Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

— Būs pērkons! — Zurs sacīja.

Uns apstājās un palūkojās uz rietumiem. Priekšā pa­vērās plašs klajums. Pāri tam staroja spoži zilas debe­sis, pie kurām nemanīja neviena mākonīša. Un tomēr abi karavīri sajuta neskaidru satraukumu, kas pamazām pārņēma visu dabu.

Jaunekļi gāja gar bieza meža malu, cenzdamies turē­ties tuvāk Lielās upes krastiem. Ap pusdienu šķita, ka negaiss vēl ir tālu. Nemaz neiekāruši uguni, ceļotāji bez

jebkādas patikas apēda pa gabalam iepriekšējā vakarā uzceptas aukstas gaļas un mazliet atpūtās koku ēnā, at- kaudamies no uzmācīgajiem kukaiņiem.

Kad abi draugi taisījās iet tālāk, rietumos parādījās pirmie negaisa mākoņi. Pāri zilgmainajām debesīm pa­mazām pārvilkās bālgana plēve. No biezokņa atskanēja satraukto bifeļu maurošana un žēls brieža brēciens. Iz­traucētās kobras klusītiņām lodāja garajā zālē.

Kādu brīdi jaunie karavīri vilcinājās neziņā — iet tā­lāk vai pagaidīt. Tomēr apkārtne nemaz nederēja no­metnei: tūkstošgadīgu koku milzīgie vainagi pacēlās augstu pret debesīm, bet zeme zem kokiem bija mīksta un staigna. Visapkārt nebija nekāda patvēruma pret vētru, kas drīz sāks trakot meža biezokņos …

Pirmās vēja brāzmas jau plosījās koku galotnēs, krāk­damas kā kalnu upe, tad atkal iestājās smags, no­spiedošs klusums. Blīva mākoņu siena, pamazām satums- dama, cēlās aizvien augstāk pār mežu, un padebešu malas spīdēja baisā spožumā. Pēc tam spīvi zibeņu plaikšņi sāka mest nedzīvu gaismu pāri zaļajai koku jūrai… Tomēr zibeņi bija uzšķīlušies tālu no tās vie­tas, kur atradās Uns un Žurs, un pērkona balss vēl ne­pievienojās vētras krākšanai. Bet, kad mākoņu siena bija uzkāpusi līdz pašam zenītam un sāka velties pāri debesu austrumu pusei, šausmas sastindzināja visus džungļu iemītniekus. Tikai paretam varēja ieraudzīt iz­biedētu dzīvnieku, kas steigšus lūkoja paslēpties savā midzenī, vai satrauktu kukaini, kurš nebija paguvis ielīst kādā plaisā zem koka mizas.

Uns un Zurs zināja, kādu šausmīgu postu visiem dzī­viem radījumiem nes satrakotās stihijas niknums. Uns drudžainā steigā lūkoja atrast kaut kādu patvērumu, bet Zurs laiku pa laikam paraudzījās debesīs un prātoja — kādi briesmīgi plēsoņi gan slēpjas tur augšā, virpuļo­jošos negaisa mākoņos? No tālienes jau atskanēja to dobjā rūkšana … Pēc tam briesmoņu rēkšana kļuva ap­dullinoša, bet zibeņu spožums — neizturami spilgts. Va­rēja dzirdēt pamazām augošo lietus gāzes šņākšanu; drīz tā pārvērtās mutuļojošu lietus straumju krākšanā. Virs galvas bez mitas grāva pērkons. Pēkšņi mežs pašķīrās un gājēji tieši savā priekšā ieraudzīja lielu ezeru plašu purvāju ielokā.

Milzīgā banjana zaros, zem kuriem bija apstājies Uns un Zurs, ložņāja leopards. No augšas atskanēja žēlabaini pērtiķu brēcieni. Lietus gāze kļuva aizvien spēcīgāka, un šķita, ka no debesīm, pārrāvis neredzamu aizsprostu, lejup gāžas vesels okeāns. Trakoja nikns viesulis. Stun­das laikā ezera ūdeņi izgāja no krastiem un apslīcināja apkārtējos purvus, un drīz vien sāka applūst arī mežs.

Uns un Zurs metās atpakaļ dziļāk mežā, bet ūdens nāca no visām pusēm un kāpa aizvien augstāk; mutuļo­jošo straumju draudīgā rūkšana saplūda ar viesuļvētras kaucieniem un pērkona dārdiem. Jaunie karavīri, plūdu vajāti, skrēja uz labu laimi austrumu virzienā, neizrau- dzīdami ceļu. Tikko viņiem izdevās izvairīties no vienas straumes, ceļu pēkšņi aizsprostoja cita. Uns auļoja kā jauns zirgs, un Zurs, zemu pieliecies, sekoja viņam. Bei­dzot attālums starp bēgļiem un kāpjošajiem ūdeņiem sāka palielināties, taču jaunie karavīri joprojām skrēja uz austrumiem, cerēdami sasniegt Lielās upes krastus.

Viņi šķērsoja meža klajumus un lauzās cauri bam­busu un palmu biezokņiem. Pārplūdis purvs piespieda viņus nogriezties uz ziemeļiem.

