Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

Smaka pamazām kļuva vājāka, acīm redzot, noslēpu­mainā būtne aizgāja tālāk. Tomēr pēc tam smaka no jauna pastiprinājās, un Zurs beidzot pačukstēja:

— Vērša dēls teicis taisnību. Tā, liekas, ir kzammu smaka.

Uns sāka elpot straujāk, satraukums žņaudza viņa sirdi. Runga gulēja jaunajam karavīram pie kājām; viņš satvēra šķēpu, lai tūliņ mestos virsū neredzamajam ienaidniekam.

Tagad ulamrs bija pārliecināts, ka noslēpumainais svešinieks nav viens pats. Smaku varēja saost divos virzienos. Saniknojies viņš sacīja:

— Viņi mūs redz, bet mēs viņus neredzam. Vajag iz­darīt tā, lai arī mēs viņus ieraudzītu!

Cilvēks bez pleciem, būdams gausāks nekā ulamrs, vilcinājās ar atbildi.

— Uguns mūs apgaismo, — Uns piebilda.

Viņš pacēla rungu. Zurs vēlreiz mēģināja kaut ko sa­skatīt melnajā tumsā, tomēr nespēja uztvert nekā no­teikta un, sapratis, ka nepazīstamie radījumi kuru katru mirkli var pēkšņi uzbrukt, piekrita Una domām.

Ulamrs ātriem soļiem devās projām tumsā. Zurs klu­sēdams sekoja viņam. Pieliekušies līdz zemei, pētīdami katru iedobi, viņi laiku pa laikam apstājās, un ulamrs sasprindzināja dzirdi un ožu. Vienā rokā viņš turēja rungu, otrā — šķēpu un iesmu. Virzoties uz priekšu, Uns no jauna reizi pēc reizes saoda aizdomīgo smaku. Drīz Vērša dēls pārliecinājās, ka noslēpumainie radī­jumi ir tikai divi.

Priekšā, biezajos brikšņos, kaut kas iečabējās. Sašūpo­jās zari. Jaunie karavīri izdzirda tikko saklausāmu iz­gaistošu soļu troksni. Uns un Zurs paguva ievērot kaut kādu neskaidru ēnu, tomēr nevarēja pateikt, vai tā gā­jusi stāvus. Tomēr pēc soļiem viņi nešaubīgi noteica, ka šis radījums skrējis uz divām kājām. Ne rezus pēr­tiķi, ne tievie pērtiķi, ne giboni tā neskrēja.

Uns sacīja pusbalsī:

— Tie ir cilvēki!

Jaunekļi sastinga uz vietas, satraukti līdz sirds dziļumiem. Tumsa uzreiz kļuva draudoša. Pēkšņi, spītēdams nāves briesmām, Uns izkliedza savu kaujas saucienu. Tagad varēja saklausīt citus soļus kaut kur sānis; soļu troksnis un cilvēku smaka drīz kļuva vājāka un pagaisa. Ulamrs metās uz priekšu. Viņu aizturēja biezi savijušās liānas, un pēc tam ceļu aizsprostoja nepārejams purvs. Zurs jautāja:

— Kāpēc Uns izkliedza kaujas saucienu? Varbūt šie ļaudis nemaz negrib mums uzbrukt.

— Viņu smaka ir līdzīga kzammu smakai!

— Zilspalvaino cilvēku smaka arī ir līdzīga kzammu smakai.

Šie vārdi pārsteidza Unu. Piesardzības dēļ viņš kādu brīdi vēl palika nekustīgi stāvam, tad dziļi ievilka nā­sīs nakts gaisu un teica:

— Viņi ir tālu!

— Viņi pazīst mežu, bet mēs mežu nepazīstam, — Zurs atbildēja. — Mēs viņus šonakt vairs neredzēsim. Vajadzēs gaidīt rītausmu.

Uns nekā neatbildēja. Viņš pagāja sānis un nogūlās zemē, pieplokot ar ausi pie zāles. Tūliņ varēja skaidri sadzirdēt visvisādas nakts skaņas; starp tām ulamrs tikai ar pūlēm atšķīra svešo cilvēku tālumā izgaistošo soļu dipoņu. Drīz vien tā izdzisa pavisam.

— Meža cilvēki neuzdrošinājās uzsākt kauju, — Uns sacīja, pieceldamies kājās. — Bet varbūt viņi aizsteigu­šies ar vēsti pie saviem ciltsbrāļiem? …

Jaunekļi atgriezās pie ugunskura un piesvieda ugunij žagarus. Abus draugus māca drūmas domas.

Bet meža pa tam bija iestājies klusums, un briesmas pēkšņi šķita viņiem ļoti tālas. Ulamrs tūliņ aizmiga, tur­pretim Zurs vēl ilgi sēdēja pie ugunskura, domīgi rau­dzīdamies dziestošo liesmu tumšsārtajos atspulgos.

