Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

Kādu vakaru Uns sacīja:

— Vajag atjaunot savienību ar alu lauvu . . . Uns un Zurs aizies pie viņa tajā dienā, kad zvēram būs bijušas labas medības.

Zurs nekā neiebilda, kaut gan pēc sava rakstura bija apdomīgāks un tā neriskēja ar dzīvību kā Uns. Tomēr draudzību ar alu lauvu vahu karavīrs vērtēja ļoti augstu un bieži domāja par to ar prieku un lepnumu.

Kādu rītu viņi ieraudzīja lauvas midzenī lielu saplo­sītu antilopi. Plēsoņa maltītei pietika ar vienu vienīgu cisku. Lauva gulēja ciešā miegā, noguris pēc medībām un krietni pieēdies.

— Mēs ieiesim zvēra alā, kad viņš pamodīsies, — Uns sacīja. — Viņš nebūs izsalcis vēl nākamās divas naktis.

Jaunie karavīri domāja par to visu rītu, klaiņādami Lielās upes krastos vai atpūzdamies pie bazalta klin­tīm.

Ap dienas vidu Uns un Zurs aizmiga ciešā miegā savā alā, bet pēc tam ilgi sēdēja laukumiņā pie ieejas un ļā­vās neskaidriem sapņiem. Ēnas stiepās aizvien garākas, un saulē nokveldētās klintis lēnām atdzisa. Spirgts vē­jiņš atlidoja no upes puses un uzvēdīja dzestrumu kai­lajiem ķermeņiem. Uns un Zurs domāja par savas cilts nometni tālu viņpus kalniem, atcerējās medību gaitas, ulamru cilts ceļojumu uz dienvidaustrumiem, kalnu grēdu, kas aizsprostoja viņiem ceļu, apakšzemes upi, gar kuru abi jaunekļi bija meklējuši taku lāpu gaismā, un krāšņās ainavas jaunatklātajā zemē.

Tomēr visbiežāk viņi atcerējās milzīgo plēsoņi, kas mitinājās viņpus klinšu grēdai, un nepacietībā gaidīja vakaru.

Kad saule bija noslīgusi zemu rietumos, Uns un Zurs devās uz apakšzemes gaiteni. Plēsonis bija pamodies un no jauna ķērās pie mielasta.

— Iesim pie viņa! — Uns sacīja.

Zemes dēls paklausīja draugam. Zura lēmumi brieda lēnām, bet, kad tie tika pieņemti, cilvēks bez pleciem riskēja ar savu dzīvību tikpat bezbailīgi kā ulamrs.

Viņi izgāja uz laukumiņa alas priekšā un norāpās lejā klinšu grēdas pakājē. Brieži un antilopes, remdējuši slā­pes pie upes, meklēja patvērumu naktij. Putni, lidodami no zara uz zaru vai slēpdamies biezajās lapās, griezīgi brēca. Liels gibons aizskrēja starp kokiem un ātri uz­rāpās augstā palmā.

Uns un Zurs apgāja apkārt klinšainajai grēdai un no­nāca pie lauvas midzeņa.

Uns sacīja:

— Es iešu pirmais.

Tas viņam bija kļuvis par ieradumu. Briesmu brīžos ulamra platās krūtis vienmēr aizsedza Zuru un aizsar­gāja viņu no bojā ejas. Taču šoreiz Zemes dēls iebilda:

— Alu lauva ir vairāk pieradis pie Zura. Būs labāk, ja Zurs ies pirmais …

Starp draugiem nebija neīstas lepošanās vai patmīlī­bas. Ikviens vērtēja otrā tās īpašības, kuru pašam trūka, un vajadzības gadījumā prata tās izmantot. Uns atzina, ka Zuram taisnība, un piekāpās.

— Ej! — viņš sacīja.

Draugi paskatījās viens otram acīs. Uns turēja rungu kreisajā rokā un savu visstiprāko šķēpu labajā. Šajā izšķirošajā mirklī ulamrs skaidrāk nekā viņa biedrs no­jauta, kādas nāves briesmas viņiem draud.. .

Zurs klusiem soļiem tuvojās melnajai alai bazalta sienā. Uz mirkli viņa stāvs skaidri iezīmējās uz tumšā alas fona, pēc tam tumsa to aprija. Zemes dēls no jauna aci pret aci sastapās ar valdonīgo zvēru.

Alu lauva pameta savu laupījumu. Zvēra acis, ieplaiksnījušās zaļām ugunīm, uzmanīgi vērās trauslajā cilvēka stāvā.

Zurs pusbalsī sacīja:

— Cilvēki ir atnākuši atjaunot draudzību ar alu lauvu. Tuvojas lietus laiks, kad medījumu maz un grūti sadzīt tiem pēdas. Tad alu lauva apvienos savu spēku ar Una un Zura gudrību un viltību.

Milzīgais plēsonis pievēra un atkal atvēra plakstus, pēc tam izslējās visā augumā un lēniem soļiem pienāca pie cilvēka. Zvēra galva pieskārās Zura plecam, un jau­neklis uzlika savu roku uz lauvas cietajām krēpēm.