Negaiss pierima. Vējš vairs negaudoja tik neganti. Lietus pārstāja.

Uns un Zurs izskrēja klajumā, kam pāri vēlās brūn­gana lietus ūdeņu straume, un apstājās ūdens malā, pū­lēdamies noteikt straumes dziļumu.

Pēkšņi noplaiksni jās zvērojošs zibens un nopļāva vai­rākus ebenkokus straumes pretējā krastā.

Kaut kāds lunkans, garš ķermenis pasitās sānis, vairī­damies no krītošajiem meža milzeņiem. Uns un Zurs tū­liņ ievēroja, ka tas ir tīģeris. Kādu brīdi plēsonis, šausmu sagrābts, skraidelēja krastā, pēc tam apstājās un ieraudzīja cilvēkus.

Uns instinktīvi nojauta, ka tas ir tas pats tīģeris, kurš pagājušo nakti bija sirojis ap viņu paslēptuvi. Arī Zurs tūliņ par to pārliecinājās, ieraudzījis uz zvēra krūtīm apsvilušas spalvas rūsgano plankumu.

Arī tīģeris pazina savus noslēpumainos divkājainos ienaidniekus, atcerējās uguni, kas pagājušo nakti bija

apsvilinājusi viņam krūtis un tikko nebija viņu pazudi­nājusi. Dīvainas nejaušības dēļ plēsonis no jauna sa­stapa šīs noslēpumainās būtnes tieši tobrīd, kad cita — vēl šausmīgāka uguns viņa acu priekšā iznīcināja eben- koku puduri. Tālab plēsonis apstājās šaubīdamies.

Dažus mirkļus visi trīs stāvēja nekustēdamies. Attā­lums, kas šķīra cilvēkus no tīģera, bija pārāk mazs. Va­jadzēja pieņemt kauju.

Uns jau bija satvēris šķēpu. Arī piesardzīgais Zurs, sapratis, ka šoreiz atkāpšanās gadījumā neizbēgami se­kotu vajāšana, sagatavojās cīņai. Viņš pirmais svieda savu ieroci.

Iesms aizsvilpa pāri bangojošajai straumei un iecir- tās plēsoņa labajā uzacī… Niknumā kaukdams, zvērs metās uz priekšu. Taču asinis, plūzdamas pār aci, iz­jauca nāvi nesošo lēcienu. Garais, lunkanais plēsoņa ķermenis, nesasniedzis krastu, iegāzās mutuļojošā ūdenī. Apmetis vairākus kūleņus, tīģeris nokļuva līdz kras­tam un ieķērās velēnā ar priekšējām ķetnām. Uns metās uz priekšu, taču viņa šķēps ietriecās nevis plēsoņa plecā, bet gan atsitās pret platajām krūtīm. Tīģeris izlēca krastā un metās uzbrukumā. Zvērs stipri kliboja, un viņa kustības bija kļuvušas gausākas. Otrs Zura svies­tais iesms pāršķēla zvēra kreisos sānus, bet Uns iezvēla tīģerim ar rungu pa pakausi.. .

Pēc tam, augstu pacēluši ieročus, jaunie karavīri de­vās izšķirošajā uzbrukumā. Smagā ozola runga varenā vēzienā triecās pret plato zvēra pieri. Zurs, piesteidzies no sāniem, zvēla tīģerim pa skaustu. Ķetna ar asajiem nagiem pārplēsa ādu uz Una krūtīm, bet ulamrs zibenīgi atlēca sānis, un baismīgie tīģera nagi tikai pārslīdēja pāri viņa ķermenim. To pašu brīdi Uns vēlreiz iesita tīģerim ar rungu, uz mirkli paralizējot zvēru. Iekāms zvērs atguvās, Una runga trešo reizi nolaidās uz plēsoņa galvas ar tādu spēku, ka tas sabruka un vairs nespēja piecelties .. .

Iesms, ietriekdamies tieši zvēra sirdī, izdzēsa viņa dzī­vību.

2. nodaļa MEŽA ĻAUDIS

Nākamās dienas ceļotājiem bija labvēlīgas. Viņi dros­mīgi virzījās uz priekšu pa neizpētītajiem apgabaliem gar Lielo upi, kas šeit plūda plata jo plata — gluži kā ezers. Jaunekļi pārnakšņoja džungļos un upes krastā, bazalta klints plaisā vai simtgadīga koka dobumā, bet dažu reizi necaurejamos brikšņos, kur krūmiem bija tik cieti un gari ērkšķi, ka, izcērtot ar cirvjiem biezoknī šauru gaiteni un pēc tam aizsprostojot izcirsto eju, va­rēja mierīgi gulēt, nebaidoties no plēsīgu zvēru uzbru­kuma.

Plašs ezers aizšķērsoja viņiem ceļu uz dienvidiem un piespieda aiziet tālāk no Lielās upes. Metot līkumu apkārt ezeram, ceļotāji uzdūrās ne visai augstai kalnu grēdai. Viņiem vajadzēja tikai pusi dienas, lai uzkāptu grēdas virsotnēs. No šejienes skatienam pavērās plaša biezu stepes zāli apaugusi plakankalne, kas stiepās no