Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

— Tāpēc, ka meža ļaudis nekur ugunskurus. Uguns ļaudis gribēs uzzināt, kāda jauna cilts atnākusi mežā.

Izdzirdis Zura atbildi, Uns kļuva domīgs. Tomēr, iz­vietojis sargus tā, lai novērstu jebkuru pēkšņa uzbru­kuma iespēju, Vērša dēls no jauna nomierinājās. Kā aizvien, viņš pirmais palika sardzē. Mēnesim — vēl lie­lākam un spožākam nekā iepriekšējā vakarā — vaja­dzēja uzlēkt tikai ap pusnakti. Šis Unam un Zuram lab­vēlīgais apstāklis neietekmēja viņa sabiedrotos, kas tumsā redzēja tikpat skaidri kā dienā. Nakts tumsa deva viņiem priekšrocības salīdzinājumā ar ienaidnieku.

Nakts svinīgajā klusumā tikai retu reizi ieskanējās medībās izgājušo plēsīgo zvēru balsis. Sēdēdams pie uguns, Uns iegrima vieglā pussnaudā. Pārējie sargi, kā likās, arī snauda, tomēr, uztvēruši pat vāju aizdomīgu smaku vai čaboņu, viņi vienā mirklī pietrūktos kājās. Meža ļaužu dzirde un oža bija tikpat asa kā dhoļiem.

Mēness jau bija nostaigājis pie debesīm divas trešda­ļas sava ceļa, kad Uns pēkšņi pacēla galvu. Viņš ierau­dzīja ugunskura vietā tikai kvēlojošas ogles un uz­svieda tām sausus zarus. Tad viņš ievilka nāsīs gaisu un satraukts pameta skatienu uz pārējiem sargiem. Divi jau bija pietrūkušies kājās, pēc mirkļa viņiem pievie­nojās trešais.

No meža puses plūda tikko jūtama smaka. Tā tik ļoti atgādināja meža ļaužu smaku, ka Uns nodomāja, vai tikai alai netuvojas jauni viņu ciltsbrāļi. Viņš pagriezās pret Ra. Meža cilvēks, sasprindzināti klausīdamies, plati iepletis nāsis, vērās nakts tumsā šausmās izvalbītām acīm. Šermuļi skrēja pār viņa muguru. Kad Uns pie­nāca tuvāk, Ra pastiepa roku uz meža pusi, murminā­dams kaut ko neskaidru un nesakarīgu. Uns saprata: uguns ļaudis ir klāt.

Paslēpušies dziļi mežā, viņi vēroja ugunskuru, vēroja ulamru un viņa sabiedrotos, paši palikdami neredzami.

Par pēkšņu uzbrukumu nevarēja būt nekādas runas. Klajumā ap alu auga bieza, bet zema zāle un tikai šur tur pacēlās vientuļi koki un krūmi.

Mēness palsajā gaismā Una vērīgās acis redzēja ap­kārtni visos sīkumos. Niknums iekvēlojās viņa sirdī, tā­pēc ka uguns ļaudis bija pārnākuši pāri upei un, apme­tuši līkumu apkārt klajumam, grasījās uzbrukt meža ļaužu patvērumam, līdz ar to pierādot savu bezkaunību un atklāti naidīgos nolūkus.

Ulamrs nesteidzās modināt Zuru, bet mēģināja pēc smakas kaut vai aptuveni noteikt ienaidnieku skaitu. Unam ļoti gribējās izvilināt uguns ļaudis no meža: ja jau viņi prot tikai sviest akmeņus, Vērša dēls varēs ievai­not vai pat nogalināt vairākus pretiniekus, iekāms uguns ļaudis pieskries tik tuvu, lai ievainotu viņu pašu.

Pa to laiku meža ļaudis cits pēc cita izsteidzās no alas: oža brīdināja viņus par ienaidnieka tuvošanos. Zurs iz­skrēja kopā ar pārējiem. Viņš tūliņ izprata draudošās briesmas.

Ulamrs pēc kārtas cieši pavērās gan savos sabiedrota- tajos, gan tumšajā biezoknī. Aiz kokiem droši vien slē­pās ne vairāk kā septiņi ienaidnieki. Meža ļaužu bija astoņi pieauguši vīrieši un četras sievietes, gandrīz tik­pat spēcīgas kā vīrieši. Bez tam, protams, bija vēl Uns un Zurs. Ja vien meža ļaudis izturēsies vīrišķīgi, viņu pārspēks būs acīm redzams.

Tomēr drīz vien ulamrs pārliecinājās, ka gandrīz visus viņa sabiedrotos pārņēmušas nepārvaramas, paniskas bailes un diezin vai viņi spēs atvairīt ienaidnieku izšķi­rošo uzbrukumu. Tikai Plecīgais, Vao, Ra un vēl kāds jauneklis ar tumšām acīm turējās vīrišķīgi.

— Vai ienaidnieku ir tikpat daudz, cik mēs redzējām vakar pie ugunskura? — Zurs vaicāja.

— Nevajadzētu būt vairāk, — ulamrs atbildēja. — Vai nav laiks uzsākt kauju?

