Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

Plēsoņi stāvēja vilcinādamies. Starp liānām paslēpu­šies radījumi tiem likās vēl noslēpumaināki un bīsta­māki. Viņu cīņās paņēmieni un balsis nelīdzinājās ne­vienai no tām dzīvajām būtnēm, kurām lauvas uzglū­nēja biezokņos vai nogalināja dzeršanas vietās. Šo dīvaino radījumu triecieni bija neizturami sāpīgi.

Baidīdamies tuvoties paslēptuvei, lauvas palika uz vietas. Paslēpušies garajā zālē vai zem milzīgajiem ban- janu zariem, plēsoņi gaidīja —- briesmīgi savā vienal­dzīgajā pacietībā. Laiku pa laikam lauvas pa vienam aiz­gāja pie upes padzerties.

No jauna sāka parādīties zālēdāji, tiesa, prāvā attā­lumā. Lielās upes krastos mudžēja putnu bari. Snieg­baltie ibisi ar melnajām galvām bija labi saredzami upes līčū tumšajā fonā. Garkājainie marabu dīvainiem lēcieniem dejoja zaļajās saliņās. Kormorāni strauji me­tās ūdenī un ienira dzelmē. Biezajos meldros nirējpīles slēpa savus mazuļus. Dzērves, skaļi sakliegdamās, trau­cās pāri kraukļu baram. Palmu lapās paslēpušies papa­gaiļi griezīgi brēca . . .

Bet tad no rietumiem atskanēja dobja dunoņa, pama­zām augdama augumā. Viens no lauvu tēviņiem pa­grieza galvu uz to pusi un sāka ausīties. Lauvene no­drebēja un pietrūkās kājās. Visi plēsoņi dobji rūca.

Uns savukārt sasprindzināja dzirdi. Viņam šķita, ka dzird liela dzīvnieku bara smagos soļus. Tomēr ulamra uzmanību joprojām saistīja plēsoņi, kas bija ielenkuši paslēptuvi. Zvēru satraukums pieauga. Viņi no jauna tuvojās cilvēku patvērumam un metās tam virsū visi reizē. Una balss viņus apstādināja.

No jauna kļuva dzirdama dobja dunoņa, kas likās nā­kam no pašām zemes dzīlēm.

Jaunais ulamrs saprata, ka dzeršanas vietai tuvojas kāds milzīgs dzīvnieku bars. Viņš iedomājās par bizo- ņiem, kas mita plašajos līdzenumos viņā pusē kalniem, pēc tam par mamutiem, ar kuriem bija sadraudzējies Nao savos klejojumos pa cilvēkēdāju zemi.. .

Iztālēm atskanēja taurēšana.

— Tie ir mamuti! —Uns sacīja bez kādas šaubīšanās.

Drebēdams drudzī, arī Zurs ieklausījās tālajā dunoņā.

— Jā, tie ir mamuti! — viņš atkārtoja, bet ne tik pār­liecinoši.

Lauvas pielēca kājās. Dažus mirkļus viņu galvas pa­lika pagrieztas uz rietumiem; pēc tam zvēri gausā solī aizslāja gar upi uz lejteces pusi. Drīz viņu dzeltenie ķer­meņi pazuda biezajos krūmos.

Uns nebaidījās no mamutiem. Viņš zināja, ka tie ne­nogalina ne cilvēkus, ne zālēdājus dzīvniekus, neaiz­tiek pat vilkus un leopardus. Cilvēkam, sastopoties ar mamutiem, jāpaliek nekustīgam un jāklusē. Bet varbūt liānu būda, kurā slēpjas ļaudis, sakaitinās milzeņus? Ik­viens mamuts taču var izpostīt cilvēku patvērumu ar vienu triecienu, vienā mirklī iznīcināt Unu un Zuru.

— Vai Unam un Zuram vajadzētu iziet laukā no slēp­tuves? — ulamrs vaicāja.

— Jā, — atbildēja cilvēks bez pleciem.

Uns atraisīja liānas, kas aizsprostoja ieeju paslēptuvē, izlīda ārā un palīdzēja izrāpties laukā arī Zuram. Brīk­šķēja lūstošie koki. Tālumā neskaidri iezīmējās masīvi, pelēcīgi silueti. Drīz jau varēja atšķirt milzīgos snuķus un galvas. Bars bija sadalījies trīs grupās, ko vadīja seši milzīgi tēviņi. Viņi sabradāja zāli un krūmus, izgāza kokus un lauzās cauri necaurejamiem banjana zaru bie­zokņiem. Viņu āda līdzinājās vecu ciedru mizai, kājas bija resnākas par Unu un ķermenis tikpat liels kā des­mit bizoņi.

— Viņiem nav krēpju, — pusbalsī ierunājās Uns,

— un ilkņi ir gandrīz pavisam taisni. Viņi ir lielāki par pašiem lielākajiem mamutiem!

— Tie nav mamuti, — cilvēks bez pleciem atbildēja,

— tie ir ziloņi.

