Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

ziemeļaustrumiem uz dienvidrietumiem. Tālumā varēja samanīt zilganus mežus. Ziemeļrietumos pacēlās kalnu grēda. No tās lejup uz lielu ezeru plūda divas upes.

Uns un Zurs sasniedza mežu tikai ap saules rietu. Pār- nakšņošanai viņi izraudzījās dziļu plaisu porfīra klintī, aizkraujot ieeju ar koku zariem. Pēc tam jaunekļi mež­malā sakūra lielu ugunskuru un uzcepa gaļu. Šeit, uz plakankalnes, nebija jūtama tāda nogurdinoša tveice kā lejā, līdzenumos. No kalnu grēdas pūta viegls, spirgts vējiņš. Pēc Lielās upes krastos pārlaistajām smacīgajām, tveicīgajām naktīm Uns un Zurs baudīja spirdzinošo dzestrumu, kas viņiem atgādināja kopā ar ulamru cilti aizvadītos vakarus. Tīrais, spirgtais gaiss sagādāja jau­najiem karavīriem tādu pašu baudu kā garšīgais ēdiens?":* Meža šalkšana šķita kā tāla strauta burbuļošana. Meža biezokņos paretam varēja saklausīt plēsoņu ņaudēšanu, baismīgos hiēnas smieklus un dhoļu kaukšanu.

Pēkšņi biezoknī atskanēja griezīgi kliedzieni un mež­malā starp koku zariem sāka ņirbēt dīvaini stāvi. Tie izskatījās kā suņi un tai pašā reizē arī kā rūsganie pun­duri. Kustīgajās sejās tuvu viena otrai mirdzēja apaļas acis.

Uns un Zurs tūliņ pazina šos dzīvniekus. Tie bija re- zus pērtiķi. Viņiem bija bieza spalva, uz muguras zaļga- nīga un uz vēdera dzeltenīga, un sarkanas, rieta saulei līdzīgas sejas. Pērtiķi ziņkārē vēroja uguni.

Zemes dēls nejuta pret viņiem riebumu. Pēc viņa do­mām, šie pērtiķi līdzinājās cilvēkiem — tādā pašā mērā kā rūsganie punduri. Uns domāja tāpat. Klaiņodami pa svešaj ām zemēm, ceļotāj i gandrīz katru dienu bij a sasta­pušies ar šiem dzīvniekiem un zināja, ka tie ir mier­mīlīgi. Tomēr rezus pērtiķu attālā līdzība ar rūsganajiem punduriem iedvesa jaunajiem karavīriem neskaidru ne­uzticību.

Dziestošās dienas gaismā varēja saskatīt kokos kādu duci pērtiķu. Kādu laiku aplūkojuši uguni, pērtiķi galvu reibinošā ātrumā sāka lēkāt no zara uz zaru un no koka uz koku, pēc tam apstājās un no jauna vēroja neparasto ainu.

Beidzot liels tēviņš veca vilka augumā lēnām nokāpa zemē no koka un devās uz ugunskura pusi. Pagājis

desmit soļu, viņš apstājās un izgrūda maigu, žēlabainu skaņu, kas laikam nozīmēja aicinājumu.

Atcerējies, cik nodevīgi ulamriem kādreiz bija uzbru­kuši rūsganie punduri, kas nebija neko daudz lielāki par rezus pērtiķiem, Uns satvēra šķēpu, bet, izdzirdis pēr­tiķa žēlabaino balsi, tūliņ nolaida ieroci. Mazliet pagai­dījis, pērtiķis no jauna pavirzījās dažus soļus uz priekšu. Pēc tam viņš apstājās, acīm redzot, netaisīdamies nākt tuvāk, un, baiļu un ziņkārības dzīts, palika uz vietas.

No savannas atskanēja gari stiepta gaudošana. Tuvējā paugura virsotnē parādījās trīs vilki. Vējš pūta uz viņu pusi, un ne cilvēki, ne pērtiķi nesaoda plēsoņus, kas tu­vojās.

Pērtiķis metās atpakaļ uz mežmalu. Tomēr viens no vilkiem — pats žiglākais — aizšķērsoja viņam ceļu, ka­mēr citi ielenca laupījumu, lai neļautu tam aizbēgt mežā. Tikai ceļš uz ugunskuru palika brīvs. Lielais pērtiķis da­žus mirkļus vilcinājās neziņā, bet viņa ciltsbrāļi pa to laiku izmisīgi brēca. Pērtiķis pagrieza savu izbiedēto seju pret cilvēkiem, pamanīja, ka vilki viņu ielenc, un pavisam apstulbis metās uz ugunskura pusi.. .

Kad pērtiķis pieskrēja pie uguns, vilki gandrīz jau bija viņu panākuši. Bēglis iebrēcās sirdi plosošā balsī: starp plēsoņiem un šausmīgajām liesmu mēlēm vairs nepalika kur patverties.

Pagriezis galvu uz meža pusi, rezus pērtiķis skumji noraudzījās zaļajā zaru jūrā, kur viņš tik viegli varēja patverties no vajātājiem. Pēc tam viņa izmisuma pilnās acis otrreiz vērsās pie cilvēkiem, lūdzot pēc palīdzības.