Tomēr Zurs deva priekšroku miera sarunām, nevis kaujai. Klusējis mazu brīdi, viņš teica:

— Mežs ir liels … Medījuma pietiek visiem. Varbūt Zuram vispirms vajadzētu parunāt ar uguns ļaudīm?

Apspiezdams augošās dusmas, Uns piekrita drauga priekšlikumam. Tad Zurs, pacēlis balsi, sāka runāt stiepti un skaidri:

— Vērša dēls un Zemes dēls nekad nav naidojušies ar uguns ļaudīm. Viņi nav mūsu pretinieki!

Mežs klusēja. Savukārt ulamrs iekliedzās:

— Uns nogalināja sarkano zvēru! Uns un Zurs uz­varēja tīģeri! Mums ir smagas rungas, asi šķēpi un iesmi! Ja uguns ļaudis uzsāks kauju, neviens no viņiem neatgriezīsies pie savas cilts!

Un tomēr atbilde bija klusums; tikai vieglas vēja pūsmas šalca biezajās lapās. Uns pagājās simt soļu uz meža pusi, un viņa balss ieskanējās vēl spēcīgāk:

— Kāpēc uguns ļaudis negrib atbildēt?

Piegājis tuvāk mežmalai, Vērša dēls vēl skaidrāk iz­šķīra svešās smakas. Zinādams, ka ienaidnieki, paslēpu­šies tumsā, viņu vēro, ulamrs juta no jauna niknu dusmu uzbangojumu. Milzīgais karavīrs, iezvēlis ar dūri sev pa krūtīm, iekliedzās pērkonīgā balsī:

— Uns apkaus jūs visus! Viņš atdos jūsu miesas hi­ēnām!

Zem tumšajām koku velvēm aizvēlās dobja dunoņa. Uns pagājās uz priekšu vēl simt soļu. Viņš atradās tikai trīssimt soļu attālumā no mežmalas. Uzkliedzis Zuram, lai tas neiedomājas sekot viņam, ulamrs no jauna pie­draudēja neredzamaj iem pretiniekiem:

— Vērša dēls sašķaidīs jums galvas!

Jaunais karavīrs cerēja, ka ienaidnieki, ieraudzījuši viņu vienu pašu tik tuvu mežam, beidzot atklās sevi.

Smaka uz mirkli kļuva spēcīgāka, bet pēc tam attāli­nādamās pagaisa. Uns, noskrējis vēl kādus pusotra simta soļu, apstājās un izslējās visā augumā. Tagad ar ieroču metēju viņš varēja raidīt iesmu līdz pašai mežmalai.

Pēkšņi aiz muguras atskanēja meža ļaužu izmisuma pilnie kliedzieni. Pa kreisi — no krūma, kas kuploja pa­tālu no mežmalas, izšāvās trīs cilvēki un metās šķērsām pāri klajumam, acīm redzot, cerēdami atgriezt Unu no pārējiem. To redzēdams, ulamrs nicīgi iesmējās un ne­steigdamies griezās atpakaļ; iedams viņš iestiprināja iesmu ieroču metējā. Bet šajā brīdī no labās puses parā­dījās vēl trīs uguns ļaudis. Šausmas sagrāba meža ļau­dis … Puse no viņiem metās bēgt, tomēr Ra, Plecīgais, jauneklis ar tumšajām acīm un viens no sirmgalvjiem palika uz vietas. Vao pat metās pakaļ sievietēm, kas bēga uz mežu, mēģinādama tās atsaukt atpakaļ.

Pa to laiku abas ienaidnieku grupas centās savieno­ties, lai atgrieztu Unu no viņa cīņasbiedriem. Ulamrs pacēla roku, un iesms svilpdams aizlidoja pa gaisu un iecirtās viena uzbrucēja plecā. Tai pašā mirklī Zurs, vi­cinādams šķēpu, Ra pavadībā metās uz priekšu.

Uguns ļaudis, pārsteigti par to, ka ulamrs spējis aiz­sviest iesmu tik tālu, un izbrīnījušies, redzot Zuru ve­dam uzbrukumā meža ļaudis, steigšus atkāpās biezok­ņos, baidīdamies no jauniem pārsteigumiem.

Tie, kuri bija uzbrukuši no labās puses, atkāpdamies sagūstīja Vao.

Ceturta daļa

1. nodaļa vajāšana

Atelpas bridis bija īss. Ra stenēja aiz bēdām un nik­numa. Vērša dēls izjuta Vao nolaupīšanu kā savu sa­kāvi. Pat Zurs aizmirsa parasto piesardzību. Pieci kara­vīri metās pakaļ ienaidniekam.

Vējš bija mainījis virzienu. Pretinieku smaka kādu laiku nebija saožama. Kad beidzot vajātāji atklāja uguns ļaudis, tie bija jau paspējuši aizskriet krietni tālu. Pēdas veda cauri biezokņiem vai arī pāri staigniem muklājiem, kur varēja tikt uz priekšu tikai ar lielām pū­lēm. Tomēr, apmetuši dažus līkumus, vajātāji beidzot nokļuva uz pareiza' ceļa.