Uns, skumju mākts, raudzījās uz milzeņiem, kas nāca aizvien tuvāk. Viņš jutās pavisam bezpalīdzīgs, parastā pašpaļāvība bija izgaisusi bez vēsts; Nekustīgs un kluss, noliecies pār savu ievainoto draugu, jaunais ulamrs gaidīja…

Seši barveži jau tuvojās paslēptuvei. Milzeņu tumšas acis nenovērsdamās raudzījās uz cilvēkiem, bet viņu skatienā nebija neuzticības. Varbūt viņi jau bija sasta­pušies ar divkājainiem radījumiem? …

Dzīvība vai nāve? Tā tuvojās nepielūdzama. Ja bar­veži nepagriezīsies sānis, pēc desmit soļiem tie samīdīs cilvēkus un sagraus viņu patvērumu.

Uns cieši vērās acīs visspēcīgākajam barvedim. Tas bija vislielākais, tā milzīgais snuķis varēja nožņaugt bi­feli tikpat viegli, kā žņaudzējčūska nogalina briedi. . . Milzenis apstājās tieši pie cilvēkiem. Arī pārējie bar-

veži, it kā paklausīdami viņam, tāpat sastinga uz vie­tas. Pēc tam visa kolona, lēnām soļodama, izveidoja ap cilvēkiem platu, viļņojošu pusloku. Nolaidis rungu pie kājām, zemu noliecis galvu, Uns gaidīja, kāds būs viņu liktenis…

Barvedis smagi nošņācās un pagriezās pa labi, mez­dams līkumu apkārt liānu teltij. Milzīgie dzīvnieki pa­klausīgi sekoja viņam. Ikviens zilonis savukārt apgāja apkārt šim šķērslim. Neviens dzīvnieks, pat mazie zilo- nēni neaiztika ne cilvēkus, ne viņu patvērumu.

Vēl ilgi drebēja zeme milzeņu smagajos soļos. Sulīgā, biezā zāle sajaucās ar zemi, krūmi un koki blīkšķēdami lūza zem gigantisko dzīvnieku kājām. Hipopotami šaus­mās bēga. Milzīgs gavials tika pasviests sānis gluži kā varde.

Tālumā uz paugura varēja samanīt piecu lauvu silu­etus. Zvēri bija pacēluši pret asinssarkano vakara sauli savus strupos purnus un nikni rūca.

Drīz viss ziloņu bars iebrida vēsajā upes straumē. Viļņi pasitās atpakaļ, šļācoties krastā; milzīgie snuķi šņākdami ievilka ūdeni un aplaistīja platās muguras …

Pēc tam milzeņi ienira viļņos. Virs ūdens rēgojās tikai baisās galvas un varenās muguras — kā granīta bluķi, ko atnesuši no kalniem šļūdoņi, mutuļojošas straumes un nogruvumi.

— Nao sadraudzējās ar mamutiem, — Uns domīgi ierunājās. — Kāpēc Vērša dēls lai nesadraudzējas ar zi­loņiem?

Diena pamazām izdzisa. Lauvas no pakalniņa bija pa­zudušas. Neveiklie vērši gauri un žiglie brieži aksisi steidzās paslēpties, lai nakti pārlaistu drošā patvērumā. Saule pieskārās tālo pauguru virsotnēm. Savos midzeņos pamodās plēsoņi.

Uns atgriezās paslēptuvē, nesdams cilvēku bez ple­ciem.

5. nodaļa MILZU ŽŅAUDZĒJČŪSKA

Pagāja trīs dienas. Lauvas vairs nerādījās. Ziloņi aiz­gāja tālāk gar Lielo upi uz lejteces pusi. Milzeņu sabra­dātā zāle un krūmi ātri atzēla karstajos dāsnās saules staros. Medījumi visapkārt ņudzēt ņudzēja, un Unam va­jadzēja tikai vienu reizi mest iesmu vai šķēpu, lai sagā­dātu barību sev un Zuram visai dienai.

Pirmajās dienās slimā drauga drudzis un murgi apbē­dināja un nomāca Unu. Tomēr Zura brūces drīz vien apdzija un drebuļi vairs nemocīja viņu. Ceturtajā dienā Zemes dēlam kļuva labāk un abi draugi jutās laimīgi. Biezā liānu un palmu zaru ēna deva patīkamu vēsumu. Sēžot pie telts ieejas, ulamrs un cilvēks bez pleciem baudīja mieru, kas valdīja visapkārt, un domāja, ka ulamru cilts nekad nepazīs bada postu šajā auglīgajā, brīnišķīgajā zemē. Purpursārtie gārņi meklēja upes līčos ūdensriekstus; divi melnie stārķi pacēlās spārnos upes pretējā krastā. Garām aizlidoja bars dzērvju dzeltenām galvām, un sārti ibisi bradāja starp lotosiem.

Iznirusi no līča ūdeņiem, milzīga žņaudzējčūska lē­nām izrāpās krastā, izstiepusi savu garo, gludo ķermeni cilvēka resnumā. Uns un Zurs ar riebumu raudzījās uz šausmīgo rāpuli, ko ulamri līdz šim nepazina. Zņaudzēj- čūska līda gausi, acīm redzot, bez noteikta mērķa, un šķita, ka tā vēl nav pilnīgi atmodusies pēc garas snau­das. Uns un Zurs nemaz nenojauta, ka šis smagnējais rāpulis spēj joņot tikpat ātri kā meža kuilis …