Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

Visi četri jutās daudz drošāki, jo ļaužu pulciņš bija kļuvis lielāks.

Zurs mēģināja izprast jauno draugu neskaidros vār­dus un žestus. Viņš jau zināja, ka vīrieti sauc par Ra, bet sieviete atsaucas uz vārdu Vao.

Zurs centās izdibināt, vai mežā vēl mitinās citi ļaudis un vai tie ir no vienas cilts.

Pamazām Zemes dēls sāka apjēgt neskaidrās meža cil­vēku atbildes, it sevišķi tad, ja tās pavadīja izteiksmīga mīmika un tikpat izteiksmīgi žesti.

Nākamajās dienās viņu draudzība kļuva vēl ciešāka. Ne vīrietis, ne sieviete vairs neizjūta nekādu neuzticību pret jaunajiem karavīriem. Meža ļaužu apziņā, kas bija primitīvāka nekā Una un Zura apziņa, jau izveidojās pa­radums.

Ra un Vao iedzimtais biklums un tieksme uz padevību pārvērtās niknumā un nežēlībā tikai dusmu vai baiļu brīžos. Viņi labprāt pakļāvās milzīgā ulamra fiziskajam pārākumam.

Dzirde, oža un redze meža ļaudīm bija tikpat asa kā

Vērša dēlam, un turklāt viņi, tāpat kā leopards, redzēja tumsā tikpat labi kā dienas gaismā. Viņi kāpelēja pa kokiem tikpat veikli kā rezus pērtiķi un driopiteki, lab­prāt ēda gaļu, bet varēja iztikt arī ar koku un krūmu la­pām, jaunām vasām, ēdamām zālēm, saknēm un sēnēm. Ra un Vao nespēja paskriet tik ātri kā Uns, tomēr va­rēja labi sacensties ar Zuru. Viņiem nebija citu ieroču kā vien rupji apstrādāti, apskaldīti akmeņi, ko meža ļau­dis lietoja arī jauno atvašu vai koku mizas atšķelšanai. Viņi neprata ne iegūt uguni, ne arī to saglabāt.

Kādreiz, sen aizgājušos laikos, terciārā perioda mežos tālie meža ļaužu senči bija iemācījušies izrunāt pirmos vārdus un aptēst asus akmeņus. Viņu pēcteči apmetās uz dzīvi plašos apgabalos. Un, kamēr daži no viņiem iemācījās izmantot uguni, bet citi — mākslu iegūt to ar krama un sausa koka palīdzību un kamēr prasmīgas ro­kas pamazām pilnveidoja akmens darba rīkus, meža ļau­dis, bezrūpīgās dzīves un bagātās barības izlutināti, jo­projām palika uz tās pašas attīstības pakāpes kā viņu tālie senči. Meža ļaužu valoda, gadu tūkstošu gaitā gandrīz nemaz nemainīdamās, joprojām palika tāda pati primitīvā, un viņu kustības nekļuva daudzveidīgākas. Un pats galvenais — viņi tikai ar pūlēm spēja pielāgo­ties jauniem dzīves apstākļiem.

Tomēr arī uz tādas attīstības pakāpes meža ļaudis prata stāties pretim leopardiem, vilkiem un dhoļiem, kuri šā iemesla dēļ viņiem uzbruka visai reti. Prasme kāpelēt pa kokiem paglāba viņus no lauvu un tīģeru uzbrukuma. Pieraduši iztikt ar visdažādāko barību, meža ļaudis tikai reti cieta no pārtikas trūkuma un pat ziemā bez sevišķām pūlēm sameklēja ēdamas saknes un sēnes. Turklāt viņiem nekad nenācās piedzīvot šausmīgo aukstumu, kas ziemas mēnešos uzbruka ulamriem, cil­vēkiem bez pleciem, rūsganajiem punduriem un kzam- miem, kuri dzīvoja viņpus kalniem, rietumu un ziemeļu zemēs.

Un tomēr meža ļaužu cilts, kas agrāk apdzīvoja mil­zīgos mežus un džungļus, pamazām izmira. Citas — spēcīgākas ciltis, kuru valoda bija vairāk attīstīta un kuras prata darināt labākus ieročus un izmantot uguni, pamazītiņām atspieda meža ļaudis no līdzenumiem uz plakankalni. Pēdējā gadu tūkstotī uzvarētāji tikai divas vai trīs reizes pa simt gadiem bija ieradušies augšā uz plakankalnes, bet nekad nebija palikuši šeit ilgu laiku. Viņiem parādoties, meža ļaudis, šausmu pārņemti, aiz­bēga pašos dziļākajos meža biezokņos. Tie bija smagu ciešanu un posta laiki. Atmiņas par tiem ilgi pēc tam aptumšoja meža ļaužu apziņu un ceļoja no paaudzes uz paaudzi…

Ra un Vao nekā nezināja par šiem šausmīgajiem lai­kiem. Viņi bija jauni un ne reizi nebija piedzīvojuši ienaidnieka uzbrukumu.

