisi slējās bargi kalni — drūma, skarba akmens

pasaule, sastingusi, mēma, nesatricināma kā pati mū­žība . . .

Saule rietēja aiz akmens torņiem, robotajām smailēm un apaļajiem jumoliem. Tālumā pie bezdibeņa malas reižu reizēm parādījās un atkal pazuda mufloni. Vecs lācis, pieplacis pie gneisa klints, vakara klusumā uzglū­nēja laupījumam. Milzīga maitu lija augstu augstu zem rieta saules apmirdzētajiem mākoņiem gausi meta lie­lus lokus.

Uns un Zurs dzirdēja savas satrauktās sirds pukstus. Viņi bija atklājuši nezināmu zemi. Ar neatturamu spēku tā vilināja enerģisko, piedzīvojumus alkstošo ulamru un domīgo, trauksmainos sapņos nogrimušo Zuru, vahu cilts pēdējo locekli.

2.nodaļa Mahairods

Jau četrpadsmit dienu Uns un Zurs soļoja pa nepazīs­tamo zemi. Viņi nolēma, ka neatgriezīsies pie savas cilts tikām, kamēr nebūs izlūkojuši stepes un mežus, kur ulamri varētu atrast bagātu medījumu un ēdamus augus.

Cilvēks nevar visu gadu mitināties kalnos. Uznākot ziemai, kalni viņu padzen; pavasarī zeme tur atdzīvojas daudz gausāk nekā lejāk — līdzenumos, kas krietni ag­rāk ietērpjas krāšņā ziedu un zāļu segā.

Pirmajās dienās Unam un Zuram dažu labu reizi līdz pat vakaram neizdevās nekā nomedīt, ne arī atrast ēda­mus augus. Tomēr viņi joprojām neatlaidīgi soļoja uz priekšu — lejup pa kalnu nogāzēm. Devītajā dienā egļu mežus nomainīja dižskābaržu birzis, pēc tam aizvien lielākā skaitā parādījās ozoli un kastaņas. Uns un Zurs noprata, ka tuvojas līdzenumam. Zvēri pagadījās aiz­vien biežāk; katru vakaru ugunskura liesmas cepās svaiga gaļa un ēdamas saknes, un spulgā zvaigžņu gaisma ceļiniekiem vairs nelikās tik salta kā augstu kalnos.

Četrpadsmitajā dienā viņi sasniedza kalnu grēdas pa­kāji. Jaunekļu priekšā pletās bezgalīgs līdzenums, pa kuru savus ūdeņus vēla milzīga upe. Stāvēdami klinšai­nas grēdas nogāzē, ceļinieki alkatīgām acīm raudzījās uz šo jauno, svešo zemi, ko nekad nebija redzējusi ulamru un vahu cilts.

Lejā auga nepazīstami koki: milzīgi banjani, kuru zari izveidoja veselas birzis, slaidas palmas ar platiem lapu vēdekļiem, zaļi ozoli, pakāpusies pakalnu nogāzēs, neredzēti garai zālei līdzīgi bambusu biezokņi. Augstajā zālē un biezajos krūmos izkaisītie ziedi ielīksmoja acis ar savām spožajām krāsām.

Tomēr Unu un Zuru vairāk interesēja dzīvnieki. Tie lāgu lāgiem parādījās un pazuda garajā zālē un biezajos krūmos, kokveida paparžu un garo bambusu biezokņos.

Nē, šajos apgabalos ulamriem nekad netrūks svaigas gaļas vakara mielastam pie ugunskura!

Uns un Zurs sāka kāpt lejup pa klinšainajām nogā­zēm. Gaiss kļuva aizvien siltāks. Drīz vien karstums pieņēmās vēl vairāk un sakarsušie akmeņi dedzināja baso kāju pēdas.

Ceļinieki domāja, ka viņus no līdzenuma šķir tikai īss pārgājiens. Tomēr viņi pievīlās. Abi jaunekļi pēkšņi no­nāca pie stāvas kraujas.

Ulamrs nepacietībā iekliedzās, bet cilvēks bez ple­ciem teica:

-— Nezināmā zeme droši vien ir briesmu pilna. Mums ir maz sviežamo iesmu. Šeit, klints virsotnē, neviens zvērs, kas var saplosīt cilvēkus, mums nevar tikt klāt.

It kā apstiprinādams Zura vārdus, lejā, klinšu spraugā, pazibēja dzeltens lauvas siluets. Uns atbildēja:

— Zurs pateica to, ko vajadzēja teikt. Iekams mēs nokāpjam lejā līdzenumā, mums jāizgatavo sviežamie iesmi, rungas un šķēpi, lai varētu iet medībās un nogali­nāt plēsoņas.

No klintīm pāri zemei klājās garas ēnas; saules gaisma kļuva dzeltena kā medus. Uns un Zurs aizgāja pie jauna ozola un sāka cirst tā stipros zarus, lai izgatavotu vaja­dzīgos ieročus. Viņi prata darināt šķēpus un rungas, ap­strādāt dzīvnieku ragus un kaulus, apskaldīt asus krama gabalus un apdedzināt uz uguns iesmus, līdz tie kļuva cieti kā akmens. Bet bija jau pagājis ilgs laiks pēc gā­jiena pa apakšzemes labirintu. Viņu cirvji bija kļuvuši truli un ieroču krājums izsīcis.

Uns un Zurs cirta zarus tikām, kamēr saule nodzisa pie apvāršņa kā asinssarkans milzu ugunskurs. Tad viņi salasīja dzīvnieku ragus un kaulus un salūkoja krama gabalus, ko bija atnesuši sev līdzi no kalniem.

— Drīz uznāks nakts, — Uns teica. — Kad saule at­griezīsies, mēs no jauna ķersimies pie darba.

Salasījuši žagarus, viņi sakrāva tos kaudzē. Zurs jau grasījās aizkurt ugunskuru, bet viņa ceļabiedrs uz­sprauda asā zarā meža kazas cisku.

Pēkšņi viņi pietrūkās kājās, izdzirduši šausmīgu rē­cienu. Tas līdzinājās lauvas draudīgajam rūcienam un hiēnas nejaukajiem smiekliem. Piegājuši pie kraujas, viņi ieraudzīja lejā, klinšaina paugura pakājē, piecsimt soļu attālumā nepazīstamu zvēru leoparda augumā, sar­kanīgu spalvu, ar apaļiem, melniem plankumiem uz mu­guras un sāniem. Milzīgās acis zvēroja spožāk nekā tīģe­rim. Četri ļoti gari un ļoti asi ilkņi kā zobeni rēgojās atņirgtajā purnā. Viss zvēra izskats liecināja par spēku un straujumu.

Uns un Zurs saprata, ka šis zvērs pieder pie gaļēdājiem, bet nelīdzinās nevienam no tiem plēsoņiem, ko ulamri bija sastapuši viņpus kalnu grēdas. Tomēr zvēra izskats neiedvesa jaunekļiem lielas bažas. Ar šķēpu, rungu un sviežamajiem iesmiem Uns aizvien bija pie- veicis tādus pašus lielus zvērus. Viņš bija tikpat stiprs un straujš cīņā kā Nao, spalvaino brāļu, pelēkā lāča un tīģerienes uzvarētājs.

Jaunais ulamrs iekliedzās:

— Uns nebaidās sarkanā zvēra!

Vēl īsāks un griezīgāks rēciens pārsteidza jaunos ka­ravīrus.