Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

Uns un Zurs soļoja gar klinšaino grēdu, rūpīgi aplū­kodami katru dobumu un plaisu bazalta klintīs. Viņi zināja, ka dažkārt neliela sprauga ved dziļā un plašā alā.

Una vērīgais skatiens drīz vien pamanīja kraujā klints sienā plaisu, kas aizstiepās diezgan lielā augstumā. Apakšā plaisa bija šaura, bet tālāk uz augšu pamazām kļuva platāka. Lai tiktu pie tās, vispirms vajadzēja uz­kāpt uz horizontāla klints izciļņa, bet pēc tam pa ak­mens sienu uzrāpties līdz mazam laukumiņam, kur bija vieta trim cilvēkiem.

Jaunie karavīri bez pūlēm nokļuva uz horizontālā iz­ciļņa, bet, lai sasniegtu laukumiņu, Unam nācās pakāp­ties uz Zura pleciem. Uzrāpies augšā, jaunais ulamrs raudzīja iespraukties plaisā. Kādu brīdi Uns virzījās sā­niski, bet pēc tam eja kļuva platāka un viņš nonāca zemā, plašā alā. Uns uzmanīgi apstaigāja alu un pēkšņi apstājās pie iedobuma klinšu sienā: šaurs pazemes gai­tenis veda stāvus lejup tumsā.

Uns vispirms nolēma uzvilkt augšā uz laukumiņa Zuru un tikai tad sīkāk apskatīt alu. Viņš izlīda ārā un teica:

-— Ala ir liela, bet tai laikam ir divas izejas. Uns vēl nav apskatījis, cik tālu aiziet eja . . .

Noliecies viņš pastiepa Zuram šķēpu. Satvēris tā galu, cilvēks bez pleciem rāpās augšā pa stāvo akmens sienu, tverdamies ar kājām aiz akmens izciļņiem. Uns pa to laiku pamazām izslējās taisni un kāpās atpakaļ uz alas pusi.

Kad Zurs beidzot bija augšā uz laukumiņa, ulamrs viņu aizveda alas dziļumā pie pazemes gaiteņa. Tumsa neļāva viņiem strauji virzīties uz priekšu, bet viegli sa­manāma plēsīga zvēra smaka viesa sirdī nemieru. Viņi jau grasījās griezties atpakaļ, kad pēkšņi ieraudzīja lejā, ejas galā, nespodru gaismu.

— Alai ir otra izeja, — Zurs čukstēja.

Uns sarūgtināts pamāja ar galvu, joprojām uzmanīgi taustīdamies uz priekšu. Eja kļuva nolaidenāka, un vājā gaisma iespulgojās stiprāk. Tā plūda pa garu, līkumotu klints spraugu, pārāk šauru, lai pa to varētu izsprauk­ties cilvēks. Daži sikspārņi, jauno karavīru izbiedēti, laidelējās pāri viņu galvām un griezīgi pīkstēja.

— Uns un Zurs ir alas saimnieki! — skaļi iesaucās Vērša dēls.

Zurs ielūkojās spraugā, pūlēdamies saskatīt, kas atro­das aiz tās. Negaidot nikna rūkšana piespieda viņu at­lēkt atpakaļ: jauneklis plašā alā ieraudzīja milzīgu

zvēru, kas atgādināja gan tīģeri, gan lauvu. Zvēram bija biezas, melnas krēpes, varenas krūtis, vēl platākas nekā gauram, un garš, lunkans ķermenis. Plēsonis bija lielāka auguma un masīvākiem muskuļiem nekā visi citi plē­soņi, ko pazina ulamri. Milzīgajās acīs alas mijkrēslī gai­lēja gan dzeltenas, gan zaļas uguntiņas.

— Alu lauva! — šausmās čukstēja Zurs.

Zvērs stāvēja pie spraugas un nikni plītēja ar garo asti sev pa sāniem.

Uns savukārt palūkojās uz plēsoņi un teica:

— Tas ir milzu lauva!

Viņš paķēra no pleca šķēpu un grasījās sviest zvē­ram, bet Zurs satvēra viņa roku:

— Uns nevarēs pa spraugu triekt šķēpu tik stipri, lai nogalinātu alu lauvu. Viņam būs grūti pat trāpīt zvē­ram.

Zemes dēls norādīja uz bazalta izciļņiem, kas varēja kavēt šķēpa lidojumu. Arī Uns pats saprata, cik bīstami būtu bez kādas jēgas aizkaitināt plēsīgo zvēru. Satra­cinātais plēsonis pamestu midzeni un sirotu apkārt, meklēdams miera traucētājus.

Zvērs pa to laiku sāka nomierināties. Viņš, acīm re­dzot, bija paēdis un šo nakti netaisījās uz medībām; pie apgrauztu kaulu kaudzes netālu no alas ieejas gulēja mielasta paliekas — puse onagra.

— Varbūt Uns un Zurs varēs izlikt zvēram kādus slazdus? — cilvēks bez pleciem nomurmināja.

