Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

Uns pasmēla ūdeni plaukstās un padzirdināja ievai­noto. Pēc tam bažīgi apvaicājās:

— Vai Zuram stipri sāp?

— Zurs ir pavisam vārgs. Zurs gribētu aizmigt…

Una muskuļotā roka viegli pieskārās drauga karsta­jai pierei.

— Uns ierīkos paslēptuvi.

Klejodami mežos, ulamri naktīs parasti patvērās cieši' savītos koku zaros, Uns sāka meklēt stipras liānas un nocirta tās ar asu akmens cirvi. Pēc tam viņš izrau­dzīja trīs palmas, kas auga cita citai līdzās uz pakalna, ar cirvi ierobīja gludo mizu un cieši aizpina stumbru atstarpes ar lokanajām liānām. Izveidojās kaut kas līdzīgs trijstūrainai teltij ar elastīgām, izturīgām sienām.

Uns strādāja drudžainā steigā visu pēcpusdienu. Kad viņš beidzot uz īsu brīdi atvilka elpu, pāri upei jau klā­jās garas vakara ēnas. Bet viņam vēl vajadzēja apvīt paslēptuvi ar resnām, stiprām liānām, kas varētu izturēt liela plēsoņa smagumu to īso brīdi, kas nepieciešams medniekam, lai ar cirvi pāršķeltu zvēra vēderu vai ietriektu šķēpa smaili viņam tieši sirdī.

Zurs joprojām svaidījās karsonī. Laiku pa laikam viņš krita nesamaņā un murmināja aprautus, nesakarī­gus vārdus. Atguvis samaņu, Zemes dēls uzmanīgi vē­roja Una darbu un deva draugam padomus, jo vahu cilts — cilvēki bez pleciem — prata celt būdas daudz labāk nekā ulamri.

Mazliet atpūties, Uns ieturēja maltīti, uzkozdams va­kar ceptu aukstu gaļu, un tad no jauna ķērās pie darba. Viņš pāri paslēptuvei no liānām savija ciešu jumtu un, nocirtis divus resnus zarus, iztaisīja kaut ko līdzīgu durvīm, ar ko varēja aizsprostot spraugu, pa kuru ielīst būdā. ' i

Saule jau pieskārās lielo ebenkoku galotnēm, kad cil­vēki beidzot patvērās savā zaļajā slēptuvē. Cauri savī­tajām liānām varēja labi saskatīt Lielo upi, kas tecēja trīssimt soļu attālumā no būdas.

Sajā vēsajā vakara stundā upe mutuļoja dzīvības pa­los. Baismīgie hipopotami iznira no savām zemūdens ganībām un izkāpa uz sauszemes.

Liels gauru bars dzesēja slāpes otrā upes krastā. Mu­tuļojošos ūdeņos draiskojās delfīni ar garu, smailu, knā­bim līdzīgu purnu. Krokodils pēkšņi izlīda no biezā nied­rāja un sagrāba dzērvi ar dzelteno galvu. Makaki — rezus pērtiķi lēkāja pa zariem kā nelabā apsēsti. Raibie fazāni mirdzošām zelta, smaragda un safīra spalvām nolaidās zālē netālu no biezajiem niedrājiem. Baltie gārni lidoja pāri ziedošajām saliņām kā sniega pārslas.

Dažreiz tālumā panikā aizjoņoja nilgau antilopu vai briežu aksisu bars, gepardu pāra vai dhoļu vajāts.

Bet tad duršanas vietā parādījās meža zirgi ar mūžī­gās bailēs ieplestām acīm. Šo dzīvnieku mūžs bija ne­miera un briesmu pilns, un viņu muskuļi aizvien sa- springuši. Zirgi joņoja straujos auļos, satraukumā sa- smailējuši ausis, un ikviens troksnis lika viņiem nodrebēt. Daži gajali gausi soļoja gar bambusu birzīti.

Pēkšņi izbailes sagrāba visus dzīvniekus: nodrebējuši viņi milzīgiem lēcieniem metās projām. Dzeršanas vie­tai tuvojās piecas lauvas.

Pilnīgā vientulībā plēsoņi iznāca upes krastā. Tikai viens pats krokodils, plosīdams savu laupījumu, nelikās par lauvām ne zinis. Šķita, ka viņš nemaz nemana to tu­vošanos. Viņa milzīgais, raupjām zvīņām klātais ķerme­nis, ciets kā platānas stumbrs, ar strupu purnu un ne­kustīgām, stiklainām acīm vairāk atgādināja klinšu bluķi nekā dzīvu radījumu. Tomēr neskaidra briesmu nojauta spieda arī viņū pagriezt galvu uz negaidīto at­nācēju pusi. Kādu mirkli krokodils vilcinājās, tad, sa­grābis laupījumu, ienira ar to ūdenī.

Diviem lauvām kaklu greznoja kuplas krēpes. Tie bija tēviņi — plecīgi, drukni, gluži kā akmenī izcirstām galvām. Lauvu mātes bija zemākas, ar lunkaniem, slai­diem ķermeņiem. Zvēru platās, dzeltenās acis spēja rau­dzīties uz priekšu vienā punktā tāpat kā cilvēku acis.