Otru rītu jaunie karavīri ilgi vilcinājās neziņā: vai ir vērts turpināt ceļu jeb vai labāk griezties atpakaļ? Zurs, ne visai vēlēdamies riskēt, sapņoja par to, cik labi būtu no jauna atgriezties Lielās upes krastos, pie alu lauvas, kura draudzība droši pasargātu ceļotājus no visiem ienaidniekiem. Turpretim Unam ar tā nemierīgo rak­sturu derdzās doma par atkāpšanos.

— Ja mēs griezīsimies atpakaļ, meža ļaudis varēs sekot mums. Neviens nezina, vai tais mežos, kuriem gājām cauri, nemitinās citi cilvēki!

Zuram šie vārdi likās pārliecinoši. Viņš zināja, ka cilvēku ciltis mēdz klejot no vienas vietas uz otru daudz biežāk nekā vilki, šakāļi un dhoji. Tikai putni pārvar vēl lielākus attālumus. Jaunie karavīri gan nav sastapuši savā ceļā cilvēkus, tomēr tas nebūt nenozīmē, ka viņu nav bijis ne labajā, ne kreisajā pusē un ka jaunekļi ne­sastaps šos cilvēkus atceļā.

Zurs bija ar mieru riskēt. Būdams tālredzīgāks par Unu, mazāk noskaņots uz cīniņiem un kaujām, viņš bija tikpat vīrišķīgs kā spēka pilnais ceļabiedrs. Visi Zura ciltsbrāļi bija gājuši bojā, un, ja nebūtu Una, cilvēks bez pleciem justos pavisam vientuļš, būtu viens pats šajā pasaulē. Visi dzīves prieki viņa iztēlē bija saistīti ar jaunā ulamra draudzību. Zurs drīzāk būtu ar mieru mirt nekā dzīvot bez sava biedra un drauga.

Viņi devās tālāk.

Diena pagāja bez jebkādām likstām, un, kad vakarā jaunie karavīri izraudzījās vietu pārnakšņošanai, gaisā nebija jūtama nekāda aizdomīga smaka.

Viņi apmetās pašā meža biezoknī. Acīm redzot, šai vietā nesen bija iespēris zibens, pārvērzdams pelnos vai­rākus kokus un visapkārt tiem izsvilinādams zāli. Trīs slānekļa bluķi, sagāzušies cits uz cita, bija izveidojuši drošu paslēptuvi. Vajadzēja tikai aizsprostot tās izeju ar dzelkšņainiem zariem. Uns un Zurs izcepa uz uguns brieža šķiņķi. Sulīgā gaļa viņiem garšoja lieliski. Ieturē­juši vakariņas, viņi spožo zvaigžņu mirdzumā nolikās gulēt.

Rītausma jau bija tuvu, kad Uns piepeši uztrūkās no miega un ieraudzīja Zuru stāvam pie ieejas paslēptuvē. Galvu pieliecis, cilvēks bez pleciem sasprindzināti klau­sījās.

— Vai Zurs dzird tīģera vai lauvas soļus?

Zurs to nezināja. Viņam šķita, ka no jauna saožama aizdomīgā smaka. Uns, izpletis nāsis, vairākas reizes pa­ošņāja dzestro nakts gaisu un tad teica apstiprinoši:

— Meža ļaudis ir atgriezušies.

Viņš atbīdīja dzelkšņaino aizsprostu un lēnām pagā­jās dienvidu virzienā. Smaku tikko varēja saost; noslē­

pumainie radījumi to bija atstājuši, garām iedami. Vajāt viņus nakts tumsā šķita neprāts. Uns un Zurs atgriezās paslēptuvē un sāka gaidīt rītu.

Debesis austrumos lēnām kļuva gaišākas. Palsa gaisma paloja tumšajās mākoņu grēdās. Pamodies putniņš noči­vināja savu pirmo dziesmiņu. Austrumos mākoņu vālos ieblāzmojās sārti atspulgi. Te pēkšņi mākoņi uzliesmoja spožās ugunīs un cauri milzīgajiem staru vainagiem iz­nira žilbinoši kvēla saules ripa.

Uns un Zurs nekavēdamies devās tālāk. Viņi, kaislīgi vēlēdamies atminēt mokpilno mīklu, steidzās uz dienvi­diem. Instinkts mudināja jaunos karavīrus par katru cenu uzzināt, kas ir šie svešie radījumi, kā aizsargāties pret viņiem.

Šķita, ka šajā meža apgabalā daudz reižu gājuši cil­vēki un pat iestaigājuši takas.

Uns joprojām saoda svešos ļaudis. Ilgu laiku viņu smaka bija vāja un tikko saožama, bet ap pusdienas laiku pēkšņi kļuva stipra. Nepacietības pārņemts, ulamrs pielika soli. Mežs pamazām kļuva retāks. Pavērās plašs klajums ar koku skupsnām, krūmiem un slaidām papar­dēm. Šur tur spīguļoja purva slīkšņas.

Piepeši Vērša dēls iekliedzās: mitrajā zemē bija re­dzamas svaigas pēdas. Varēja izšķirt platas pēdas un piecu pirkstu nospiedumus, kas vairāk atgādināja cil­vēka nekā driopiteka pēdas.

Noliecies pie zemes, Uns ilgi aplūkoja pēdas.