Vēl dažus mirkļus viņi dzirdēja plēsoņa skaļo, sēcošo elpu. Tad lauva aizgāja projām no sienas un laiski at­laidās uz alas klona starp izsvaidītajiem kauliem. Viņa dusmas ātri aprima; ne reizi savā mūžā varenais plēso­nis nebija izjutis bailes no citiem dzīviem radījumiem. Neviens zvērs neuzdrošinājās stāties pretim viņa draus­mīgajam spēkam, varbūt vienīgi savā aklajā niknumā neprātīgais degunradzis. Tiesa, milzīgie ziloņi nebaidījās no alu lauvas, tomēr aizvien izvairījās no sadursmes ar to. Gauru, gajalu un bifeļu barveži, kas bezbailīgi aiz­sargāja baru no tīģeriem un leopardiem, sastapušies ar alu lauvu, šausmās sāka drebēt. Alu lauva bija spēcī­gāks par visiem citiem plēsoņiem.

Aiz bazalta sienas paslēpušos radījumu smaka atgā­dināja gibonus vai rezus pērtiķus — vājus un neaiz­sargātus dzīvniekus, ko alu lauva varēja nogalināt ar vienu varenās ķetnas sitienu.

Uns un Zurs atgriezās augšējā alā. Plēsoņa tuvums viesa viņu sirdīs mokpilnu nemieru. Tiesa, alu lauva mi­tinājās otrpus klinšu grēdas un droši vien nekad negāja medībās dienā, tomēr nejauša sastapšanās ar viņu aiz­vien bija iespējama. Un šis patvērums — tik ērts un drošs, pieejams tikai cilvēkiem, sikspārņiem un put­niem — tagad šķita šaubīgs un nedrošs.

Tomēr jaunie karavīri nolēma palikt alā līdz tam lai­kam, kamēr atradīs citu — vairāk piemērotu patvē­rumu.

Vērša dēls teica:

— Uns un Zurs izies no paslēptuves tikai tad, kad redzēs alu lauvu snaužam savā midzenī.

— Alu lauva pārāk smags, lai rāptos kokos, — Zurs piebilda. — Te visapkārt ir mežs, un mēs aizvien va­rēsim patverties koku zaros.

Dažas dienas jaunie karavīri nodzīvoja mierīgi. Zurs salūkoja ēdamas saknes un augļus, bet Uns sagādāja svaigu gaļu un atnesa malku ugunskuram. Vakaros viņi sakūra uguni laukumiņā pie alas ieejas. Spožie liesmu atspulgi aizdzina projām līdzenumā sirojošos plēsoņus, aizbiedēja sikspārņus, ērgļus un pūces, kas mitinājās klinšu plaisās.

Vairākas reizes dienā Zurs nokāpa lejā pa apakš­zemes gaiteni un vēroja alu lauvas midzeni. Milzīgais zvērs, ieraugot cilvēku, nekļuva nikns un nepacietīgs. Lauva pierada pie jaunā karavīra smakas, un tā viņu vairs nesatrauca pat miegā. Dažreiz zvērs pienāca pie spraugas un centās saskatīt ar savām kvēlojošām acīm neskaidros cilvēka stāva un sejas apveidus.

Kādu vakaru Zemes dēls teica viņam:

— Uns un Zurs nav alu lauvas ienaidnieki!

Cilvēka balss skaņu uzbudināts, plēsonis ieņurdējās

un sāka skrāpēt ar nagiem bazalta sienu.

— Alu lauva ir stiprāks par Zuru, — cilvēks bez ple­ciem turpināja. — Bet Zurs ir viltīgs … Ja alu lauva, Zemes dēls un Vērša dēls kļūs draugi, viņiem neizbēgs neviens medījums.

Viņš runāja, nelolodams nekādu sevišķu cerību uz panākumiem. Neskaidras atmiņas atausa jaunekļa sma­dzenēs. Kopš bērnības viņš bija dzirdējis stāstus par to, ka senos laikos vahu cilts ļaudis bieži vien dzīvojuši kaimiņos plēsīgiem zvēriem un reizēm pat rīkojuši ko­pējas medības. Visa ulamru cilts zināja, ka Nao, Leo­parda dēls, kādreiz noslēdzis draudzību ar mamutiem. Zurs varēja stundām ilgi prātot par to, sevišķi dienās, kad nedraudēja nekādas briesmas. Viņš bieži sapņoja, ka iedraudzēsies ar kādu spēcīgu plēsoņi, tāpat kā to savulaik darījuši viņa senči vai Nao. Tomēr arī pats Nao vairs nebija mēģinājis draudzēties ar mamutiem. Kļuvis par ulamru vadoni, viņš savu ceļojumu kopā ar Namu un Gavu drīz piemirsa un domāja tikai par to, kā atrast ciltij auglīgas, medījumiem bagātas zemes, kur cilvēki varētu dzīvot bez rūpēm un pārticībā. Cilts locekļu skaits aizvien palielinājās, un medības vairs ne­bija tik veiksmīgas. Dzīvnieki kļuva tramīgi un turē­jās pārāk lielā attālumā no medniekiem. Kaut ko no­medīt varēja tikai ar viltību: bija jāliek cilpas, jātaisa slazdi, jārok bedres.