Plēsoņi noskatījās, kā tālumā aizbēg nobarojušos zāl- ēdāju bari. Lauvās apstājās pakalnā un aizsmakušām rīklēm stiepti ierēcās.

Tēviņu skaļie rēcieni aizvēlās pāri plašajam Lielās upes spogulim, likdami nodrebēt visiem tās iemītnie­kiem. Paniskas bailes sagrāba visas dzīvās būtnes ban- janu un palmu birzīs, niedrājos, Lielās upes dziļajos līčos un smilšu sēkļos. Pērtiķi mežonīgi brēca bieza­jos zaros.

Izgāzuši savas dusmas un piktumu, plēsoņi turpināja ceļu. Tēviņi izplestām nāsīm tvēra vājās vēja pūsmas, lauvu mātes, būdamas nepacietīgākas, ošņāja zemi. Pēkšņi viena no viņām saoda cilvēku smaku un, piepla­kusi pie zemes, sāka vilkties tuvāk paslēptuvei, ko pa

pusei aizsedza garā zāle. Abas pārējās lauvenes sekoja viņai, turpretim tēviņi bija palikuši iepakaļ.

Uns raudzījās uz plēsoņiem, kas nāca aizvien tuvāk. Ikviens no viņiem bija vismaz piecas reizes spēcīgāks par cilvēku, viņa nagi — asāki par iesmiem ar kaula smaili, bet ilkņi — briesmīgāki par akmens cirvjiem un koka šķēpiem. Uz mirkli Unu sagrāba bailes, apzinoties, ka viņš ir viens pats.

Zurs pacēla galvu. Šausmas, ko iedvesa plēsoņi, jau­nekļa dvēselē sajaucās ar rūgtu domu, ka viņš ne ar ko nevar palīdzēt Unam gaidāmajā kaujā.

Pirmā lauvu māte jau bija pavisam tuvu. Nesapraz­dama, kādi dīvaini radījumi patvērušies aiz cieši savī­tajām liānām, viņa sāka ložņāt apkārt paslēptuvei. Ta­gad, kad lauvu māte bija pavisam tuvu, Uns vairs ne­baidījās.

Simtiem paaudzēs karavīri un mednieki bija miruši plēsoņu ķetnās, cīnīdamies līdz pēdējam elpas vilcie­nam. Tādas pašas asinis mutuļoja arī jaunā ulamra dzīs­lās, un viņa acis spulgoja tikpat spoži kā lauvenei. Cirvi vicinādams, viņš izaicināja niknos plēsoņus:

— Uns pāršķels lauvām vēderu!

Zurs ierunājās:

— Lai Vērša dēls ir piesardzīgs! Ievainots lauva ne­baidās nāves. Vajag iegrūst zvēram ar šķēpu taisni nā­sīs, kad viņš būs pienācis pavisam tuvu!

Uns noģida drauga vārdos visas vahu cilts gudrību un nolaida pacelto cirvi. Viltīgs smīns pārslīdēja pār viņa seju.

Sastingusi uz vietas, lauvene pūlējās saskatīt nepazīs­tamo radījumu, kam bija tik spēcīga balss. Viens no tē­viņiem ierēcās, pēc tam otrs. Uns atbildēja ar gari stieptu kaujas saucienu. Tagad visi plēsoņi stāvēja pie cilvēku paslēptuves. Zvēri labi apzinājās savu muskuļu spēku un kopējo medību priekšrocības. Un tomēr viņi nesteidzās ar uzbrukumu.

Radījumi, kas viņus bija tik nekaunīgi izaicinājuši, joprojām palika neredzami, un tas mulsināja plēsoņus.

Beidzot viena no lauvenēm, pati jaunākā, nolēma pār­iet uzbrukumā. Viņa pienāca tuvāk, apošņāja paslēp­tuvi un iezvēla ar ķetnu pa savītajām liānām. Zaļā siena ieliecās, tomēr izturēja triecienu. Tai pašā mirkli asā šķēpa smaile ar spēku ietriecās plēsonim nāsīs. Lauvene atsprāga atpakaļ, ņaudēdama aiz niknuma un sāpēm; pārējie zvēri skatījās uz viņu ar satraukumu un izbrīnu. Kādu mirkli lauvas stāvēja nekustēdamies, viņi, šķiet, bija aizmirsuši cilvēkus. Pēc tam viens no tēviņiem ierēcies milzīgā lēcienā uzlidoja uz paslēptuves jumta, kas ielīka zem viņa smaguma.

Uns pieliecās. Viņš gaidīja. Kad briesmīgais purns bija izstieptas rokas attālumā, Vērša dēls trīs reizes trieca šķēpa smaili plēsonim purnā. Zaudējis prātu aiz sāpēm, asiņu aizlijušām acīm lauva novēlās no jumta un sāka valstīties pa zemi. Nokūleņojis lejā no pakalna, zvērs aizlīda projām un pazuda biezajā zālē.

— Ja lauva uzdrošināsies lēkt vēlreiz, Uns izdurs vi­ņam acis! — draudoši kliedza ulamrs.