Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

Pēc vakariņām draugi kādu laiku, domās nogrimuši, sēdēja pie ieejas paslēptuvē. Mēness cēlās pāri līdze­numam, un tumšajās debesīs iedzirkstījās pirmās zvaig­znes. Zurs jau kuro reizi prātoja, kas gan ik vakaru iededz pie debesīm šīs mazās uguntiņas. To vājā gaisma izraisīja viņā izbrīnu. Tās līdzinājās degošu lāpu dzirk­stelēm, bet saule un mēness — lieliem sausu zaru uguns­kuriem . . . Bet, ja tie deg tik ilgi, — tātad augšā kāds visu laiku uztur uguni? Zurs pūlējās saskatīt cilvēkus, kas piesviež malku debesu ugunskuriem, un nevarēja saprast, kāpēc tos nav iespējams ieraudzīt. Viņš domāja arī par to, cik milzīgu siltumu izstaro saule. Kāpēc ta§ ir stiprāks dienu, kad saule stāv augstu virs galvas, ne­vis vakarā, kad saule kļūst liela un nolaižas tuvāk ze­mei?

Tādas pārdomas Zuru ātri nogurdināja. Šodien viņā izbrīnu izraisīja vakara mākoņi, kas ilgi dega rieta pusē vēl pēc tam, kad saule bija paslēpusies aiz apvāršņa. Šajos mākoņos bija vairāk uguns nekā visos ulamru ugunskuros, kurus viņi uzkūra veselā ziemā. Un tāda liela uguns jūra deva mazāk gaismas un siltuma nekā mazā saules ripa! Zurs pēkšņi izbijās no savām pārdo­mām. Nevienam ulamram vai vahu cilts loceklim ne­kad nebija ienākušas prātā tādas domas. Viņš noteica pie sevis:

— Kas tie ir par ļaudīm, kuri aizdedzina debesis, kad saule pazūd aiz zemes malas?

Uns vispirms iedomājās par tīģeriem, kas klaiņāja kaut kur netālu, pēc tam viņu pievārēja snauda. Zura jautājumu viņš izdzirda pa miegam. Uns lāgā nesaprata, pār ko runā Zemes dēls. Ulamrs zināja, ka Zuram rei­zēm ienāk prātā apbrīnojamas, citiem cilvēkiem ne­parastas domas.

Pagriezis seju pret nakts debesīm, jaunais ulamru ka­ravīrs paraudzījās zvaigznēs.

-— Vai Zurs vaicā par mazajām uguntiņām, kas mirdz tur augšā?

— Nē… Zurs runā par lielajām dzeltenajām un sar­kanajām ugunīm, kas tikko nodzisušās rieta pusē. Var­būt tās aizdedzina kādas nezināmas ciltis, skaitā daudz lielākas par ulamriem, kzammiem un rūsganajiem pun­duriem?

Uns sarauca pieri. Viņš neskaidri iztēlojās cilvēkus, kas paslēpušies augšā aiz kvēlojošajiem mākoņiem, un šī doma viņam nepatika.

— Nakts nodzēš debesu ugunis, — viņš atbildēja mie­gainā balsī. — Nakts liek spīdēt vēl spožāk mūsu uguns­kuram.

Tāda atbilde Zurā izraisīja vilšanos. Tomēr viņš vēl kādu laiku prātoja par debesu ugunīm. Turpretim Uns tūliņ aizmirsa jautājumu, kas viņu nemaz neinteresēja.

Pa to laiku vējiņš kļuva aizvien dzestrāks un atnesa līdz cilvēku ausīm nakts trokšņus. Kaut kādu dzīvnieku neskaidras ēnas iznira klajuma malā un no jauna pa­zuda biezoknī. Daži apstājās un iztālēm raudzījās uz uguni, kas uznākušās nakts tumsā iemirdzējās aizvien spožāk. Pieci seši dhoļi tuvojās ugunskuram, alkatīgi ieelpodami kārdinošo ceptās gaļas smaržu. Tomēr drīz

viņi pazuda. Piepeši divas antilopes izlēca no biezokņa un strauji aizjoņoja plašajā savannā.

Uns pietrūkās kājās, sasprindzinājis ožu un dzirdi.

— Laiks patverties slēptuvē! — viņš nočukstēja un piebilda: —Tīģeris ir tuvu!

Jaunekļi iespraucās starp bambusu stumbriem dziļāk paslēptuvē.

Biezie krūmi pašķīrās. Mēness sudrabotajā gaismā un ugunskura sarkanajos atspulgos parādījās liels, svīt­rains zvērs. Viņš bija tikpat liels kā lauva, bet zemāka auguma, lunkanāku un garāku ķermeni. Ulamri un vahi baidījās no tīģera vairāk nekā no visiem citiem plēso- ņiem, jo pat lauva nav tik viltīgs, žigls un nikns; mahai- rodi viņpus kalniem nav sastopami, un no visas ulamru cilts tikai Nao, vecajam Gūnam un vēl diviem karavī­riem bija gadījies redzēt alu lauvu.