Zurs pielēca kājās, augstu pacēlis iesmu, un metās pretim pērtiķim. Vilks, pamanījis dīvaino divkājaino ra­dījumu, atkāpās. Uns savukārt izslējās visā augumā. Vilki neganti iegaudojās. Turēdamies pieklājīgā attā­lumā, viņi izlikās, it kā grasītos no jauna uzbrukt, nikni rūkdami un atņirgdami zobus.

Uns, pilns nicināšanas, svieda zvēriem ar akmeni. Ba- zalta šķemba trāpīja tuvākajam vilkam plecā. Iegaudo­jies aiz sāpēm, zvērs atvilkās atpakaļ pie pārējiem.

— Vilki nav vērti, lai viņiem met šķēpu vai iesmu, — ulamrs nevērīgi pasmējās.

Biezajos' zaros mežmalā joprojām šaudījās un brēca satrauktie pērtiķi. Vilku vajātais, sastindzis uz vietas, ar šausmām lūkojās savos glābējos. Pērtiķa garās rokas drebēja. Bailes bija viņu pienaglojušas pie zemes.

Tomēr pamazām izglābtā pērtiķa sirds sāka pukstēt mierīgāk, apaļās acis ar mazāku neuzticību vērās cilvē­kos. Tagad rezus pērtiķis baidījās vienīgi no uguns un vilkiem. Bet, tā kā ugunskurs palika turpat, kur bijis, un liesmas šķita apvilktas ar neredzamu svītru, pērtiķa bailes no uguns pamazām izgaisa.

Aizdzinuši plēsoņus, Uns un Zurs ziņkārīgi sāka aplū­kot savu viesi. Viņš sēdēja zemē gluži kā bērns; mazās rokas un iekritušās krūtis vēl vairāk palielināja šo līdzību.

— Vilki neaprīs zaļo punduri! — Uns teica smieda­mies, un šie smiekli lika pērtiķim pietrūkties kājās.

— Uns un Zurs pavadīs viņu līdz mežam! — cilvēks bez pleciem piebilda.

Kad viņi nāca tuvāk, pērtiķis no jauna sāka trīcēt. To­mēr cilvēku rāmās kustības un laipnās balsis viņu no­mierināja. Rezus pērtiķis izjuta uzticību un neskaidras simpātijas pret šiem neparastajiem radījumiem.

Pagāja kāds brīdis. Vilki vēl joprojām tupēja turpat netālu un uzglūnēja laupījumam. Tomēr galu galā zvēri bija spiesti iet projām. Viņu tumšie silueti izgaisa va­kara mijkrēslī.

Rezus pērtiķis vilcinājās atstāt savus jaunos draugus. Viņš jau sāka pierast pie uguns. Vējš no kalniem kļuva pavisam dzestrs; skaidrā debess it kā uzsūca zemes sil­tumu savā bezgalīgajā, zilgmainajā velvē. Atdarinādams cilvēkus, pērtiķis ar redzamu patiku sildījās degošā ugunskura siltajā elpā.

Beidzot rezus pērtiķis klusītiņām iebrēcās, uzmanīgi paraudzījās cilvēkos un aizskrēja uz mežu.

Uns un Zurs nožēloja viņa aiziešanu.

Nākamajā dienā jaunie karavīri devās dziļāk mežā. Viņus pārsteidza milzīgie koki un krūmi. Čūsku te bija daudz mazāk nekā līdzenumos. Kraukļu bari skaļi ķērca koku galotnēs. Gauri nesteigdamies aizslāja pāri meža pļavām un pazuda biezoknī. Melnie lāči kāpelēja resnu zaru žāklēs. Dažreiz pavakarē tālumā pazibēja leopards, tomēr zvērs neuzdrošinājās uzbrukt cilvēkiem. Pēc tam pagadījās lieli slaido pērtiķu bari ar garām astēm un bārdainām sejām. Viņi veseliem ķekariem karājās pie augstiem zariem un griezīgi brēca, it kā priecādamies par to, ka viņu tik daudz.

Ceturtajā naktī viegls vējiņš atnesa līdz Una nāsīm neparastu smaku. Kopš atnākšanas uz svešajām zemēm neviena smaka tik lielā mērā nebija atgādinājusi viņam cilvēka smaku. Ulamrs nodrebēja; viņu sagrāba ne­miers, un visi viņa muskuļi saspringa. Nekāda cita smaka — ne tīģera, ne mahairoda, ne alu lauvas smaka nevarēja likties Vērša dēlam briesmīgāka.

Viņš pamodināja Zuru. Abi sasprindzināja visus ju­tekļus, lai uztvertu nepazīstamo smaku. Tomēr cilvēkam bez pleciem nebija tik smalka oža kā ulamram un viņš spēja uztvert tikai neskaidras vēja pūsmas, turpretim Uns, vairākkārt dziļi ievilcis nāsīs nakts gaisu, bez šau­bīšanās pateica:

— Smaka atgādina kzammu smaku!

Kzammu cilts bija pati nežēlīgākā no visām cilvēku ciltīm, ko pazina Uns un Zurs. Cieti, rūsgani mati, līdzīgi lapsas spalvai, kušķiem auga uz kzammu sejām un ķer­meņiem. Viņu rokas bija garas kā koku cilvēkiem, bet kājas līkas un īsas, ar milzīgiem pirkstiem. Šie cilvēk­ēdāji mēdza aprīt pieveiktos ulamrus un pilnīgi bija iz­nicinājuši vahu cilti — cilvēkus bez pleciem, kuri bija palikuši dzīvi pēc kaujas ar rūsganajiem punduriem.