Pat visniknākie zvēri izjūt uzticību un simpātijas pret tiem, kuri viņiem pieskaras. Zemes dēla sirdī vairs nav baiļu. Dažas reizes viņš atkārto savu žestu un lēnām glāsta biezās zvēra krēpes. Alu lauva stāv kā sastindzis un elpo pavisam rāmi.

Un tomēr Zurs nesteidzas saukt šurp Unu. Te pēkšņi slaids stāvs parādās pie alas ieejas. Tas ir Uns. Viņš jo­projām tur rokās rungu un šķēpu.

Milzīgais plēsonis strauji pagrieza uz Una pusi vareno galvu, un pavērtajā rīklē pazibēja spēcīgi ilkņi.. . Ada uz zvēra pieres savilkās lielās krokās, muskuļi sa­springa, zaļās ugunis no jauna iedzalkstījās viņa re­dzokļos . . .

— Uns arī ir noslēdzis savienību ar alu lauvu! — steigšus sacīja cilvēks bez pleciem. — Uns un Zurs dzīvo kopā tur augšā — alā.

Lauva grasījās uzklupt Unam… Ulamrs stingri sa­tvēra rokās rungu, bet Zurs vienā lēcienā metās starpā, ar savu ķermeni aizsegdams draugu, un spēcīgais plēso­nis palika uz vietas.

Uns un Zurs no jauna nāca uz alu arī nākamajās die­nās. Lauva jau bija pieradis pie viņiem un pat izrādīja patiku, atkal ieraugot cilvēkus. Vientulība nomāca mil­zīgo zvēru; viņš bija jauns un kopš dzimšanas līdz pa­gājušajam rudenim bija dzīvojis kopā ar saviem cilts­brāļiem. Tur, Lielās upes lejteces apgabalā, dziļa ezera krastā atradās alu lauvas midzenis, tur viņš mitinājās ar savu mātīti. Viņu mazuļi jau sāka paši iet medībās. Tad kādu nakti, negaisam trakojot, ezers izkāpa no krastiem. Mutuļojoši ūdeņi apslīcināja piekrastes brikšņus uņ meža biezokņus. Viesuļvētra izrāva ar visām saknēm palmas. Trakojošās straumes aiznesa lauvu māti un viņas mazuļus, bet tēviņu, ko virpuļojošais ūdens bija aizrā­vis kopā ar izgāztajiem kokiem, izsvieda tuksnešainā krastā tālu no dzimtajām vietām . . .

Visu lietus periodu midzenis palika zem ūdens . .. Pa­priekš lauva lūkoja to atrast, sirodams apkārt drūmā, izmisīgā neatlaidībā, un, nikni rēkdams, šņācošajās lie­tusgāzēs aicināja pazudušos mazuļus un lauveni…

Pagāja laiks … Bezmērķīgajos,, klejojumos pa džun­gļiem lauva uzdūrās klinšainajai grēdai un apmetās uz dzīvi alā, tā paglābdamies no briesmīgajām lietusgāzēm.

Trauksmaina grūtsirdība nedeva viņam miera. Rītos pamodies, viņš ilgi apošņāja vientuļā mājokļa kaktus, bet, atgriezies no medībām, nolika laupījumu uz alas klona un raudzījās apkārt, it kā gaidīdams tos, kuri kād­reiz bija mielojušies kopā ar viņu.

Pamazām lauvenes un mazuļu tēli kļuva neskaidri un izgaisa no zvēra atmiņas. Viņš pierada pie tā, ka līdzās nekad nejuta nekādu citu smaku. Tomēr vientulības ra­dītās skumjas joprojām mocīja viņu . . .

Kādu vakaru Uns un Zurs devās kopā ar alu lauvu medībās.

Viņi gāja trijatā pa naksnīgo mežu, ko apgaismoja dilstošā mēness nespodrie stari.

Plēsoņa asā smaka uzmodināja zālēdājus, kas bija paslēpušies meža biezoknī. Visi dzīvie radījumi bēga no zvēra un, nāves baiļu dzīti, slēpās dziļāk džungļos vai arī uzrāpās augstu koku zaros. Bara dzīvnieki cits citam pavēstīja par lauvas tuvošanos.

Dzīvo radību bezgalīgajā okeānā milzīgais zvērs ju­tās kā tuksnesī. . . Lauvas milzīgajam spēkam pretim stājās vājo dzīvnieku viltība, ātrums un veiklība. Ar vienu pašu varenās ķetnas sitienu plēsonis varēja noga­lināt saigu, onagru vai nilgau antilopi, vienā lēcienā no­triekt pie zemes zirgu, meža kuili un pat gauru, un to­mēr viņi prata laikus paslēpties necaurejamos biezokņos vai pazust nepārredzamajos savannas plašumos . . . Ti­kai zālēdāju neticami lielais skaits deva iespēju zvēru karalim remdēt izsalkumu, jo šajā gada laikā plašajos līdzenumos un mežu biezokņos visur ņudzēt ņudzēja me­dījumi.