Kādreiz, aizgājuši līdz pašai plakankalnes malai, viņi bija ieraudzījuši lejā līdzenumā tālu apmetņu ugunis. Tomēr viņu smadzenēs par šo gadījumu bija saglabāju­šās vienīgi neskaidras atmiņas, kas atdzīvojās tikai ta­gad — pie Una un Zura iekurtā ugunskura.

Ar katru dienu Zurs un Vao aizvien labāk saprata viens otru. Zemes dēls uzzināja, ka mežā mājojot citi meža ļaudis, un brīdināja par to Unu. Ulamrs uzklau­sīja šo jauno vēsti ar tam piemītošo bezrūpību. Sadrau­dzējies ar Vao un Ra, viņš bija pārliecināts, ka nenāk­sies uzsākt cīņu ar pārējiem meža ļaudīm, jo viņi, pro­tams, neuzdrošināsies uzbrukt ulamratn. Tomēr Zurs nebija ar viņu vienis prātis. Zemes dēls baidījās, ka meža ļaudis turēs viņu ar Unu aizdomās kā ienaidnieka cilts izlūkus.

Kādu vakaru, kad dzeltenās liesmu mēles līksmi lē­kāja ap sausajiem zariem, Ra un Vao, izjuzdami īstu svētlaimi, sēdējā pie ugunskura un, Zura pamācīti, meta sārtā žagarus, un uzjautrinājās. Mednieki uz­sprauda uz iesma jauna brieža gaļas gabalus, un tā drīz vien uz uguns apcepās brūna, izplatīdama visapkārt kai­rinošu smaržu. Līdzās uz plakana akmens cepās sēnes. Cauri biezajām koku lapām spīdēja šaurs jauna mēness sirpis, mirdzēdams sudrabā starp neskaitāmajām zvaig­znēm.

Kad gaļa un sēnes bija izcepušās, Uns atdeva daļu Ra un Vao, bet pārējo sadalīja uz pusēm ar Zuru. Kaut gan viņu patvērums šajā vakarā nebija pārāk drošs, cilvēki jutās pasargāti no briesmām. Milzīgi koki ar gludiem stumbriem auga visapkārt viņu apmetnei; koku zari sākās tik Joti augstu virs zemes, ka tīģeris nespētu tikt tiem klāt, bet cilvēki aizvien pagūtu paglābties ko­kos pirms plēsoņa uzbrukuma.

Tas bija kluss un mierīgs vakars. Neuzticība vairs ne­šķīra skarbos, pusmežonīgos cilvēkus, kas gatavojās ko­pējiem spēkiem atvairīt jebkuru uzbrukumu.

Pēkšņi Uns un Ra, pēc tam arī Vao nodrebēja. Lēna nakts vēja pūsma atnesa nepazīstamu, ātri gaistošu smaku. Ra un Vao iesmējās dīvainiem smiekliem. Uns satraukts uzrunāja Zuru:

— Mums tuvojas jauni cilvēki!

Zurs savukārt pagriezās pret sievieti. Viņa, noliekusi galvu, cieši, sasprindzināti raudzījās nakts tumsā ar sa­vām vērīgajām acīm. Zurs pieskārās sievietes plecam un ar zīmēm un vārdiem vaicāja: ko viņa redz? Jautā­jums bija skaidri pateikts, un to varēja saprast uzreiz. Vao, pamājusi ar galvu, pastiepa uz priekšu abas rokas un izdvesa apstiprinošu skaņu.

— Unam taisnība, — Zemes dēls teica. — Ir atnākuši jauni meža ļaudis.

Ulamrs pielēca kājās. Viņa skarbajā sejā varēja ma­nīt dusmas un neuzticību. Zurs drūmi nodūra acis. Ra mēģināja aizmanīties projām tumsā, bet Zura sauciens lika viņam griezties atpakaļ. Meža cilvēka sejā parādī­jās nedrošības un apmulsuma izteiksme. Viņš, acīm re­dzot, nevarēja vien sagaidīt, kad varēs skriet pretim sa­viem ciltsbrāļiem, bet baidījās aizdot dusmas milzīgajam ulamram.

īsu brīdi vilcinājies, Vērša dēls sagrāba savu ieroci un noteiktiem soļiem devās tai virzienā, no kurienes nāca svešā smaka. Tā kļuva aizvien spēcīgāka. Varēja no­jaust, ka biezoknī slēpjas vismaz seši vai septiņi cilvēki. Uns sāka soļot ātrāk.

Zvaigžņu palsajā gaismā, kas spiedās cauri biezajam lapu jumam, ulamrs samanīja dažus neskaidrus siluetus, kas tūliņ pagaisa tumsā. Uns, ko kājas nes, metās tiem pakaļ, bet viņam ceļu aizsprostoja biezi krūmi. Pēkšņi Vērša dēls apstājās un sastinga: pie viņa kājām pletās plaša ūdens josla. Vardes no visām pusēm salēca gļo­tainajās dūņās, bet citas skaļi un trauksmaini kurkstēja starp lotosiem. Pāri tumšajiem ūdeņiem klājās sudra­bains mēness tilts.

Viņā krastā iezīmējās neskaidri, kustīgi stāvi.

Uns uzsauca: