Žans Ronī(vecākais) - Alu Lauva

Tomēr bieži vien milzīgais plēsonis sagaidīja rītausmu bez laupījuma un, neauglīgo meklējumu izmocīts, at­griezās izbadojies savā vientuļajā midzenī…

Šajā naktī alu lauva ilgu laiku nesekmīgi pūlējās no­medīt kādu antilopi vai briedi. Galu galā zvērs pieplaka pie zemes slēptuvē meža malā, netālu no plaša purva. Milzīgi nakts ziedi dvesa reibinošu smaržu; zeme oda pēc muskusa un trūdiem. Cilvēki pameta plēsoņi un arī paši paslēpās: viens niedrājā, otrs bambusu biezoknī.

Tālumā aizdipa bēgošu dzīvnieku bars; pūce nedzir­dami paslīdēja garām uz mīkstajiem spārniem. Pēc tam parādījās meža kuilis, rakņādams zemi ar saviem stipra­jiem ilkņiem.

Tas bija tūļīgs dzīvnieks ar stingru skaustu un tie­vām kājām. Viņš klaiņāja drūms un aizkaitināts, tusnī­dams un dusmīgi urkšķēdams.

Meža kuilis tuvojās niedrājam, kur slēpās Zurs, un, sajutis cilvēka smaku, pēkšņi apstājās. Tomēr šī smaka atgādināja gibonu vai rezus pērtiķi, no kuriem tam ne­bija jābaidās. Meža kuilis sirdīgi nosprauslājās un devās uz bambusu birzi.

Tad Uns, vēlēdamies pagriezt meža kuili uz alu lau­vas pusi, izkliedza kaujas saucienu, ko tūliņ uztvēra Zurs.

Meža kuilis atkāpās — nevis aiz bailēm, bet aiz pie­sardzības. Viss neizprotamais slēpj briesmas: ne gibo- nam, ne rezus pērtiķim nav tik spēcīgas balss.

Kliedziens atskanēja vēlreiz.

Meža kuilis strauji pasviedās sānis un skrēja tieši uz to vietu, kur slēpās alu lauva. Milzīgais zvēra siluets pēkšņi izauga skrējēja priekšā. Saniknotais meža kuilis grieza viņam pretī asos ilkņus. Taču zvērs, kas uzklupa viņam mugurā, svēra vairāk nekā vecs bifelis. Meža kuilis sagrīļojās. Milzīgie žokļi iecirtās viņa skaustā, sadragājot kakla skriemeļus …

Kad lauva bija atnesis nomedīto dzīvnieku midzenī, Uns gribēja pārliecināties, cik stipra ir cilvēku draudzība ar lielo zvēru. Ulamrs paņēma cirvi un nocirta meža kuiļa pakaļkāju — un plēsonis ļāva viņam to darīt.

Cilvēki saprata, ka tagad viņi kļuvuši tik spēcīgi, cik vesela cilts.

Uns un Zurs vēl daudz reižu gāja medībās kopā ar savu vareno sabiedroto. Bieži vien viņi bija spiesti aiziet tālu no alas, tāpēc ka medījamie dzīvnieki pamazām pameta apvidu, kur apkārt klaiņāja šausmīgais klinšu kalnu iemītnieks.

Bet Uns joprojām sapņoja par tāliem ceļojumiem. Ne­pacietīgā ziņkāre nedeva viņam miera. Kādu rītu viņš sacīja Zuram:

— Labi būtu izlūkot jaunus medību apgabalus. Daudzi dzīvnieki droši vien rudenī aiziet projām no šejienes. Vai Zurs grib pavadīt mani viņpus tīģeru mitekļiem?

Zurs nekad neatsacījās doties ceļā, kaut gan viņam nebija tik nemierīgs raksturs kā Unam.

— Mums jāredz zemes, uz kurām plūst Lielā upe, — viņš atbildēja.

Jaunie karavīri salaboja savus ieročus, sakaltēja gaļu, sacepa ēdamās saknes un atstāja alu, tikko saule bija pakāpusies debesīs pāri Lielās upes viņam krastam.

Zurs pameta alu, skumju mākts, ar dziļu nožēlu. Šeit viņi bija mituši drošībā un pārpilnībā, šeit viņi bija iedraudzējušies ar karalisko plēsoņi. ..

Visu rītu un pēcpusdienu ceļotāji soļoja, neizjūtot nekādas bažas. Tikai neskaitāmi kukaiņi visu laiku spie­toja ap gājējiem. Žāvētās gaļas smaržas pievilinātas, mušas sarkanām galvām, uzmācīgi sīkdamas, lielos ba­ros lidoja viņiem pakaļ. Vajadzēja piesargāties arī no milzīgajiem sirseņiem —• sešu septiņu dzēlienu pietika, lai nogalinātu cilvēku. Atpūtas vietās nācās vairīties no milzīgajām termītu mītnēm.

Vēlu vakarā Uns un Zurs beidzot nonāca apvidū, kur Lielajā upē no labās puses ietecēja pieteka. Uns labi pazina šo nelielo, straujo upi: viņš ne vienu reizi vien bija bridis tai pāri uz otru krastu. Ulamrs izveda Zuru cauri milzīgu klinšu bluķu labirintam, un ceļotāji no­nāca tīģeru ierastajā medību apgabalā. Un tūliņ ap­kārtne viņiem šķita draudu pilna. Lauva dienu guļ savā midzenī, turpretim tīģeris siro plašā apvidū un noliekas gulēt tur, kur sagaidījis rītausmu, izraudzīdams vietas, no kurām vairās citi plēsoņi. . . Cilvēks nespēj uzminēt tīģera nodomus un izvairīties no sastapšanās ar to.

IJns un Zurs soļoja diezgan lielā attālumā viens no otra, lai varētu pārskatīt plašāku apvidu. Viņi redzēja zālēdājus un nomierinājās: ne saigas, ne antilopes, ne gauri negānīsies mierīgi tīģeru tuvumā. Bet tad zālēdāji pēkšņi pazuda un jaunos karavīrus pārņēma satrau­kums.

Uns nosprieda, ka drošāk turēties tuvāk upei, jo uz sauszemes bija pagaisušas visas dzīvības zīmes, turpre­tim upes ūdeņos joprojām mudžēja visvisādas dzīvas radības. Starp saliņām, šķeldami viļņus, slīdēja milzīgi gaviali, un netālu no krasta rosījās neskaitāmi ūdens­putnu bari. Biezajās niedrēs, saritinājušas gredzenos » glumos ķermeņus, snauda milzu žņaudzējčūskas …

— Mēs tuvojamies tīģeru midzenim! — pusbalsī ieru­nājās Zurs.

Uns, sasprindzinājis redzi un dzirdi, lēnām virzījās uz priekšu. Mežs šajā vietā pie­nāca gandrīz pavisam klāt pie ūdens. Starp kokiem, ko apvija liānas, visur auga dzelkšņaini krūmi.

Piepeši Zemes dēls apstā­jās.

— Šeit tīģeri nāk padzer­ties! — viņš teica, rādīdams biezajos brikšņos iestaigātu taku.

Mitrajā zemē bija redzami daudzi platu ķetnu nospie­di?. dumi. Zurs pieliecās, lai tos aplūkotu tuvāk. Nāsīs iecir- tās asa smaka.

— Zvēri te pagājuši garām pavisam nesen,— cilvēks bez pleciem nočukstēja.

Trīsas pārskrēja pār viņa ķermeni. Satrauktais Uns noņēma no pleca šķēpu.

Biezoknī kaut kas nobrīkšķēja . . . Abi jaunekļi sa­stinga nekustīgi kā koku stumbri. Par bēgšanu nebija ko domāt. Ja plēsoņi pienākuši tuvu, vajadzēs cīnīties. Tomēr uz takas neviens neparādījās, un Vērša dēls, ievilcis nāsīs vājo vēja pūsmu, kas nāca no biezokņa puses, teica:

— Tīģeri vēl tālu!

Abi draugi no jauna sāka soļot gar krastu, cenzda­mies ātrāk tikt garām bīstamajai vietai. Drīz mežs pie­nāca pavisam cieši klāt pie upes un, tā kā krasta tuvumā tam nevarēja tikt cauri, ceļotāji nogrifezās pa labi dzi­ļāk bambusu biezoknī. Pēc kāda laika brikšņi kļuva re­tāki un jaunie karavīri iznāca plašā klajumā, kur ganī­jās daži zālēdāji. Tuvojās nakts, un abi draugi sāka meklēt vietu naktsguļai. Tomēr visapkārt, cik vien tālu

sniedza skatiens, nebija nevienas klints vai augstienes. Klajumu no visām pusēm ietvēra mežs.

Drīz Zurs atrada septiņus resnus bambusus, kas auga tuvu cits citam, izveidojot vidū it kā dabisku paslēptuvi. Trīs spraugas starp stumbriem bija tik šauras, ka cilvēks pa tām nevarēja izspraukties; pa divām citām spraugām Uns un Zurs ar pūlēm izlīda sāniski, bet ne tīģeris, ne lauva to nevarētu izdarīt. Pārējās divas spraugas bija soli platas pie zemes, bet uz augšu pamazām sašaurinā- jās. Tās divu vīru augstumā vajadzēja nosprostot ar sa­vītiem zariem un liānām.

Jaunie karavīri steigšus sagrieza liānas un jaunos bam­busus. Vērša dēls sacirta tos gabalos un apdarināja, bet Zurs, būdams izveicīgāks celtnieks, ar vahu cilts ļaudīm raksturīgo veiklību bambusus un liānas savija kopā.

Zemi jau klāja krēsla, kad jaunekļi beidzot bija pa­beiguši darbu. Neviena aizdomīga ēna neparādījās kla­juma malā. Uns un Zurs sakūra lielu ugunskuru un sāka cept žāvēto gaļu un sēnes. Pēc sasprindzinātā darba va­kariņas viņiem likās sevišķi garšīgas. Jaunekļi izjuta lepnu prieku, apzinoties, ka ir cilvēki. Neviens dzīv­nieks — pat visizveicīgākie celtnieki — nespētu tik īsā laikā ierīkot tādu ērtu un pret plēsoņiem tik droši aiz­sargātu patvērumu.