Tīģeris tuvojās bez steigas, dižens un draudīgs, maz­liet šūpodams slaido ķermeni. Ieraudzījis ugunskuru, zvērs apstājās un pacēla masīvo galvu, tā ka cilvēki va­rēja saskatīt platās, ar gaišu spalvu apaugušās krūtis. Plēsoņa acis iegailējās. Tik lielu tīģeri Uns un Zurs vēl nekad nebija redzējuši. Par spīti drudžainajam satrau­kumam, kas lika asinīm straujāk strāvot dzīslās, Vērša dēls neviļus izjuta prieku par spēcīgo zvēru. Uns aizvien sajūsminājās par dzīvnieku spēku — pat tajos gadīju­mos, kad tie bija viņa nāvīgākie ienaidnieki.

Un tomēr viņš izmeta nevērīgā balsī:

— Tīģeris ir daudz vārgāks par alu lauvu!

Zurs piebilda:

— Viņš pret alu lauvu ir gluži kā leopards!

Taču viņi abi ļoti labi saprata, ka cilvēkam tīģeris ir tikpat bīstams kā viņu varenais draugs, klinšu grēdas iemītnieks.

Brītiņu pastāvējis, tīģeris apmulsis un izbrīnījies atkal sāka tuvoties ugunskuram. Viņš, tāpat kā visi meža zvēri, šausmīgi baidījās no uguns. Plēsonis kādu reizi jau bija bēdzis no ugunsgrēka savannā, ko bija aizdedzi­nājis zibens. Tomēr ugunskura liesmas vairāk atgādi­nāja ugunis, kas iekvēlojās debesīs uz rīta pusi… Tīģe­ris pienāca tik tuvu, ka sajuta ugunskura svelmi. Viņš ieraudzīja liesmu mēles, kas laizīja sausos zarus, izdzirda degošā koka sprakšķēšanu un liesmu rūkšanu. Bailes sagrāba plēsoņi; viņš pagriezās pa kreisi un apgāja ap­kārt ugunskuram, turēdamies pieklājīgā attālumā. Šis līkums noveda viņu pie bambusu pudura. Zvērs uzreiz ieraudzīja cilvēkus un sajuta viņu smaku.

Viņš dobji ierūcās un pēc tam izgrūda gari stieptu medību brēcienu, kas atgādināja dhoļu kaukšanu.

Uns nevilcinādamies atbildēja ar savu kaujas sau­cienu. Tīģeris izbrīnījies nodrebēja un sāka uzmanīgi vērot neredzētos pretiniekus. Tie viņam likās nespēcīgi, viņu smaka atgādināja bailīgu un neaizsargātu radījumu smaku. Visi, kas uzdrošinājās stāties pretim plēsonim, parasti bija liela auguma, apveltīti ar milzu spēku.

Tomēr vecais un pieredzējušais zvērs, zinādams, kā­dus pārsteigumus dažu labu reizi slēpj nezināmais, at­zina par labāku piesargāties. Uguns tuvums padarīja dī­vainās divkājainās būtnes vēl noslēpumainākas.

Plēsonis lēnām tuvojās bambusiem un apgāja tiem apkārt. Ilgajās medību gaitās džungļos zvērs bija iemā­cījies nemaldīgi noteikt attālumu, kas viņu šķīra no laupījuma. Šī prasme aizvien viņam palīdzēja bez kļūdī­šanās uzklupt upurim, kad līdz tam bija palicis tikai viens lēciens. Tīģeris tāpat zināja, cik izturīgi ir bam­busu stumbri, un pat nemēģināja spraukties cauri tur, kur spraugas starp stumbriem bija pārāk šauras. Pagā­jis tām garām, tīģeris apstājās pie savīto zaru sienas un, pacēlis ķetnu ar asajiem nagiem, mēģināja pārraut tie­vās liānas. Tai pašā mirklī Una šķēps tikko neietriecās viņam purnā.

Zvērs, dobji rūkdams, atkāpās un apstājās neziņā. Šis negaidītais pretspars padarīja nepazīstamos pretiniekus vēl vairāk neizprotamus. Plēsoņi sagrāba niknums, aiz­smakusi elpa sēkdama izlauzās no viņa platajām krū­tīm. Zibenīgā lēcienā viņš metās virsū zaļajai sienai. Šoreiz Una šķēps trāpīja mērķī un ieurbās tieši plēsoņa rīklē.

Tīģeris sajuta, ka paslēptuves sienas ir izturīgas un tās aizstāvji — vīrišķīgi. Viņš no jauna atsprāga atpa­kaļ, pieplaka pie zemes un sāka gaidīt.

Bet viņa medību stunda vēl nebija pienākusi. Tīģe­rim iegribējās padzerties. Ja uguns nebūtu saistījusi viņa uzmanību, zvērs vispirms būtu aizgājis uz upi. Pēc kāda brīža plēsoņa niknums sāka pierimt un viņš no jauna sajuta rīklē to neizturamo sausumu, ko varēja at­veldzēt tikai dzestrais upes ūdens.

Gari ierēcies, zvērs izslējās kājās, divas reizes apgāja apkārt paslēptuvei un tad pazuda biezajos krūmos, kur šaura, tikko samanāma taciņa veda uz upi. Uns un Zurs noraudzījās pakaļ tīģerim.